Fiskālās disciplīnas darbu pietura un nodomi nākamgadam

Noslēdzas gads un perpetuum studentum vēlas to kopsavilkt un arī pasapņot par to, ko gribas darīt nākamgad. 

Kas šogad izdevies? Ārpus regulārās darba dienas mūsu gana sausajos un tehniskajos aprēķinos, izdevās pabūt sarunās :)…. Lampā ar sarunu par parādu, ceturto reizi Baltijas un Ziemeļvalstu kolēģu sarunās tepat Rīgā, un arī ar politiskajām partijām organizēt sarunas aicinot ciparot savus nodomus. Vaicāsiet, kas tad neizdevās? Droši vien atkal jāatbild ap to pašu… vai tā labi izdevās paskaidrot, cik būtisks ir valsts parāds un tā mazināšana labajos gados? Vai fiskālos sargsuņus dzird vai nedzird arī citās valstīs? Vai politiskās partijas pamanīja, ka budžeta veidošana ir nepārtraukts dzīvs process un tajā nav dāvanu? Starp izdošanos un neizdošanos ir ceļš, ko visi kopā ejam un agrāk vai vēlāk kļūdu skaits ļauj veidot briedumu un atkal jau citas kļūdas :)

Ko vēlos nākamgad? Ō, daudz! Protams, nesmīdināšu Dievu ar detaļplāniem, jo dzīve ievieš visā korekcijas. Taču prāta sapņos, vēlētos stiprināt ikmēneša fiskālo monitoringu, to aizvelkot līdz strukturālās bilances pieskatīšanai; vēlētos tikt līdz ekonomikas izlaižu starpību modelim, kāds ir mūsu spāņu kolēģiem; vēlētos tikt līdz kārtīgām vēstures izmaiņu laika rindām katram fiskālo nosacījumu rādītājam; vēlētos arī SVF parāda novērtējuma rīku palaist tautās. Tie visi ir tehniskie starpposmi tam, lai varētu labāk vērot un piedāvāt sabiedrībai līdzvērot izmaiņas ekonomikā un budžetā. 

Arī juridiskais perpetuum studentum manī ko šņukst. Mums nekādi neiet ar Fiskālās disciplīnas likuma dažu labu normu samērošanu ar Likumā par budžetu un finanšu vadību noteikto. Abu likumu autori un līdzautori un ikdienas lietotāji ir gan Padomē, gan Finanšu ministrijā. Neviens, neviens, labāk par nosauktajiem nezina šos likumus līdz budžeta programmu līmenim. Vēlētos nākamā gadā – gluži kā studiju gados tiesu izspēlē (moot court) godīgi likt abu pušu argumentus. Tā teikt – vienu dienu būt Padome, otru dienu – Finanšu ministrija un tā vēl un vēl. Kamēr tikts līdz tam, kā ir paredzējis likumdevējs vai arī līdz tam, kas likumos jāprecizē. 

Mūsu darbs jau ir ļoti vienkāršs. Daudz grūtāk ir spēt tālredzīgi lemt, kā ar katru nodokļu atlaidi vai jaunu nodokli, vai pabalstu vai garantiju, tiek izlīdzināta vai gluži otrādi padarīta vēl nevienlīdzīgāka sabiedrība. Te kā mazs atgādinājums, kas Latvijā 2017.gadā (un līdzīgas jau bildes ir vēsturē, 55.lpp.) nesa nodokļu slogu. Ne tie, kam stiprākais lobijs.

Pavisam ātrs zemāk arī 2018.gada 11 mēnešu kopsavilkums, kur, protams, protams, salīdzināšana ar 2017.gadu ir ļoti aptuvena, jo nav pilns gads un 2018.gads ir nodokļu reformas tā sauktais pārejas gads. Taisnībai jāsaka, ka līdzīgi bija arī igauņiem, kur arī uz brīdi pazuda uzņēmumu nodokļu ieņēmumi. Tāpēc šeit noslēdzu ar cerībām par 2019.gadu, ka 2017.gada nodokļu reforma nebūs radījusi jaunu uzvedības ekonomiku mūsu uzņēmumos, un ka būsim vēl lieliskāki par izcilajiem ziemeļu kaimiņiem. 

