Labi zināms fakts ir ES fondu palīdzības noslēgums jau pēc
2020.gada (pēdējais plānošanas periods ir 2014.-2020.gads). Raugoties uz citu
valstu pieredzi, kas arī bija ES fondu saņēmēji, ko tās izvēlējās kā palīgu,
noslēdzoties fondiem? Ja raugām, piemēram, Portugāli, tad redzam – jā, viņi ir
naski publiskās un privātās partnerības (PPP) līgumu slēdzēji. Vai tas būtu nākamais
papildu finansēšanas avots arī Latvijā? Ja, jā, un, protams, arī ne tikai tāpēc, ir nepieciešams pārskatāms
ietvars fiskālam novērtējumam.
Kāpēc šeit ir uztraukums mums? Tāpēc, ka šobrīd PPP ir arī
minēts Fiskālo risku deklarācijā, kas iet kopā ar budžeta likumu, taču – tikai kā
kvalitatīvais risks, kuram nav pievienots precīzs novērtējums. Labā prakse saistībā ar
PPP paredz spēju novērtēt fiskālo ietekmi pa gadiem un arī juridiskās sekas sliktāko
scenāriju gadījumā. Šeit vēl Finanšu
ministrijai rūpīgs darbs darāms.
Un tomēr, kāpēc bažas? Tāpēc, ka manis pieminētā Portugāle,
izmantojot šo instrumentu finanšu krīzē saņēma atsitienu pret budžeta bilanci,
jo privātais partneris projektos atbildību nodeva valstij, tā padziļinot krīzi.
Starptautiskais valūtas fonds PPP ietekmi vērtē kā nozīmīgu – no 1 līdz 2% no
IKP.
Ja paskatāmies Latvijas piemēru (šobrīd reta, reta prakse) par
Ķekavas apvedceļa būvi,
tas kas mums ir zināms – kopējā summa 160 milj. eiro un arī redzam, cik tas maksās
katru gadu Satiksmes ministrijas budžetā – sākot ar 2023.gadu un tie ir 8 milj. eiro
20 (vai 23?) gadu garumā. Šeit Ministru kabinetam, pieņemot lēmumu, visiem bija
skaidrs maksātājs un cik tas maksās. Sabiedrībai ir svarīgi saprast, ka tā
nemaksās par ceļu (nebūs maksas ceļš), bet šie maksājumi ies ilgākā laikā privātajam
partnerim.
Līdz ar to šeit būtu lieliski tikai pabeigt šo PPP projektu kvantificēšanu
Fiskālo risku deklarācijā un norādīt, cik liela ir kopējā fiskālā ietekme un
atcerēties regulāro (ikgadējo) maksājumu. Būtu lieliski sākt uzkrāt kopējos PPP
projektus un redzēt to kopējo ietekmes novērtējumu. Pat ja ir pavisam neliela
varbūtība īstenoties riskam, tomēr tiek caurspīdīgi redzama kvantitatīvā šī
instrumenta ietekme. Tā ir laba risku vadības prakse.
Jo, protams, PPP nav brīvpusdienas abiem partneriem, bet gan
ierasts valsts iepirkums ar garu atmaksas laiku. Fiskālais risks, kā māca citu valstu
pieredze, ir būtisks krīzes gadījumos, kad privātā sektora partneris nonāk
finanšu grūtībās un viss projekts nonāk valsts budžeta atbildībā arī ar smagākām
juridiskām sekām, kuras ir lietderīgi caurspīdīgi salikt jau pirms līgumu slēgšanas.
Kopsavelkot – caur šo apcerējumu ir aicinājums izvērst aprēķinus
ap PPP un iedibināt labāko praksi (zemāk tabula, 3.2.4.punkts dokumentā) šo
projektu novērtēšanai – gan kopējam periodam, gan katram gadam, gan līgumu
ietekmi. Lai nav pārsteigumu nākotnē, un ir skaidra kopējā uzkrātā fiskālā
ietekme un riski, lemjot par nākamajiem šāda veida valsts iepirkumiem.
Ar sveicieniem,
Dace
