Iepazīstoties ar neatkarīgo
fiskālo institūciju (turpmāk – NFI) labajām praksēm un vēlamajām iezīmēm, es
bieži saskāros ar apgalvojumu, ka NFI ir
jāveicina publiskas diskusijas un sabiedrības izpratne par jautājumiem, kas
skar fiskālo politiku. NFI pašas nedrīkst noteikt, kā valdībai ir jārīkojas,
jo fiskālā politika sevī ietver ienākumu pārdales elementu, un tas izslēdz šo
jautājumu deleģēšanu nevēlētām amatpersonām. Šo iestāžu “ierocis” ir publisko
diskusiju kvalitāte, kas ļautu vēlētājiem izvērtēt, vai budžeta iznākums ir
veiksmes vai kompetentas politikas veidošanas rezultāts.
Šāds situācijas redzējums it kā
nav problemātisks. Kompetenta sabiedrība, politiķu atbildība vēlētāju priekšā,
pārdomāta fiskālā politika – tas viss skan labi. Prakse, protams, ir nedaudz
atšķirīga. Mūsu aptaujas
rezultāti norāda, ka cilvēku izpratne par budžeta veidošanu un ar budžetu
saistītiem jautājumiem ir nepilnīga. Vai tā ir problēma? Atkarīgs, kā uz to
skatās.
Lai iegūtu labāku izpratni par šo
jautājumu, iepazinos ar Ilya Somin grāmatu Democracy
and Political Ignorance: Why Smaller Government Is Smarter. Grāmatas
pirmajās nodaļās vēlētāju nezināšana apskatīta no dažādiem skatpunktiem, taču
viens no centrālajiem pavedieniem ir, ka nezināšana ir racionālas izvēles
rezultāts. Šajā kontekstā bieži tiek piesaukta rational ignorance ideja. Galvenā doma ir, ka piepūle un izmaksas
(piemēram, laiks), kas jāieliek, lai uzlabotu savas zināšanas par politiskajiem
procesiem pārsniedz potenciālo ieguvumu, ko šīs zināšanas var sniegt. Īsumā – tas ir tikai normāli, ka daudzi
vēlētāji ir neinformēti vai slikti informēti par politiskajiem procesiem
valstī.
An individual voter has little incentive to learn about politics because there is only an infinitesimal chance that his or her well-informed vote will actually affect electoral outcomes.
Somin (2013: 5)
Šeit skaidri redzama berze starp
NFI mērķiem un rational ignorance versiju
par vēlētājiem. NFI ir jāpārliecina vēlētājs,
ka ir vērts uzlabot savas zināšanas par procesiem, kas ir sarežģīti, niansēti
un gaužām tehniski, lai gan konkrētā vēlētāja ieguvumi, ņemot vērā “investīcijas”,
ir niecīgi. Nepalīdz arī tas, ka šī parādība ir samērā konstanta. Vieglāka
piekļuve izglītības sistēmai to nav būtiski mainījusi.
We cannot know for certain that the rational ignorance hypothesis is correct. But the available evidence strongly supports it. Otherwise, it is difficult to explain the fact that political knowledge levels have remained roughly stable at low levels for decades, despite massive increases in education levels and in the availability of information through the and now the Internet.
Somin (2013: 66)
Autors gan piedāvā arī
alternatīvu redzējumu, kas labāk atbilst impulsam, kas motivēja NFI izveidi.
The challenge posed by political ignorance, however, is that behavior which is individually rational may have major negative effects on society as a whole. Most other examples of rational ignorance do not pose as blatant a conflict between individual rationality and collective goals.
Somin (2013: 63)
Demokrātiskās sabiedrībās ar
vēlētiem parlamentiem izvēle palikt nezinošam rada vērā ņemamas sekas, jo
palielina iespēju, ka tiks izdarīta neinformēta izvēle, kas var būt pretēja
vēlētāju interesēm. Protams, mēs varam paļauties, ka citi cilvēki veltīs laiku,
lai iepazītos ar vajadzīgo informāciju, un sekmēs “pareizo” izvēli. Individuāli
šīs izvēles ir saprotamas un racionālas. No kolektīva viedokļa – nav.
An informed electorate is a typical example of a “public good” that consumers have little incentive to help pay for because they can enjoy its benefits even if they choose not to contribute to its production.
Somin (2013: 64)
Ar sveicieniem,
Emīls
