Veselība un ilgtspēja

Viens no galvenajiem jautājumiem Padomes 2016. gada Uzraudzības ziņojumā būs veselības aprūpe un tai piešķirtā finansējuma ilgtspēja un izlietojums. Šajā sakarā vēlējos dalīties ar aptaujas datiem.

Mūsu aptaujā respondentiem tika piedāvāts saraksts ar dažādām jomām, no kurām bija jāizvēlas tās, kurām nepieciešamības gadījumā finansējums būtu jāsamazina, un tās, kuru finansējumu nevajadzētu skart. 

64% respondentu uzskatīja, ka varētu samazināt izdevumus, kas saistīti ar atalgojumu valsts pārvaldē. Otrajā vietā bija atbalsts mākslai un kultūrai, kuru izvēlējas 36% respondentu.

Finansējumu nevajadzētu skart veselībai aprūpei (88%) un sociālajām garantijām (70%).

Uzskati par to, cik bieži katrā jomā jāizvērtē izdevumi, bija dažādi. 83% respondentu uzskatīja, ka tik bieži jāizvērtē veselības aprūpes izdevumi, taču tikai 37% uzskatīja, ka izdevumi mākslai un kultūrai jāizvērtē tikpat regulāri.

Regulāru izdevumu lietderīguma izvērtēšanu respondenti atzīst par būtisku. Īpaši izteikti tas ir veselības aprūpei piešķirto līdzekļu gadījumā, taču respondenti neuzskata, ka veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi būtu jāsamazina konsolidācijas nolūkos.

Gribam labu veselības aprūpi, kura efektīvi izmanto savus līdzekļus, taču finansējumu nevajadzētu piegriezt, ja nepieciešams panākt sabalansētu budžetu. Bet... vai mēs gribam tādu veselības aprūpi, kuras pašreizējās izmaksas segs nākamās paaudzes? Uz šādu jautājumu atbilde nav viegla vai viennozīmīga, un es ceru, ka to saprot visi.

Ar sveicieniem,

Emīls

Pakalpojumi un ēnas

Viena no interesantākajām atziņām, kuru es guvu, iepazīstoties ar mūsu aptaujas rezultātiem, bija, ka cilvēki vēlētos, lai valsts uzņemas lielāku atbildību par cilvēku vajadzību nodrošināšanu. Tas, protams, nav viennozīmīgi. Iecietība pret nodokļu nemaksāšanu bija uzskatāma; turklāt Baltic International Bank pasūtītās aptaujas rezultāti (06.2016.) norāda, ka vēlme pēc publiskajiem pakalpojumiem ir mazāka, ja tiek skaidri pateikts, ka tas nozīmē augstākus nodokļus.

Manuprāt, tas labi raksturo neskaidro attieksmi pret nodokļiem un publisko sektoru. No vienas puses, valstij ir jāsniedz pakalpojumi un jārūpējas par iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu. No otras puses – mēs to uzturam par saviem nodokļiem, un es pats taču varu labāk novērtēt, kā savām vajadzībām izmantot ienākumus, vai ne?

Šādu attieksmi, labi ilustrē 6. septembrī publicētais Vjačeslava Dombrovska raksts. Piemēram…

Ja Latvija būtu ciems ar simts iedzīvotājiem, tad apmēram trīsdesmit cilvēki šajā ciemā radītu reālu ekonomisku vērtību (privātajā sektorā strādājošie). No viņu samaksātajiem nodokļiem tiktu uzturēti visi pārējie ciema iedzīvotāji – sākot ar valsts ierēdņiem, pašvaldību skolotājiem, un beidzot ar bezdarbniekiem, skolēniem un pensionāriem.

Privātajā sektorā strādājošie neapšaubāmi rada ekonomisko vērtību, taču šajā citātā ir izmantots samērā nekorekts pārējo cilvēku raksturojums. Tie tiek nostādīti tādā kā parazīta lomā. Jā, pie publiskā sektora pieder valsts pārvaldes darbinieki un sociālā apdrošināšanu, taču tas ietver arī infrastruktūru, likumdošanu un izglītības sistēmu, kas rada atbilstošus apstākļus uzņēmējdarbībai.

Sarunas par Latvijas nodokļu politiku un stratēģiju vēl tikai priekšā, un šajā kontekstā ir svarīgi skaidri saprast - kādu publisko sektoru mēs vēlamies? Kas ir "pakalpojumu grozā", kuru mēs finansēsim kolektīvi? Šeit, gribot negribot, ekonomiski apsvērumi savijas ar politiskām vīzijām par sabiedrību, un to der atcerēties. Piemēram, komentāros par nevienlīdzību Vjačeslavs Dombrovskis par to runā tīri no ekonomiskā skatpunkta, apejot jautājumu, ka nevienlīdzības mazināšana bez šaubām ir arī politisks mērķis. Progresīvie ienākumu nodokļi nav tikai veids, kā radīt ieņēmumus.

Lai arī Latvijā pastāv ienākumu nevienlīdzība, pēc sava mēroga tā ne tuvu nestāv tuvu tai sabiedrības noslāņošanai, kura Rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem

Spriežot pēc vēlāk teiktā, runa ir par “bagātās šķiras” izveidi, kuras ienākumu aplikšana ar nodokļiem mazinātu nevienlīdzību.

Mūsu uzņēmēju slānis, diemžēl, nav kļuvis tik turīgs, lai, paņemot no viņiem vēl vairāk, varētu būtiski pacelt pārējo Latvijas iedzīvotāju labklājību.

Šis, šķiet, labs iebildums. Ir svarīgi apzināties ierobežojumus, kas konkrētu pieeju nodokļu politikai padara nepraktisku, taču Dombrovska kungs komentē arī pašreizējo situāciju, uzsverot..

Jau šobrīd mums ir visaugstākie darbaspēka nodokļi un visaugstākie akcīzes nodokli reģionā. Uzņēmuma ienākumu nodokļu ziņā skaidri zaudējam Igaunijai, kur reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli.

Padome savā 2015. gada Uzraudzības ziņojumā norādīja, ka darbaspēka nodokļu kāpināšana nav vēlama. Eiropas Komisijas publikācijā Tax Reforms in EU Member States ir pausta līdzīga nostāja – darbaspēka nodokļi ir augsti.

Par nodokļiem uzņēmējiem gan bilde sāk kļūt nedaudz sarežģītāka. PWC savā ziņojumā Paying Taxes 2016 norāda, ka “kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemākā Baltijas valstīs”.

Interesanti arī apzināties, ka mēs ar šīm “augstajām” nodokļu likmēm ieņēmumu ziņā sēžam Eiropas Savienības pēdējos solos.

                                    Avots: Eurostat

Iemeslu varēs uzminēt daudzi – mums ir vērā ņemama ēnu ekonomika. Vjačeslavs Dombrovskis gan to savā rakstā piemin tikai kā iespējamo draudu.

Rezumējot, publiskā sektora vēriens un valsts finansēto "pakalpojumu grozs" ir tieši saistīti ar mūsu vēlmi maksāt nodokļus. Nevienlīdzība ir ekonomisks fakts, bet politiski tā ir problēma un tāpēc atkarīga no mūsu attieksmes. Domājot par valsts nodokļu politiku, mums nāksies skaidri formulēt savu nostāju šajos jautājumos. Izveidot nodokļu sistēmu, kas slāpē uzņēmēju iniciatīvu nav prātīgi, taču nedrīkst aizmirst par ēnām. 

Ar sveicieniem,

Emīls