svētdiena, 2019. gada 28. aprīlis

MAC DSA LV jeb liels paldies studentei par darbu!


Pirms nedēļas izdevās piefiksēt kādu labu daļu no vecgada apņemšanās saraksta, un tie ir ne tikai faili, kas parāda plānu izmaiņas, un ar kuriem ir vieglāk redzēt, kā plāni laika gaitā mainījušies, bet tie ir arī nodomi par valsts parāda novērtējumu vidējam un ilgākam termiņam.

Kopā ar lielisku studenti Annu Helēnu Saulīti no Rīgas Stradiņa universitātes izdevās pacelt un līdz laimīgām beigām (šobrīd) aiznest Starptautiskā valūtas fonda publiski pieejamu valsts parāda analīzes rīku tā saukto MAC DSA (market-access countries debt sustainability analysis) modeli. Redz' ko nozīmē darbā strādāt ar cilvēku, kam ir visdzīvākā interese par to, ko viņa dara. Kad ir interese, tad ir arī milzīga jauda un spēja palīdzēt un izdarīt. 

Ko tad labu ievārījām? Aizpildījām tabulas arī par Latviju. Lūdzām arī palīdzību Valsts kases valsts parāda ekspertēm, lai sniedz nelielu konsultāciju par valsts parāda tabulu aizpildīšanu. 

Kad salīdzinājām savus rezultātus (1.att.) ar to, ko ir aprēķinājis SVF [44.lpp.] (2.att.), tad secinājām, ka virziens ir līdzīgs. Pie nemainīgas fiskālās politikas jau vidējā termiņā ir iespēja būtiski mazināt valsts parāda apmēru pret IKP.

 1.att. Fiskālās padomes aprēķini.

 2.att. SVF aprēķini.



Tomēr manuprāt galvenā pievienotā vērtība no šī nelielā darba ir tam, ka šis MS Excel fails ir pieejams lietošanai arī citiem analītiķiem, kas vēlētos tuvāk pētīt valsts parādu. Jo vairāk datus modelī spējam ielikt, jo plašākus vērtējumus varam saņemt. Kā jau allaž. 

Ar pateicību par palīdzību,
Dace

ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Publisko finanšu loma jeb nekurināsim krāsni vasarā


Eiro. Latvija aug. Bieži ikdienā man ir sen-seno laiku darba t-krekls. Un kā pārējiem savu t-kreklu uzrakstiem, arī šim ļoti pievienojos. Eiro kā daļa no Eiropas Savienības vienotības, un Latvija aug – tik tiešām Latvijas ekonomika aug un cenšamies dalīties (gan vēl vāji) savā labklājībā savstarpēji.

Kāpēc šeit filosofiski vairāk nekā ekonomiski vai juridiski sāku savu pieticīgo ierakstu? Tāpēc, ka vakardien varu apsveikt Latviju ar tās kārtējo budžetu. Tiek darītas daudz un brīnišķīgas lietas – mums teju trešdaļa budžeta naudas iet sociālajai aizsardzībai, mums katrā nozarē ir iespēja palīdzēt vēl un vēl un vēl – jo spējam arī (pēc nomināla, ne pēc attiecības pret IKP) iekasēt vairāk. Šeit gan uzreiz prasās cits stāsts, jo nodokļu reformas efekti liktu precizēt, ka iekasējam lieliski sociālās iemaksas no algām (ekonomikas augsmes dēļ), bet tieši nodokļu ieņēmumos nav tās attīstības, ko varētu gan sagaidīt dēļ ekonomikas augsmes, ja salīdzinām ar iepriekšējo gadu.

