Salīdzinoši nesen Padome vērsa
uzmanību, ka Baltijas valstu budžetu bilances ir tik dažādas, it īpaši Latvijas. Ekonomika silst
un karst visās trīs valstīs gauži līdzīgi, un pat Latvijā vairāk par pārējām,
tad tomēr budžeta bilances liecina, ka abas pārējās valstis spēj pamazām plānot
budžetus pretēji ciklam jeb ar pārpalikumu. Un tas nozīmē – labos gados lietuvieši un igauņi spēj
iekrāt, lai ir kur paņemt lejupslīdes laikā. Lai nav kā latviešiem – budžets jākonsolidē
tad, kad ekonomika ies vājāk. Izklausās skarbi, bet – kā lai savādāk to pasaka,
lai aizķeras prāts?
Šeit papildus vēlējos arī
dalīties vēl ar pāris grafikiem. Tie parāda vēl skumjāku ainu par mums
salīdzinot ar kaimiņiem. Tajos uzskatāmi redzams, ka mēs esam pēdējos gados
izmantojuši visas iespējamās likumiskās iespējas tērēt, nevis atcerēties, ka
ekonomikas siltums liek būt piesardzīgākiem, lai vēlāk nav jāsēž naudas iztrūkuma
peļķē jeb visdrīzāk jau valsts parāda pieauguma izmantošanā.
Attēlos ir izmaiņas primārajā strukturālajā bilancē, t.i. noņemot gan parāda procentu maksājumus, gan arī ekonomikas cikla
ietekmi. Redzam, ka periodos starp 2016. un 2019. gadiem esam spējuši būt trešajā vietā no visām ES dalībvalstīm un šoreiz ne no pozitīvā gala. Savukārt paņemot
īsāku periodu, t.i. fiskālo impulsu starp 2017. un 2018. gadu – redzam, ka
igauņi ierindojas pirmie Eiropā (un šeit tieši no pozitīvās jeb pretcikliskās puses), lietuvieši ir tuvāk igauņiem, bet mēs kaut kā esam arvien tajā pusē, kas liecina par vaļīgiem grožiem fiskālajā disciplīnā
jeb fiskālajā saimnieciskumā, ja skatās uz ekonomikas ciklu.
Šobrīd veidojot budžetu būtu
lieliski ņemt vērā kaimiņu rīcību. Jo – ja iepriekšējā lejupslīdē igauņi bija teju vienīgie, kas bija tai gatavi, tad – šoreiz arī lietuvieši plāno daudz piesardzīgāk.
Mēs turpinām spiest ārā visu, skaidri zinot, ka naudas papildu tēriņiem nav.
Ar sveicieniem,
Dace
