Kā varētu pieskatīt parāda nosacījumu?

Šeit kāds emuāra ieraksts, kas saistīts ar abu Padomes sekretariāta pētnieku - Elīnas Veides un Emīla Ķīļa - valsts parāda jautājuma ikgadējo izpēti. Biroja iekšējās diskusijas un arī vēl griba jautāt tālāk, liek pierakstīt šeitan vēl pāris jautājumus fiskālās politikas veidotājiem.

Pētnieki precīzi saka, ka pasaule strīdas, vai parāda līmenim ir / nav ietekme uz valsts ekonomikas attīstību, taču manī ir šaubas par ceturtā fiskālā nosacījuma novērtējumu jeb statisko paļaušanos, ka Fiskālās disciplīnas likuma 14.pantā noteiktie 60% ir tas, kas ir labākais mūsu tautsaimniecībai vai precīzāk - valsts finanšu pārvaldībai. Rakstā ir atgādināts par Padomes aicinājumu noteikt konkrētu ilgtermiņa mērķi pieņemamam valsts parāda līmenim (5.lpp., otrais paragrāfs no apakšas).

Kā izskatās pāri mūsu sētas žogam? Un - ir labas ziņas. Ne visas ES valstis ir pasīvas attiecībā uz parāda nosacījumu. 

Piemēram, Rumānija, kuras parāds (37,9%) ir turpat vien blakus Latvijas parādam (36,3% no IKP), savā Fiskālās atbildības likuma 13.pantā ieliek uzdevumus Valdībai, gadījumos, ja parāds pārsniedz 45%, 50% vai jau 55% slieksni.

Piemēram, Slovākija, savā Konstitucionālā likuma par fiskālo atbildību 5.pantā arī nosaka 50% no IKP, kā maksimālo pieļaujamo parāda slieksni. Attiecīgais pants arī nosaka budžeta vadības procedūras šāda sliekšņa ievērošanai jau sākot ar 40% slieksni. Taisnības labad gan jāsaka, ka šobrīd slovāku parāds jau ir 52,5%. Taču – kas zina, cik liels tas būtu, ja šādi papildu ierobežojumi nebūtu ielikti likumā.

Kādas domas inspirējas no minēto valstu gadījumiem? Tik tādas, ka abi likumi nosaka pirmējos parādu sliekšņus vēl pirms Māstrihtas līguma limita (60%), un Valdības rīcību, kā rīkoties, ja sliekšņi tiek pārkāpti. Šeit redzu to labo un konkrēto veidu, kā monitorēt un konkrētāk vēl pieskatīt mūsu "ēdelību" uz nākamo paaudžu rēķina.

Šeit lūdzu noticēt, ka sliekšņi un robežas, un ierobežojumi nav pašmērķis. Pētnieki lieliski izceļ, cik smagi ir valsts procentu maksājumi par parādu un jo īpaši, cik smagi uz vienu strādājošo (10.lpp.), un intuitīvi arī valsts "sekmes" (kredītreitings) ir cieši saistītas ar valsts parāda rādītājiem. Galu galā, varu tikai piekrist gala secinājumam, ka rēķins par parādu būs jāmaksā nākamajām paaudzēm, un mūsu spēkos to ir samazināt periodā, kad nav krīžu.

Ar sveicienu,

Dace

Igauņu uzticība valstij un nerakstītā prakse par bezdeficīta budžetu

Starptautiskais salīdzinājums allaž ir lielisks instruments kā apskatīties uz Latviju no malas. Salīdzinājums ar kaimiņiem ziemeļos allaž ir veselīgs. Ikreiz priecājos par BICEPS pētnieces Annas Zasovas Latvijas un Igaunijas kvalitatīvajiem nodokļu jomas salīdzinājumiem. Šoreiz pētnieks Aldis Austers ir apskatījis abās valstīs Padomei tik tuvo tēmu – budžets. Pētnieks šovasar arī bija ciemos pie Padomes priekšsēdētāja uz detalizētu diskusiju par šiem jautājumiem un ar prieku redzu arī pabeigtu pētījumu.

Rakstā ir lieliski saliktas visas trīs fāzes darbā ar budžeta veidošanu – makroekonomikas ietvars, spēja noteikt un pieturēties pie prioritātēm un noslēdzošā fāze – spēja novērtēt izdevumu efektivitāti. Šeit atkāpei, vērtējot 2016.gadu jāsaka, ka teorētiski visas trīs fāzes mūsu budžeta "elektrības skapī" strādāja labi, bet – ja kritiski vērtē praktiskos rezultātus, tad – tad atliek aicināt visus nākamgad strādāt vēl kvalitatīvāk pie budžeta visiem posmiem. Tomēr tiešām apsveicami ir tas, ka Latvijā ir visas trīs fāzes vismaz "prātā". Šis gads bija pirmais, ka atkal tika atjaunota budžeta bāžu pārskatīšanas prakse jeb noslēdzošais posms. Šogad gan visu šo labo darbu beigās sagāza nedefinētais dāvanu posms mūsu parlamentā. Dāvanu posmam un starpnozaru projektiem jābūt ietvertiem otrajā - kopējā prioritāšu noteikšanā un ievērošanā. 

