Kas labs šodien? Pāris vakarus skrāpēju saprašanu
ap tā saucamo "atbildes funkciju" ap bilanci-parādu. Atkal pateicoties lietuviešu
kolēģu pieredzei iemetu acis ECB analīzē par eiro zonas valstu vidējām atbildes
funkcijām. Šo funkciju analītiskā pievienotā
vērtība ir novērtēt, vai valdības spēj nodrošināt budžetu bilancēs pārpalikumus,
kad parāda līmeņi pieaug.
Kā ir ar Latviju? Uzreiz atkal savai ierastai atkāpei
saku, ka lietoju "cirvja metodi" aprēķinos, jo diemžēl, piemēram, ceturkšņa
datu apkopošana (datu rindas uzlabošanai) vai papildu faktoru iekļaušana (sakarības
kvalitātes uzlabošanai). Esmu paķērusi vien vienkāršāko funkcijas variantu –
sakarību starp parādu iepriekšējā gadā un primāro bilanci tekošajā gadā (zemāk
attēls pa kreisi periodam 1996.-2017.gadiem).
Un ir zināmas labas ziņas, ka spējam ieturēt šo
vispārējo tendenci, t.i. ka funkcijas slīpums ir pavisam nedaudz pozitīvs jeb
spēja nodrošināt labāku bilanci pieaugot parādam. Tomēr šis slīpums ir ļoti
neliels, ja skatāmies, ka caurmērā eirozonas valstīs tas ir teju desmit reižu
labāks.
Pagarinot laika rindu (līdz 2037.gadam), tajā iekļaujot prognozes no Padomes fiskālās ilgtspējas ziņojuma pagājušajā decembrī
(9.tabula), atbildes funkcija veidojas vājāka (augstāk attēls pa labi periodam 1996.-2037.gadiem). Protams, piekrītu, ka ir svarīga
rūpīga un precīzāka analīze, taču šobrīd var teikt, ka tendence pavājinās ilgtermiņā, un tas nav labi fiskālai ilgtspējai. Pat salīdzinoši mierīgu prognožu gadījumā.
Ar sveicieniem,
parāda grafomāne Dace