Bet ievads šāds bija vairāk tā iemesla dēļ, ka vakardien, ieklausoties debatēs Saeimā, kur deputāti pareizi teic, ka šobrīd ir labs laiks ekonomikā (Latvija aug!), un valstij ir vēl vairāk jāattīsta un jāinvestē, vai ka mums būs tūlīt-tūlīt nākamais attīstības budžets – ar to bieži vien domājot atkal papildu naudas palielinājumus (lai gan taisnībai jāsaka, ka bieži vien Ministru kabineta sēdēs izskan aicinājums meklēt naudu savā nozarē un būt efektīviem). Un te vien gribētos bilst, ka brīžos, kad ekonomika aug, valsts pietur savu tēriņu kāpumus, lai var palīdzēt privātajam sektoram tad, kad atkal ekonomikā iet lēnāk. Nav jākurina krāsns vasarā. Nevar būt deficīta budžets pozitīva ekonomikas cikla periodā.

Fiskālās disciplīnas likuma pirmais pants aicina veidot ekonomikas ciklā sabalansētu budžetu, kas nozīmē ekonomikas uzvijas daļu veidot kā pārpalikuma budžetu, nevis kā papildu tēriņu iespēju. Mēs esam naski uz papildu deficīta atkāpēm (lasīt: pensiju reformas atkāpe, veselības reformas atkāpe), un liela ir izdoma saistībā ar vienreizēja efekta (lasīt: nodokļu reforma) tēriņu pamatojumiem, kam gan Padome nepiekrīt. Taču šis naskums ceļ budžeta izdevumu apmēru, ko būs grūti noturēt ekonomikas lēnākas attīstības laikā. Un tajā periodā neizbēgami par realitāti kļūs bubuļa vārds - "konsolidācija"... 

Īsās domas pabeidzu turot īkšķus par spēju tiešām redzēt valsts ilgtermiņa attīstības rādītājus, un tos jau piemērot 2020.gada budžetam, un, protams, nākamgad nepazaudēt vidēja termiņa plānošanu (2020.-2022.gadu budžetu). Lai drosme strukturālām reformām.

Ar sveicieniem,
Dace

sestdiena, 2019. gada 23. februāris

Izdevumu kods

Vēl viena atziņa pēc īru fiskālās padomes semināra šajā nedēļā. Kā jau minēju arī iepriekšējā ierakstā, bija daudz problēmu punktu. Taču – bija arī cerību punkti. Kā pēdējais uzstājās finanšu ministrijas pārstāvis John McCarthy. Jau tajā laikā, kad viņš runāja, tik ļoti atgādināja mūsu ministrijas Nilu Saksu un kā vēlāk izrādījās – viņi abi ir lieliski sadarbības kolēģi Eiropas darba grupu līmenī.

Šis eksperts deva cerības par nākotni. Jo, protams, viņa prezentācija bija ļoti kritiska, taču vienlaikus viņš deva konkrētus padomus, ka ir cieši jāpēta parāda tendences dažādu procentu likmju un dažādu IKP augsmju scenāriju gadījumiem, bet – kas man likās vēl svarīgāk tieši sabiedrības novecošanās gadījumā – ir strauji jādomā par jaunu izdevumu kodu.

Pie tā, kāds slogs mūs sagaida jau drīz, ir jāspēj pārskatīt izdevumus. Jāspēj noņemt no budžeta to, kas sevi ir pārdzīvojis kā valsts sniegts pakalpojums. Ja to vēl vēlas sniegt privātais sektors – labi, lai dara. Taču privātais sektors būs vēl kritiskāks (par laimi!) un slēgs bodīti, ja tā nav vajadzīga.

Un... te ir cerība uz jauno paaudzi, kas apdomās, vai vajag dārgum dārgos tablo, ja viss ir pieejams tālruņos; ka jānāk jauniem ceļbūves inženieriem, u.t.t. Jānāk jaunām acīm, kas kritiski un stingri izrevidē novecojušas lietas. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka naudas nepietiks ļoti svarīgām jomām, kas ir sociālā apdrošināšana un kas ir veselības aizsardzība. Jau šobrīd esam pēdējā vietā OECD valstu vidū ar pensiju apmēru pret algām. Līdz ar to – ceļu jaunajiem, kas redz jaunu izdevumu struktūru.  :)

Ar sveicieniem,
Dace