Pētījums precīzi atzīmē igauņu lielāku uzticību savai valsts pārvaldei, kas rezultējas lielākā iekasēto nodokļu apjomā, atzīmē mazāku sabiedrības ienākumu nevienlīdzību un igauņu nerakstīto praksi par budžetu bez deficīta.

Ko gribētos, lai pētnieks rok tālāk? Ļoti gribētos sociālo budžetu detalizētāku salīdzinājumu, vispārējo valdības dienestu detalizētāku salīdzinājumu (jo mūsu abu valsts parādi būtiski atšķiras), valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pienesuma un ietvara detalizētāku salīdzinājumu. Gribētos atbildi uz jautājumu, kāpēc igauņi nevar atļauties brīvās nodokļu zonas. Aicinātu pētnieku arī datu izmantošanā ņemt tieši Eirostat pieejamos beidzamos datus (tas nekas, ka tie ir par 2014.gadu, taču noteikti precīzāki). Izmantojot valstu salīdzināmos datus (Eiropas kontu sistēma 2010 un arī pirktspējas paritātes dati) ir tiešām vislabākais un precīzākais datu avots.

Paldies pētniekam par tēmas izvērsto redzējumu, kas gan rod kopīgo starp Latviju un Igauniju, gan arī pamatoti atzīmē jau būtiski atšķirīgo.

Ar sveicieniem,

Dace 

Veselības reformas ziņojums bez reformām

16.novembrī Eiropas Komisija atbalstīja Latvijas Valdības priekšlikumu par papildu atkāpi no plānotā budžeta deficīta apmēra veselības reformas īstenošanai. Apstiprinot likumu par valsts budžetu 2017.gadam, tika paredzēta norma papildu 34,3 milj. eiro piešķiršanai ar nosacījumu, ka Veselības ministrija sagatavos informatīvo ziņojumu par reformas plāniem.

28.novembrī Pasaules Bankas konferencē Veselības ministrija saņēma daudz ierosmes Latvijas veselības aprūpes sistēmas reformai. Analītiskais materiāls piedāvā potenciālo darbu ceļa karti, kurai var veltīt kritiku, taču vienlaikus arī izmantot kā atskaites punktu, ar kuru sākt reformu.

Šodien Ministru kabineta komitejas sēdē tiks izskatīts informatīvais ziņojums, kurā tomēr Veselības ministrija nepiedāvā priekšlikumus sistēmas ilgtspējas uzlabošanai. Ko darīsim 2020.gada budžetā? Pagaidu naudu, kuru valsts saņem uz deficīta palielināšanas rēķina, varētu izmantot tikai sistēmas pārkārtošanai un izmaksu samazināšanai pielietojot efektīvas metodes. Taču šādus priekšlikumus Veselības ministrija nesniedz.

Ar sveicieniem,
Dace

Ko paņemt rītdienai no nodokļu foruma?

Turpinājumā būs mēģinājums pēc iespējas vienkārši kopsavilkt par šīsnedēļas nodokļu forumu. Padome savos ziņojumos daudzkārtīgi aicina Valdību veidot konkrētu plānu, kā tā redz sasniegt nosprausto mērķi – 2020.gadā iekasēt 1/3 no IKP un līdz ar to, man bija svarīgi sajust tās cerības un vienlaikus diemžēl arī sajust bailes "grābt dziļāk".

Pirmkārt, laba sajūta bija, kad premjers savos ievadvārdos vēl aizvien piesauca 2020.gadu kā mērķi iekasēt nodokļos 1/3 no IKP. Premjers minēja pat konkrētu soli – 1% punkts gadā. Lieliski!

Otrkārt, premjers aicināja atcelt [neproduktīvās] nodokļu atlaides un samazinātās likmes. Lieliski! Cenšos ticēt, ka spēsim atcelt atlaides tūristiem, ostām, grāmatām, u.t.t. un dot tirgum noticēt pašam sev.

Treškārt, Pasaules bankas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas eksperti atzina, ka Latvijā jāsakārto nodokļu jautājumi tā, ka nabadzīgākajam iedzīvotājam nav lielāks nodokļu slogs, kā tas ir šobrīd. Vai tas tiek darīts ar sociālajiem pabalstiem, vai tas tiek darīts ar neapliekamā minimuma rīku, vai tas tiek darīts noņemot svaru no darba spēka nodokļiem uz kapitāla nodokļiem – tas kompleksi un tālredzīgi jāizlemj. Nežēlosim talantīgos, uzņēmīgos, gudrākos – un nedomāsim viņu vietā, jo pasaulē šī sabiedrības daļa māk dalīties.

Ceturtkārt, ražošanas/pakalpojumu pievienotās vērtības celšana – banku pārstāvis atzīmēja digitālo produktu tirgu, ekonomikas ministrs – investīcijas ilgtermiņa kapitālā. Lieliski!

