Vai Latvijā ir valsts naudas disciplīna?

Laiku pa laikam mums pārmet sarežģītu un no ikdienas dzīves atrautu valodu. Tā teikt – jūs tur kaut ko stāstāt, bet saprast tāpat nevar. Arī mūsu Padomes nosaukums īsti neko nepasaka. Te nu uzreiz jāķeras pie mūsu iestādes centrālā svešvārda – "fiskāls".  Talkā nāk latīņu valoda, un vārda skaidrojums ir vienkāršs – valsts nauda. Tātad esam "valsts naudas disciplīnas padome". Mūsu uzdevums ir disciplinēt Valdību un raudzīt, ka tiek ievēroti visi nosacījumi, lai valsts nauda tiktu izlietota apdomīgi un atbildīgi. Kā pamats mūsu brīdinājumiem un ieteikumiem kalpo likums, jo tas liek Valdībai ievērot mūsu teikto.

Mūsu Fiskālās disciplīnas likumā ir minēti vairāki nosacījumi. Vēlos uzsvērt, ka fiskālo nosacījumu ievērošana nav pašmērķis. Te nav runa par formālām prasībām. Šo nosacījumu galvenais nolūks ir mazināt riskus valsts finansēm, kuri rodas no nepieciešamības finansēt deficīta budžetu, kā arī palīdz novērst pārāk strauju Valdības izdevumu kāpināšanu. 

Šoreiz mēģināšu vienkāršākiem vārdiem pastāstīt, kas ir šie nosacījumi un kā Latvijas Valdībai sokas ar to ievērošanu. Pavisam Fiskālās disciplīnas likums aptver četrus skaitliskus nosacījumus.

Pirmais ir bilances nosacījums. 

Jau nosaukums aicina uz to, ka ieņēmumi un izdevumi jāskatās neatrauti jeb jāsaliek kopēja bilance. Igauņiem bilances nosacījums ir 0% jeb nozīmē bezdeficīta budžetu. Savukārt mūsu likums pieļauj  0,5% no IKP jeb salīdzinoši nelielu budžeta deficītu. Piemēram, 2017. gadam tas būtu apmēram -235 miljoni eiro. Kā Valdībai veicas ar šo prasību ievērošanu (1. attēls)? 

1. attēls. Strukturālās bilances līmenis un vidēja termiņa mērķis, Avots: FM. * prognozes. 

Jāatzīst, parasti sokas diezgan bēdīgi, ja salīdzinām novirzes no zilās līnijas, kas parāda to deficīta līmeni, ko paredz likums. Dažreiz sanāk pārsniegt arī to līmeni, ko atļauj ikgadējā budžeta likums. Ikreiz ir kādas ar likumu atļautas atkāpes, un tās visas palielina budžeta deficītu, savukārt  caur to –  arī parādu, jo deficīta finansēšana gulstas uz valsts parāda pleciem. Raugoties uz šī brīža situāciju – likumā noteiktās minimālās prasības netiek pildītas. Protams, nedrīkst piemirst 2016. gadu, kad budžeta izpilde atbilda likumā noteiktajiem stingrākajiem mērķiem.

Jāievēro arī otrais – izdevumu pieauguma nosacījums.

Likums nosaka, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst pieaugt straujāk par mūsu ekonomikas potenciālo izaugsmes tempu (2. attēls). Kā mums sokas ar šo prasību ievērošanu? Periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam Valdība ir palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļauj ekonomiskās attīstības temps. Jāsaka, ka 2016. gads ir pozitīvs izņēmums, kur izdevumu un izaugsmes līknēm izdodas krustoties. Salīdzinot tikai šos divus rādītājus, atbilde nav viennozīmīga, jo ir gadi, kuros Valdība ir spējusi ierobežot kopējos izdevumus, un ir gadi, kad tie ir strauji pieauguši. 2017. gads rādās, kā ļoti strauja pieauguma gads dēļ atsauces gada (2016. gadā izdevumi bija mazāki par iepriekš plānotajiem). 

2. attēls. Valdības izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 

Avots: Padomes aprēķini. 

Jāatzīst, ka šī nosacījuma gadījumā ir lietderīgi ieiet dziļāk metodoloģijā un uz izdevumiem skatīties rūpīgāk, t.i. noņemt vai pielikt papildu izdevumus, kas ir ārpus Valdības lēmumiem. Ja to izdarām, varam salīdzināt divas citas līknes (3. attēls).

3. attēls. Valdības koriģēto izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 

Avots: FM un Padomes aprēķini.

