Padošanās vilnim

Atstāju pa vidu nakti, lai varētu ļaut domu dunai nomierināties. Vakardien pēc Valdības sēdes gribējās teikt, ka mans darbs ir bezjēdzīgs. Jā, jā, tā var teikt daudzi, kas bezspēcīgi nesaprot, kāpēc pastāv tā vai cita jocīga procedūra, un diena aizrit pārliekot failu no viena foldera citā. Taču šoreizīt ne par failu pārlikšanu. Ir augusts, un tas ir mēnesis, kad tiek pieņemts atslēgas dokuments tālākajam darbam budžeta veidošanā – makroekonomikas un fiskālo prognožu ziņojums nākamajiem trim gadiem. Šogad nedaudz vēlāk, taču – varēja būt vēl vēlāk, tāpēc atliek teikt, ka ir vēl salīdzinoši savlaicīgi. Jo vēl ir augusts. J

Galvenajiem makroekonomikas rādītājiem Padome piekrita, vienlaikus saskaņošanas procesā klūpot un krītot starp to, ka nodokļu reformas aplēses pārklājās, piemirsās veci dati jaunos dokumentos, u.t.t. Galu galā diemžēl nevar tā ļoti viennozīmīgi pateikt, vai procesa sadalīšana divās daļās (Saeima nodokļu paku pieņēma pirms ikgadējās budžeta pakas) deva caurspīdīgāko pienesumu.

Savukārt tas, kāpēc rakstu, ir fiskālie rādītāji jeb šobrīd “cepos” tikai par vienu no rādītājiem. Protams, Padome sniegs rītdien detalizētāku redzējumu par Valdības lēmumiem un arī vēlāk budžeta plānošanas procesā oktobra sākumā sekos uzraudzības ziņojums, taču jau šobrīd ir skumji par to, ka ir pārkāpts galvenais fiskālās disciplīnas princips. Nesaukšu šeit mūsu likuma pantus, taču tas, ka tiek ignorēta prasība par rezervi budžetā, ir gaužām bēdīgs novērojums.

Jā, ir saprotams, ka prioritāro vajadzību un arī ikdienas vajadzību valstij ir daudz. Sabiedrība straujas ekonomikas periodā vēl vairāk grib sagaidīt dāvanas no valsts, un spiediens tēriņiem (pēc liesajiem gadiem) ir milzīgs. Tomēr – pastāv skaidrs fiskālās disciplīnas princips – straujas ekonomikas gados rūpēties par rezervi tam periodam, kad būs atkal ekonomikas lejupslīde. Rezerve ir niecīga (0,1% no iekšzemes kopprodukta jeb 2019. gadā 30 milj. eiro), ja salīdzinām ar vajadzībām. Taču tā mazina spiedienu uz mūsu valsts parādu. Tās iekļaušana plānos ir aktuāla katram gadam.

Tāpēc, lai kāds ir prieks, ka 2018. un 2020. gadā rezerve ir saglabāta, to pamatīgi aizēno lēmums 2019. gadā rezervi neveidot. Atrunu ir daudz, taču tas ir precīzs signāls, ka Valdība ir padevusies pro-cikliskai fiskālajai politikai, jeb ir gatava iet kopā ar ekonomikas vilni. Tas ir patīkami šobrīd, bet ļoti sāpīgi, vilnim krītot lejup. Un darba bezjēdzība slēpjas tajā, ka apturēt šādus pārkāpumus ir ārpus Padomes spēka.

Ar sveicieniem,

Dace