Piektkārt, patika, ka auditoru uzņēmumu pārstāves lika šaubīties un aplūkot reinvestētās peļņas aplikšanu ar 0% nodokli (jeb lasiet – neaplikt ar nodokli) no kritiskākiem skatu punktiem. Igauņu prakse šeit nav labākā starptautiskā prakse un līdz ar to pēc gadiem varēsim atkal lauzīt galvu, kā ekonomiku pieradināt pie normālās prakses.

Sestkārt, ēnu ekonomika un mūsu pielaidīgums par nodokļu nemaksāšanu. "Roka roku mazgā, abas netīras" – tā reiz teica mans LU ekonomikas prof. G.Libermanis... Skarbs bija K.Klausa un prof.M.Hazāna attēls par to, cik nelāgi maza ir bez-ēnas (no envelope) proporcija tajā galā, kur mēs fiksējam viszemākos oficiālos ienākumus.

Tomēr gribas pabeigt ar kaut ko labu. Mana septītā ceļa maizīte no foruma – iespējams naiva, taču – kā patika finanšu ministres pateicība saviem ierēdņiem. Lai kā arī mans finanšu ministrēšanas favorīts ir pagātnē, tomēr šo noteikti gribētu vērtēt kā cerību labai komunikācijai arī nākotnē – ka nedalām – privātais, valsts, politiķis, ierēdnis, uzņēmējs. Esam komanda! J

Ar sveicieniem,
Dace

Koriģēt-nekoriģēt-koriģēt...

Pagājušajā nedēļā Padome publicēja tā saukto ex post jeb budžeta izpildes novērtējumu par 2013.-2015.gadu. Vērīgs lasītājs noteikti pamanītu pievienotajā MS Excel tabulā arī paslēpušos 2016.gadu, kas gan pagaidām ir balstīts uz prognozēm, kā tad noslēgsies šis gads. Bet…šoreizīt rakstu ne par 2016.gadu. Šoreizīt vēlējos aizķert par pašu pēc-izpildes principu.

Kā jau ierasts ar emuāra ierakstiem, paši mācāmies tos rakstot. Ko man māca pēc-izpildes novērtējums? Šim novērtējumam jāpasaka, cik tad fiskāli atbildīga ir bijusi Valdība iepriekšējos gados. Tā teikt – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt… gluži kā mīl-nemīl-mīl-nemīl… tikai šeit tas ir par budžeta bilances nākotnes korekcijām, kas novērstu pagātnes kļūdas.

Fiskālās disciplīnas likums ir gana sauss šajā jautājumā, t.i. pēc-izpildes prasības definē šī likuma 11.pants, nosakot, ka būs-būs jākoriģē nākotnē budžets ar visu to, ko pagātnē esiet pārkāpuši. Taču…kā ierasts – viss slēpjas detaļās. Fiskālās disciplīnas likums prasa tādu fiskālo politiku, kas ir pretēja ekonomikas ciklam, t.i. labos gados taupām, lai sliktos gados ir ko tērēt. Tik tāl Jūs teiktu – viss taču labi. Jā. Bet šo ekonomikas ciklu ekonomisti redz pēc laika, un šim ekonomikas cikla novērtējumam ir tendence tikt mainītam. Zemāk ir divi attēli, kas parāda, kā mainījās situācija no salīdzinoši saspringtas plānošanas pret tādu, kas izskatās gana labi jeb ar zināmu rezervi pret korekcijas mehānismu. Viena rēķināta pirms gada, otra tik tikko.

Līdz ar to – ja jau ekonomikas cikla komponente nes sevī zināmu nenoteiktības elementu, tad prasās paskatīties uz budžeta izpildi vēl caur kādu prizmu. Šī cita prizma parādījās izdevumu pieauguma novērtējuma veidolā. Jau budžeta plānošanā Fiskālās disciplīnas likums liek samērot plānoto tēriņu pieaugumu ar potenciālo tautsaimniecības pieaugumu. – Nosakot, ja ekonomikas potenciāls neaug strauji, tad līdzīgi arī valsts izdevumiem jāaug tādā pat tempā.

Diemžēl šādā rakursā fiskāli atbildīga rīcība iepriekšējos gados nav novērojama. Redzams, ka izdevumiem bija raksturīgs augt salīdzinoši ātrāk nekā to ļauj potenciālā iekšzemes kopprodukta augsmes temps un būtu jāveic atbilstošas korekcijas 2020.gadā. Taču Fiskālās disciplīnas likums par to klusē. Šāda veida novērtējumu budžeta izpildei veic Eiropas Komisija un nemaz nenāktu par skādi arī Latvijā paskatīties uz budžeta izpildi no vairākām pusēm.

Kādā citā reizītē detalizētāk aizķeršu abas metodes – gan to, ko stāsta Fiskālās disciplīnas likuma 11.pants (strukturālās bilances korekcijas mehānisms), gan par izdevumu pieauguma pēc-izpildes novērtējumu.

Tik tāl paliek atvērts jautājums – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt…

Ar sveicieniem,

Dace