Turpinot par Baltijas fiskālo dažādību

Salīdzinoši nesen Padome vērsa uzmanību, ka Baltijas valstu budžetu bilances ir tik dažādas, it īpaši Latvijas. Ekonomika silst un karst visās trīs valstīs gauži līdzīgi, un pat Latvijā vairāk par pārējām, tad tomēr budžeta bilances liecina, ka abas pārējās valstis spēj pamazām plānot budžetus pretēji ciklam jeb ar pārpalikumu. Un tas nozīmē – labos gados lietuvieši un igauņi spēj iekrāt, lai ir kur paņemt lejupslīdes laikā. Lai nav kā latviešiem – budžets jākonsolidē tad, kad ekonomika ies vājāk. Izklausās skarbi, bet – kā lai savādāk to pasaka, lai aizķeras prāts?

Šeit papildus vēlējos arī dalīties vēl ar pāris grafikiem. Tie parāda vēl skumjāku ainu par mums salīdzinot ar kaimiņiem. Tajos uzskatāmi redzams, ka mēs esam pēdējos gados izmantojuši visas iespējamās likumiskās iespējas tērēt, nevis atcerēties, ka ekonomikas siltums liek būt piesardzīgākiem, lai vēlāk nav jāsēž naudas iztrūkuma peļķē jeb visdrīzāk jau valsts parāda pieauguma izmantošanā.

Attēlos ir izmaiņas primārajā strukturālajā bilancē, t.i. noņemot gan parāda procentu maksājumus, gan arī ekonomikas cikla ietekmi. Redzam, ka periodos starp 2016. un 2019. gadiem esam spējuši būt trešajā vietā no visām ES dalībvalstīm un šoreiz ne no pozitīvā gala. Savukārt paņemot īsāku periodu, t.i. fiskālo impulsu starp 2017. un 2018. gadu – redzam, ka igauņi ierindojas pirmie Eiropā (un šeit tieši no pozitīvās jeb pretcikliskās puses), lietuvieši ir tuvāk igauņiem, bet mēs kaut kā esam arvien tajā pusē, kas liecina par vaļīgiem grožiem fiskālajā disciplīnā jeb fiskālajā saimnieciskumā, ja skatās uz ekonomikas ciklu.

Šobrīd veidojot budžetu būtu lieliski ņemt vērā kaimiņu rīcību. Jo – ja iepriekšējā lejupslīdē igauņi bija teju vienīgie, kas bija tai gatavi, tad – šoreiz arī lietuvieši plāno daudz piesardzīgāk. Mēs turpinām spiest ārā visu, skaidri zinot, ka naudas papildu tēriņiem nav.

Ar sveicieniem,

Dace

Vēlējums Latvijai nākamajiem 100 gadiem

Dažas pēdējās dienas daudzkārt garām gāja Džini indekss. Gan tas, kurā redzam, kā sadalās mūsu ienākumi, gan tas, kurā redzam, kā sadalās mūsu bagātība. Uz x ass esam visi mēs, salikti vienā rindā 😊 pēc ieņēmumiem vai pēc bagātības, un uz y ass ir tas, cik tad mums katrā daļā ir ieņēmumi un mūsu bagātība.

Ja būtu visiem mums vienādi ieņēmumi (laba alga) (pirmais attēls) un 

bagātība (dzīvokļu un zemes īpašumi, depozīti, kustamais īpašums, apdrošināšana u.tml.) (otrais attēls), tad Džini indekss būtu 0 jeb attēlos redzētu glītu taisni 45 grādos.

Taču tā nav – mums ir "nevienlīdzības vēders" gan pēc ienākumiem, gan vēl bēdīgi lielāka šī nevienlīdzība ir pēc bagātības rādītāja.

Ko šeit varam darīt un sev vēlēt? Mēs zinām, ka fiskālās politikas rīcībā ir daudz labu instrumentu un viens no tiem ir spēja pārdomāti palīdzēt tiem, kuriem dzīvē veicas mazāk, kā bagātākajā decilē esošajiem iedzīvotājiem. 

Vai esam tajā bijuši sekmīgi? Zemāk redzam vēl vienu attēlu, kas sniedz noliedzošu atbildi – nē – esam pēdējā vietā ar šo spēju mazināt nevienlīdzību ar valsts fiskālās politikas pārdales instrumentu drosmi. 

Ar drosmi domāt nevis kā mazināt kapitāla un īpašuma nodokļus, bet gan kā tomēr saņemties drosmes uz otrādu rīcību. Jo citas valstis var.

Vēlu Latvijai arī varēt šo darbu paveikt nākamajos gados un lai izdodas tuvoties spējai savstarpēji palīdzēt. Protams, ne uz budžeta deficīta un parāda palielināšanas rēķina.

Ar sveicieniem svētkos,

Dace