Viena no interesantākajām atziņām, kuru es guvu,
iepazīstoties ar mūsu aptaujas rezultātiem, bija, ka cilvēki vēlētos, lai
valsts uzņemas lielāku atbildību par cilvēku vajadzību nodrošināšanu. Tas,
protams, nav viennozīmīgi. Iecietība pret nodokļu nemaksāšanu bija uzskatāma; turklāt Baltic International Bank pasūtītās aptaujas rezultāti (06.2016.) norāda, ka vēlme pēc
publiskajiem pakalpojumiem ir mazāka, ja tiek skaidri pateikts, ka tas nozīmē
augstākus nodokļus.
Manuprāt, tas labi raksturo neskaidro attieksmi pret
nodokļiem un publisko sektoru. No vienas puses, valstij ir jāsniedz pakalpojumi
un jārūpējas par iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu. No otras puses – mēs to
uzturam par saviem nodokļiem, un es pats taču varu labāk novērtēt, kā savām
vajadzībām izmantot ienākumus, vai ne?
Šādu attieksmi, labi ilustrē 6. septembrī publicētais
Vjačeslava Dombrovska raksts. Piemēram…
Ja Latvija būtu ciems ar simts iedzīvotājiem, tad apmēram trīsdesmit cilvēki šajā ciemā radītu reālu ekonomisku vērtību (privātajā sektorā strādājošie). No viņu samaksātajiem nodokļiem tiktu uzturēti visi pārējie ciema iedzīvotāji – sākot ar valsts ierēdņiem, pašvaldību skolotājiem, un beidzot ar bezdarbniekiem, skolēniem un pensionāriem.
Privātajā sektorā strādājošie
neapšaubāmi rada ekonomisko vērtību, taču šajā citātā ir izmantots samērā
nekorekts pārējo cilvēku raksturojums. Tie tiek nostādīti tādā kā parazīta
lomā. Jā, pie publiskā sektora pieder valsts pārvaldes darbinieki un sociālā
apdrošināšanu, taču tas ietver arī infrastruktūru, likumdošanu un izglītības
sistēmu, kas rada atbilstošus apstākļus uzņēmējdarbībai.
Sarunas par Latvijas nodokļu
politiku un stratēģiju vēl tikai priekšā, un šajā kontekstā ir svarīgi skaidri
saprast - kādu publisko sektoru mēs vēlamies? Kas ir "pakalpojumu grozā", kuru mēs finansēsim kolektīvi? Šeit, gribot negribot, ekonomiski apsvērumi savijas ar politiskām vīzijām par sabiedrību, un to der atcerēties. Piemēram, komentāros
par nevienlīdzību Vjačeslavs Dombrovskis par to runā tīri no ekonomiskā
skatpunkta, apejot jautājumu, ka nevienlīdzības mazināšana bez šaubām ir arī politisks
mērķis. Progresīvie ienākumu nodokļi nav tikai veids, kā radīt ieņēmumus.
Lai arī Latvijā pastāv ienākumu nevienlīdzība, pēc sava mēroga tā ne tuvu nestāv tuvu tai sabiedrības noslāņošanai, kura Rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem
Spriežot pēc vēlāk teiktā, runa ir par “bagātās šķiras” izveidi, kuras
ienākumu aplikšana ar nodokļiem mazinātu nevienlīdzību.
Mūsu uzņēmēju slānis, diemžēl, nav kļuvis tik turīgs, lai, paņemot no viņiem vēl vairāk, varētu būtiski pacelt pārējo Latvijas iedzīvotāju labklājību.
Šis, šķiet, labs iebildums. Ir svarīgi apzināties
ierobežojumus, kas konkrētu pieeju nodokļu politikai padara nepraktisku, taču Dombrovska kungs komentē arī pašreizējo situāciju, uzsverot..
Jau šobrīd mums ir visaugstākie darbaspēka nodokļi un visaugstākie akcīzes nodokli reģionā. Uzņēmuma ienākumu nodokļu ziņā skaidri zaudējam Igaunijai, kur reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli.
Padome savā 2015. gada
Uzraudzības ziņojumā norādīja, ka darbaspēka nodokļu kāpināšana nav vēlama.
Eiropas Komisijas publikācijā Tax Reforms in EU Member States ir pausta līdzīga
nostāja – darbaspēka nodokļi ir augsti.
Par nodokļiem uzņēmējiem gan
bilde sāk kļūt nedaudz sarežģītāka. PWC savā ziņojumā Paying Taxes 2016 norāda, ka “kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemākā Baltijas valstīs”.
Interesanti arī apzināties, ka
mēs ar šīm “augstajām” nodokļu likmēm ieņēmumu ziņā sēžam Eiropas Savienības
pēdējos solos.
Avots: Eurostat
Iemeslu varēs uzminēt daudzi –
mums ir vērā ņemama ēnu ekonomika. Vjačeslavs Dombrovskis gan to savā rakstā
piemin tikai kā iespējamo draudu.
Rezumējot, publiskā sektora vēriens un
valsts finansēto "pakalpojumu grozs" ir tieši saistīti ar mūsu vēlmi maksāt nodokļus.
Nevienlīdzība ir ekonomisks fakts, bet politiski tā ir problēma un tāpēc
atkarīga no mūsu attieksmes. Domājot par valsts nodokļu politiku, mums nāksies
skaidri formulēt savu nostāju šajos jautājumos. Izveidot nodokļu sistēmu, kas slāpē uzņēmēju iniciatīvu nav prātīgi, taču nedrīkst aizmirst par ēnām.
Ar sveicieniem,
Emīls
