Nedisciplinētība, haotiskums plānošanā vai kā, lai to vēl nosauc?

Neatbilstības ziņojumi ir tāds labs efektīvs rīks, ja Valdībai sanāk pieņemt kādu normatīvā akta grozījumu ar papildu izdevumiem, kuriem nav norādīts ieņēmumu avots. Tāpēc ir Fiskālās disciplīnas likums un tāpēc ir Padome, kas lūdz Valdību pieņemt arī vēl kādu normatīvo aktu, kas kompensē šo papildu izdevumus paģērošo normu.

Kas notiek pēdējās nedēļās? Valdība "sit visus rekordus" ar Fiskālās disciplīnas likuma pārkāpumiem. Pie tam – viena veida pārkāpumu. Padomei jau šāds aizrādījums bija 2016.gada novembrī, un tagad jau tik tikko vēl divi (6.09.2017. un 15.09.2017.).

Negribas ticēt, ka ir ļaunprātība un arī negribas ticēt, ka ir nesaprotama Fiskālās disciplīnas likuma norma. Taču, prasījās vēlreizīt izskaidrot to, kādas ir likumdevēja prasības.

Fiskālās disciplīnas likums paredz iespēju noteiktiem valsts izdevumiem (tie uzskaitīti  5. panta pirmajā daļā) elastību. Tas ir ļoti būtisks un labs instruments – ja valstij gada laikā mainās vajadzības saistībā ar pensijām, bezdarbnieku pabalstiem u.c. sociālās jomas maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar valsts parāda procentu maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar iemaksām Eiropas Kopienas budžetā; ja ir kādas ligas tiesās vai dabā, u.c. – tad ir tiesības mainīt tekošā gada budžeta izdevumu griestus.

Jūs pareizi teiksiet – parasti jau tas notiek uz augšu. Jā, tieši tā. Izdevumi tiek "automātiski" palielināti, un parasti jau tas iet uz deficīta rēķina, jo tās ir būtiskas ārpus kārtas izmaiņas. Taču! Šeit parādās tas, ko šobrīd pārkāpj Valdība, naski tērējot atlikumus no tās pozīcijas, jo tajā taču ir atlikums!! Ir piemirsies, ka tas nav atlikums, bet gan tā ir elastīgā pozīcija, kuras ietaupījums automātiski samazina izdevumu griestus par tādu pat summu. Ja šādi tērē izdevumu izmaiņas (no Eiropas Kopienas budžeta programmas, no valsts parāda apkalpošanas budžeta programmas), tad pazūd jēga Fiskālās disciplīnas likumā 5. pantā ieliktajam pārmantojamības nosacījumam. Un ...būtībā jau elastībai, kas ir iestrādāta Fiskālās disciplīnas likumā.

Finanšu ministrija bieži ir atsaukusies uz simetriju (Fiskālo risku deklarācijā) – sak, šie izdevumi staigā – brīžam tiek lūgti papildu izdevumi, bet noteikti, kad būs ietaupījums, tad tie kompensēs iepriekšējo pieaugumu. Taču redzams, ka ietaupījums šajās programmās tiek uztverts kā brīvi pieejami finanšu līdzekļi, kas tā nebūt nav. Palielināt ir salīdzinoši viegls (pamatots) lēmums, bet kad izdodas ietaupīt, tad vēl vieglāk aizmirstās, ka ir arī automātiski jāsabremzē izdevumi.

Par mums var dusmoties un teikt, ka esam nejūtīgi pret vajadzībām. Taču šobrīd lasot, kas tiek plānots nākamajā Valdības sēdē – un tie ir atkal – nu jau trešie (pie tam sēdē ieplānotas trīs apropriāciju pārdales no elastīgajām programmām) šīs normas pārkāpumi pēc kārtas – tad ir skumji.

Nenoliedzami visi mērķi ir svarīgi, taču ne uz Fiskālās disciplīnas likuma normas "aizmāršības rēķina". Ministru kabineta, KNAB, VID, PTAC un FM kapacitātes stiprināšanai (kopā par abām apropriāciju pārdalēm – 1 060 629 eiro), kā arī dažādu tehnisku palīdzību vajadzībām Zemkopības ministrijas resora iestādēm (kopā 2 790 000 eiro). ZM iestāžu saraksts ir prāvs: valsts SIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi" (182 000 eiro), Latvijas Lauksaimniecības universitātei mācību un pētījumu saimniecībai "Pēterlauki" (55 000 eiro), Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (140 000 eiro), Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam "BIOR" (463 000 eiro), SIA "Bulduru Dārzkopības vidusskola" (1 400 000 eiro) un Latvijas Lauksaimniecības universitātei (550 000 eiro). Jāsaka, ka saistībā ar nesenās dabas stihijas tiešo seku novēršanu ir saistīts tikai viens ("Pēterlaukiem" 55 000 eiro).

Negribas jau to saukt par deputātu kvotām, taču izskatās, ka visas vajadzības tiek mēģināts nofinansēt vēl šogad, nevis prasīt nākamajam gadam. Izskatās vairāk pēc nedisciplinētības un haotiskas plānošanas. Parasti, ko redzam starptautiskā praksē, tādas funkcijas ministrijas veic ieplānoto līdzekļu ietvaros, bet Latvijā mazo resursu dēļ visu ieplāno līdz mazākajam sīkumam, un pēc tam nozaru ministrijas papildu paģēr no Finanšu ministrijas. Traucē arī tas, ka valsts sektorā ir paliels strādājošo skaits, bet darba organizācija nav perfekta.

Negribas būt tādam pelēkā nesējam. Gribās atgriezties pie uzraudzības ziņojuma, kur ir Valdībai arī daudz labi padarītu darbu. Tāpēc ļoti priecātos, ja šīs neatbilstības mitētos.

Ar sveicieniem,

Dace