Tikko esmu mājās no divu dienu
semināra Bonnas
Universitātē. Daudz atziņu no diskusijām divdienu garumā. Jāsaka, ka
eksperti ir tik pilni ar ekspertīzi, ka pat ēdot sarunas iet tikai par MUN
pieredzi starp valstīm, izdevumu konsolidācijas ietekmi, fiskālo-finanšu krīžu
ietekmi, politiķu un sabiedrības "dāvanu prieku" jeb nespēju
savaldīties "labos laikos" u.t.t.
Vakardien vēl teicu
sev, ka iespaidu tik daudz, ka nemāku tos galvā kopsavilkt un strukturēt, kas
ir tas svarīgākais [man]. Formāli par katru stāstu ir atskaite un saprasta arī
kāda tehniskā nianse, taču ikreiz gribas teikt, kas ir tas, ko ņemu par galveno
tālāk ikdienai un arī ilgākam redzējumam uz Latviju.
Un tā trīs lietas –
labas lietas:
Pirmā atziņa
turpmākam ir vajadzība pēc "mazas tabuliņas" :) jeb kā to stāstīja Vitor Gaspar (SVF) – sen senos
laikos kāds franču finanšu ministrs spēja
reizi pusgadā savam karalim iedot pāris tabulas ar to, kā izskatās valsts
ieņēmumi un izdevumi. George Kopits (Portugāles neatkarīgā fiskālā iestāde)
gāja tālāk – un ieteica salikt tik pat mazu tabuliņu, bet – jau starppaudžu
griezumā. Lai šajā tabulā ir iekšā gan finanšu situācija šodien, gan arī
nākotnes pensiju maksājumi, potenciālie depozītu garantijas fonda izdevumi u.c.
Tas atsauca atmiņā nesen žurnālā IR publicēto mežu vērtību, kas arī veido daļu
no valsts kopējās vērtības (net worth).
Otrā doma savijās no
rakstiem un prezentācijām par to, ka valstīm jāspēj strādāt ar izdevumu
pusi, taču tas, protams, neizslēdz sakārtotu nodokļu (ieņēmumu) pusi.
Ieņēmumu puses sakārtošana ir kā pamats jeb primāra strukturāla reforma (kas
nozīmē – lieliski, Latvija ir uz pareizā ceļa, ka šobrīd strādā ar to, lai
uzlabotu nodokļu sistēmu)! Taču – spēja strādāt ar izdevumu pusi ir
kritiski svarīga. Krīzēs – spējot ātri reaģēt (un tādos gadījumos konsolidācija
atmaksājas), taču ja "velk garumā", tad drīz vien iestājas sabiedrībā
"fiskālais nogurums". Pie kam krīzēs, strādājot ar izdevumu pusi,
kaitējums ekonomikai iespējams mazāks,
nekā raustot ieņēmumu pusi.
Trešā, bet nebūt ne
mazsvarīga (ja jau pat lieku virsrakstā) ir – spēja celt šādas kritiskas un ja drīkst
teikt, manā redzējumā, ļoti vajadzīgas un kvalitatīvas diskusijas – starp
zinātni un valsts praktiķi. Katrā tēmā tika veltīts laiks mainot lomas. Super!
Kad ir savstarpēja spēcīga kritika un argumentētas niknas sarunas, galā atrodas
labi kompromisi turpmākajam. Šeit arī aizķēra viens raksts par to, ka fiskālā
vienaldzība no sabiedrības puses arī neveicina valsts finanšu
ilgtspēju.
Šādi semināri ne
tikai izmaļ prātu, bet atkal un atkal pasaka, ka ir daudz jo daudz labu teoriju
un arī risinājumu (modeļu), un ir lieliski tos kritiski pārrunāt, lai kopīgi
arī nonāktu pie tā, kas palīdz taupīt arī cilvēkresursus, jo pasaka priekšā
ceļu, kuru iet...
Ar sveicieniem,
Dace
Dace