Šajā gadījumā vērtējot izdevumu tempu iepriekšējos periodos redzams, ka Valdība 2013., 2014. un 2016. gadā bija palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļāva ekonomiskās izaugsmes temps, savukārt plānošanas periodam izdevumu nosacījums paver iespējas straujāk celt izdevumus. Turpmākie periodi šobrīd ir Valdības plāni un prognozes un tāpēc var tikt izmantoti tikai kā papildu novērojumi vai brīdinājumi. Kā arī attēlā redzams – FM un Padomei atšķiras izdevumu apjoma aprēķini, par kuru drīkstētu celt izdevumus. Jāsaka, ka, jo precīzāk rēķinātu šo nosacījumu, jo lielāka iespēja, ka uz tā rezultātiem arī analītiķi raudzītos ar nedaudz lielāku pietāti. 

Arī bez pārmantojamības nosacījuma nekādi.

Šī nosacījuma būtība ir tāda, ka, veidojot budžetu, jāpiemēro tie paši izdevumi, kas iepriekš noteikti attiecīgajam gadam, jo valsts budžets tiek veidots trim gadiem. Protams, ir atļautas dažas atkāpes no agrāk lemtā. Piemēram, katru reizi jāatrēķina vai jāpierēķina rādītāji, ko ietekmējušas dabīgās izmaiņas mūsu sabiedrībā, piemēram, bezdarbnieku skaits, pensionāru skaits u.c. (4. attēls). Attēlā redzams, ka dabisko izmaiņu rezultātā izdevumi būtu jākoriģē gandrīz par 1/5 daļu ikgadēji, tomēr citi nosacījumi neļauj kāpināt izdevumus, ja svārstība ir pārāk liela. 

4. attēls. Izdevumu pieaugumu nepieciešamība ekonomikas dabisko izmaiņu dēļ. Avots: Padomes aprēķini.

Zināmā mērā obligāto (galvenokārt ar sociālo budžetu saistīto) izdevumu iespiešana ikgadējā budžetā palīdz saprast Valdības darbu, jo šīs vajadzības ir jānodrošina jebkurā gadījumā un jāspēj atrast līdzekļus tādā apmērā, kāds ir maksimāli pieļaujams (pat ja mazāks par to, kāds būtu vajadzīgs dēļ tā, kā mainījušās ir sabiedrības sociāli ekonomiskās vajadzības).

Un noslēdzošais nosacījums – valsts parāds.

Vienkāršs rādītājs, kuru likums liek pieskatīt – proporcija starp parāda līmeni un IKP nedrīkst sasniegt 60%. Tomēr, pat ja noteiktais parāda līmenis vēl ir tālu, ir salīdzinoši biedējoši skatīties uz parāda straujo pieaugumu absolūtajā izteiksmē (5. attēls) – tas pēdējo desmit gadu laikā sasniedzis 10 miljardus eiro. 

5. attēls. Vispārējās valdības parāds: līmenis (milj. eiro) un % pret IKP. Avots: Eurostat.

Jūs teiksiet – nav korekti izmantot vienkāršu pieeju jeb ignorēt daudz precīzāko metodoloģiju. Jums būs taisnība, jo praksē aprēķini ir krietni detalizētāki un sarežģītāki. Tas tiek darīts, gan izstrādājot bilances nosacījumu (ar papildu pieļaujamām atkāpēm), gan veidojot izdevumu nosacījumu (ar izdevumu izņēmumiem, ko jau minēju), gan precizējot pārmantotos izdevumus (kas parasti tiek nolikts malā, jo dabisko izmaiņu prasības ir pārāk vaļīgas). 

Mēs iebilstam tikai pret kādām atsevišķām šo nosacījumu sastāvdaļām, bet vienlaikus arī mēģinām atgādināt, ka galvenais – jeb mežs aiz trim priedēm – ir piemirsts. Ir par maz skatīties tikai uz likuma burtu. Ir svarīgi "aizāķēties aiz domas", ka, radot un pieļaujot papildu atkāpes, turpināsies deficīta budžeta prakse un saglabāsies spiediens uz valsts parādu, ko noteikti nevēlamies ne mēs, ne arī mūsu nākamās paaudzes. Fiskālo nosacījumu aprēķini palīdz plānot vismaz turpmākos trīs gadus. 

Aprēķini pieejami arī MS Excel tabulās šeit.

Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu lūdzu atbildēt katram pašam. Kamēr labas ekonomiskās augsmes gados, nespējam mazināt valsts parādu, mana atbilde ir - nē.