Šeit kāds emuāra ieraksts, kas saistīts ar abu Padomes sekretariāta
pētnieku - Elīnas Veides un Emīla Ķīļa - valsts parāda jautājuma ikgadējo izpēti. Biroja iekšējās diskusijas un arī
vēl griba jautāt tālāk, liek pierakstīt šeitan vēl pāris jautājumus fiskālās
politikas veidotājiem.
Pētnieki precīzi saka, ka pasaule strīdas, vai parāda līmenim ir / nav
ietekme uz valsts ekonomikas attīstību, taču manī ir šaubas par ceturtā
fiskālā nosacījuma novērtējumu jeb statisko paļaušanos, ka Fiskālās disciplīnas likuma 14.pantā noteiktie 60% ir tas, kas ir labākais mūsu tautsaimniecībai vai precīzāk - valsts finanšu pārvaldībai.
Rakstā ir atgādināts par Padomes aicinājumu noteikt konkrētu ilgtermiņa mērķi
pieņemamam valsts parāda līmenim (5.lpp., otrais paragrāfs no apakšas).
Kā izskatās pāri mūsu sētas žogam? Un - ir labas ziņas. Ne visas ES valstis ir pasīvas attiecībā uz parāda nosacījumu.
Piemēram, Rumānija, kuras parāds (37,9%) ir turpat vien blakus Latvijas parādam
(36,3% no IKP), savā Fiskālās atbildības likuma 13.pantā ieliek uzdevumus
Valdībai, gadījumos, ja parāds pārsniedz 45%, 50% vai jau 55% slieksni.
Piemēram, Slovākija, savā Konstitucionālā likuma par fiskālo atbildību 5.pantā arī nosaka 50% no IKP, kā maksimālo pieļaujamo parāda
slieksni. Attiecīgais pants arī nosaka budžeta vadības procedūras šāda sliekšņa
ievērošanai jau sākot ar 40% slieksni. Taisnības labad gan jāsaka, ka šobrīd
slovāku parāds jau ir 52,5%. Taču – kas zina, cik liels tas būtu, ja šādi
papildu ierobežojumi nebūtu ielikti likumā.
Kādas domas inspirējas no minēto valstu gadījumiem? Tik tādas,
ka abi likumi nosaka pirmējos parādu sliekšņus vēl pirms Māstrihtas līguma
limita (60%), un Valdības rīcību, kā rīkoties, ja sliekšņi tiek pārkāpti. Šeit redzu to labo un konkrēto veidu, kā monitorēt un konkrētāk vēl pieskatīt mūsu "ēdelību" uz nākamo paaudžu rēķina.
Šeit lūdzu noticēt, ka sliekšņi un robežas, un ierobežojumi
nav pašmērķis. Pētnieki lieliski izceļ, cik smagi ir valsts procentu maksājumi
par parādu un jo īpaši, cik smagi uz vienu strādājošo (10.lpp.), un intuitīvi arī valsts "sekmes" (kredītreitings) ir cieši
saistītas ar valsts parāda rādītājiem. Galu galā, varu tikai piekrist gala
secinājumam, ka rēķins par parādu būs jāmaksā nākamajām paaudzēm, un mūsu spēkos
to ir samazināt periodā, kad nav krīžu.
Ar sveicienu,
Dace