Atstāju pa vidu nakti, lai varētu ļaut domu dunai nomierināties. Vakardien pēc Valdības sēdes gribējās teikt, ka mans darbs ir
bezjēdzīgs. Jā, jā, tā var teikt daudzi, kas bezspēcīgi nesaprot, kāpēc pastāv tā vai cita
jocīga procedūra, un diena aizrit pārliekot failu no viena foldera citā. Taču
šoreizīt ne par failu pārlikšanu. Ir augusts, un tas ir mēnesis, kad tiek
pieņemts atslēgas dokuments tālākajam darbam budžeta veidošanā – makroekonomikas
un fiskālo prognožu ziņojums nākamajiem trim gadiem. Šogad nedaudz vēlāk, taču –
varēja būt vēl vēlāk, tāpēc atliek teikt, ka ir vēl salīdzinoši savlaicīgi. Jo
vēl ir augusts. J
Galvenajiem makroekonomikas rādītājiem
Padome piekrita, vienlaikus saskaņošanas procesā klūpot un krītot starp to, ka
nodokļu reformas aplēses pārklājās, piemirsās veci dati jaunos dokumentos, u.t.t. Galu
galā diemžēl nevar tā ļoti viennozīmīgi pateikt, vai procesa sadalīšana divās
daļās (Saeima nodokļu paku pieņēma pirms ikgadējās budžeta pakas) deva
caurspīdīgāko pienesumu.
Savukārt tas, kāpēc rakstu, ir
fiskālie rādītāji jeb šobrīd “cepos” tikai par vienu no rādītājiem. Protams,
Padome sniegs rītdien detalizētāku redzējumu par Valdības lēmumiem un arī vēlāk
budžeta plānošanas procesā oktobra sākumā sekos uzraudzības ziņojums, taču jau
šobrīd ir skumji par to, ka ir pārkāpts galvenais fiskālās disciplīnas
princips. Nesaukšu šeit mūsu likuma pantus, taču tas, ka tiek ignorēta prasība par rezervi budžetā, ir gaužām bēdīgs novērojums.
Jā, ir saprotams, ka prioritāro vajadzību
un arī ikdienas vajadzību valstij ir daudz. Sabiedrība straujas ekonomikas
periodā vēl vairāk grib sagaidīt dāvanas no valsts, un spiediens tēriņiem (pēc
liesajiem gadiem) ir milzīgs. Tomēr – pastāv skaidrs fiskālās disciplīnas
princips – straujas ekonomikas gados rūpēties par rezervi tam periodam, kad būs
atkal ekonomikas lejupslīde. Rezerve ir niecīga (0,1% no iekšzemes kopprodukta jeb 2019. gadā 30 milj. eiro), ja salīdzinām ar vajadzībām.
Taču tā mazina spiedienu uz mūsu valsts parādu. Tās iekļaušana plānos ir aktuāla katram gadam.
Tāpēc, lai kāds ir prieks, ka
2018. un 2020. gadā rezerve ir saglabāta, to pamatīgi aizēno lēmums 2019. gadā
rezervi neveidot. Atrunu ir daudz, taču tas ir precīzs signāls, ka Valdība ir
padevusies pro-cikliskai fiskālajai politikai, jeb ir gatava iet kopā ar
ekonomikas vilni. Tas ir patīkami šobrīd, bet ļoti sāpīgi, vilnim krītot lejup. Un darba bezjēdzība slēpjas tajā, ka apturēt šādus pārkāpumus ir ārpus Padomes spēka.
Ar sveicieniem,
Dace