Šorīt pamanīju
mūsu prezidenta
viedokli par valsts budžetu kā apdrošinātāju uzņēmēju likstās. Protams,
tikām arī pamanījuši Valdības darba kārtībā šo 700
tūkst. eiro punktu, kas atkal paknapināja rezerves fondu jeb līdzekļus neparedzētiem
gadījumiem. Valdības sēdē par šo jautājumu arī bija kritiskas debates. Un... tad nu šodien pa dienu galvā "cita starpā" virmoja arī šī spuldzīte jeb
pārdomas, kurās vēlējos īsi padalīties.
Padome jau savā
pašā pirmajā uzraudzības ziņojumā 2014.gada nogalē [14.lpp., citēts zemāk] minēja šo Latvijas parādību jeb pat var teikt
– tradīciju – valsts budžetu lietot kā apdrošināšanu pret dažādām uzņēmēju likstām.
"Tikmēr neparedzami apstākļi var izraisīt novirzes no iepriekš minētajiem pieņēmumiem. 2014.gadā valdībai nācās uzņemties virkni papildu izdevumu, kas bija saistīti ar kompensācijām agrārajam sektoram dēļ Āfrikas cūku mēra un kompensācijām, kas izrietēja no krasām izmaiņām Latvijas pārtikas tirgū Krievijas tirdzniecības sankciju ietekmē. Padome paredz, ka šādi izdevumi lielākoties tiks finansēti no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem vai pārdalot izdevumus no budžeta pozīcijām ar zemāku prioritāti. Publiski pieejamā informācija nav pilnībā skaidra, vai šādas kompensācijas ir tiešs valdības pienākums, it īpaši gadījumos, kad privātajam sektoram savā uzņēmējdarbībā jārūpējas patstāvīgi par savas mantas un darbības atbilstošu apdrošināšanu."
Piedodiet,
nāks-nāks tūlīt droši vien nepiedienīga ironija – bet... vai tad tiešām ir nepareizi
kompensēt tos uzņēmējus, kas vēloties vairāk nopelnīt iet uz riskantākiem
tirgiem un tad, ja neizdodas bizness, tad pie vainas ir pašu valdība un pašu
budžetam jāatbalsta nozare (lasīt – uzņēmējs)? .... Droši varu teikt, ka simetrija nav novērota. Tāpēc tās pasaulē iemītās taciņas parasti ir – vai nu stratēģijas māka (kā B.Rubess ar Volkswagen cauri biznesa cikliem), vai
nu droši tiek izmantoti tirgus apdrošināšanas rīki (kas gan papildus maksā, un tas samazina uzņēmējam peļņu). Bet labi-labi-labi. Te beigšu savu ironiju, jo vakarā izklausos jau pēc
Dreisleriānas atvaļinātā bundzinieka.
Tomēr otrs
aspekts ir jau daudz nopietnāks. Par šo rezervi budžetā. Reizi ceturksnī informējam, kāda ir situācija
ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Rakstot šos pārskatus, kolēģiem rodas
jautājums, vai tiešām katrs gadījums [piemēram, 2.lpp.
uzskaitīti š.g. 1.ceturksnī tie piešķīrumi, kas bija virs 100 tūkst. eiro]
atbilst regulējumā noteiktajai definīcijai [3.punkts, citēts zemāk]?
"Līdzekļus piešķir valsts pamatbudžeta apropriācijās neparedzētiem izdevumiem katastrofu un dabas stihiju seku novēršanai, to radīto zaudējumu kompensēšanai, valsts pārvaldes uzdevumu nodrošināšanai gadījumos, ja netiek izpildītas līgumsaistības un no sadarbības partnera tiek iekasēts vai ieturēts līgumsods vai procentu maksājums par saistību neizpildi, citiem neparedzētiem gadījumiem un valstiski īpaši nozīmīgiem pasākumiem."
Jūlijā varēs
redzēt pusgada bilanci. Gribētos ticēt, ka, raiti piešķirot šos rezerves līdzekļus, tiek
paturēts prātā arī tas, kā mēdz būt gada beigās mūsu sāpju [burtiskā nozīmē] nozarēs,
un vai tajā brīdī būs zināms, no kurienes atkal spēt uzburt līdzekļus. Labāk jau tomēr būtu ļaut plaukt
uzņēmēju stratēģiskajai domāšanai patstāvīgi, un iespējams, ka arī talantīgie
cilvēki spēj sevi nodrošināt paši...
Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem ir tas
labais rīks, kas palīdz gada laikā vadīt budžeta laivu, kad valsts darbu upē
iekrīt negaidīti sprunguļi, negaidītas krāces. Tomēr ik reizīt, kad no šī rezerves fonda tiek piešķirti
līdzekļi, atceros gada beigas, kad ir beigušies līdzekļi daudz svarīgākās
jomās. Protams, tā arī nav precīza definīcijas atbilstība un arī ar šo rezervi tās neaizlāpīt, taču tajā brīdī ir svarīgi tās vismaz
nodzēst.
Ar naksnīgu pirmslampas
sveicienu,
Dace
