Šoreiz ne par matemātiku. Šoreiz par terminu. Vārdi "fiskālā politika", "fiskālā disciplīna", "fiskāls" – var ik pa brīdim dzirdēt te un tur. Ik pa laikam izskan pārmetums jeb biedējums, ka "fiskālā disciplīna" pārņēmusi prātus, bet aizmirsusi cilvēcisko pusi.
Kādu laiku atpakaļ lēkāju starp vārdiem "budžeta disciplīna" un "fiskālā disciplīna", cenšoties rast kopīgo un izvēlēties tos vārdus, kas ir tuvāki pašas saprašanai. "Budžeta disciplīna" faktiski liek nedzīvot pāri tam, ko esam nopelnījuši, bet – kas tad ir "fiskālā disciplīna"?
Turpinājumā nevēlētos radīt jaunas definīcijas, bet tik paķert kādus domugraudus. Taisnības labad vēl jāsaka, ka 2014.gada nogalē, kad Fiskālās disciplīnas padome publicēja savu pirmo uzraudzības ziņojumu, publicējām arī prezentāciju, kurā centāmies vienkāršākiem vārdiem izskaidrot mūsu tēmu. Tajā arī minējām, ka…
Fiskāls – latīņu valodā "fiscalis" un nozīmē "valsts kase", "valsts nauda";
Fiskālā politika – valdības ieņēmumu un izdevumu plānota un pārdomāta vadība;
Fiskālā disciplīna – piesardzīga un apdomīga rīcība ar valsts līdzekļiem, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko nevar atļauties.
Taču šeit vēl jāpiebilst, ka, domājot par to, kas ir galvenā atšķirība starp budžeta un fiskālo disciplīnu, būtiski ir pieminēt valsts parāda vadību. Viens no fiskālās disciplīnas pamatprincipiem ir valsts parāda sloga apzināšana. Kāds parāda apjoms nepasliktina tautsaimniecības aktivitātes gan tagadnē, gan arī kāds parāda apjoms neuzliek slodzi nākotnes paaudzēm?
Turpmākais jau ir valsts parāda pieauguma ierobežošana vai vismaz tādu procesu un lēmumu veicināšana, kas samazina pieauguma apmēru.
Tāpēc, kad tiek runāts par to, ka fiskālā disciplīna ir kaut kas abstrakts un nomācošs, tehnisks un no cilvēkiem atsvešināts, tad varu paturēt prātā, ka fiskālā disciplīna tomēr ir tikai sauciens ierobežot nepārtraukto slogu uz valsts parādu. Jo deficīta finansēšana, protams, paģēr palielināt mūsu valsts parādu un nodokļu slogu nākamajām paaudzēm.
Ar sveicieniem,
Dace