 

 

Vēlot fiskālo disciplīnu lietot kā ikdienišku vingrinājumu, un arī... ilglaicīgos lēmumos,

ar sveicieniem,

Dace

Fiskālās politikas aksioma

Šoreizīt pārdomu ieraksts ap to pašu naudas koka tēmu, kas šonedēļ dīga ar jaunu sparu. Te tik lieku kopā pāris punktus: vienu no ekonomikas teorijas ar otru no Fiskālās disciplīnas likuma jeb šeit aprobežojos tikai ar šī likuma pirmo pantu:

"Šā likuma mērķis ir noteikt tādus fiskālās politikas principus un nosacījumus, kas nodrošina ekonomikas ciklā sabalansētu budžetu, un tādējādi sekmēt ilgtspējīgu valsts attīstību, makroekonomisko stabilitāti un samazināt ārējo faktoru negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību."

Mēs dzirdam pēdējās nedēļās to, ka pastāv aksioma jeb ekonomikas sakarība: pieaugot iekšzemes kopproduktam à jāpieaug ir nodokļu ieņēmumiem, un tāpēc arī à mēs drīkstam automātiski kāpināt izdevumus. Viens, divi, trīs. Labi jau būtu, ja tā tik vienkārši valsts vīri un sievas drīkstētu darīt. Ko tur daudz? 

Tomēr jāņem te arī pāris lietas vērā. Un arī gana (i) teorijā un (ii) arī iepriekš minētajā likumā balstītas.

Viena – jā, pieaugot iekšzemes kopproduktam – pie pārējiem nemainīgiem nosacījumiem (ko ekonomisti sauc ceteris paribus 😊 😊 😊 – nav, nav tikai juristiem un ārstiem latīņu valoda paradums) – tiešām nodokļu ieņēmumiem jāaug. Taču ceteris paribus pastāv auditorijās, kad studentiem jāpiedāvā pēc iespējas vienkārši modeļi teorijas apguvē. Reālā dzīvē nāk klāt uzvedības ekonomika – kas nozīmē gan valdības rīcības maiņu (piemēram, nodokļu reforma), gan arī uzņēmēju un iedzīvotāju rīcības maiņu (piemēram, atbildes darbības praksē uz jauno nodokļu reformu). Uzvedības ekonomikas rezultātā, kad tiek domāts, kas notiks ar nodokļu ieņēmumiem, analītiķi liek prātus kopā, lai konstatētu, vai tirgus elastības (jeb reakcija uz ieņēmumu, uz cenu izmaiņām) palikušas tās pašas, uzmet aci uz Lafēra līkni 😊, lai padomātu, vai slogs nekļūst par lielu u.t.t. Šeit noteikti nodokļu eksperti daudz jo daudz labāk zinās teikt, ka ... visdrīzāk linearitāte gluži nepastāv. Galīgi nepretendēju uz zinību guru šajā jomā, tik aicinu šo posmu raudzīt plašāk.

Otra – un, te beidzu ar to, ko sāku. Pareizi ir atsaukties uz ekonomikas cikliskumu, taču arī jāatceras, ka fiskālajai politikai, kas ietver arī budžeta ieņēmumus-izdevumus, jābūt ciklā sabalansētai, kas nozīmē pret-cikliskai. Un... ja iekšzemes kopprodukts aug un strauji aug, un visādi citādi redzam, ka silstam-karstam, ir tik pat strauji jāsabremzē izdevumi, nevis strauji jātērē.

Tautsaimniecība noteikti ies savā ciklā gan augšup, gan lejup. Tajā brīdī, kad atkal iesim lejup, vai nebūs vairs viss tik silti, valdība nespēs uzturēt uzaudzēto izdevumu līmeni labajos gados – pie kam, ja tas ir daudz par daudz kāpināts (šeit šonedēļ Padome informēja, kāds draudīgs ir izdevumu nosacījuma novērtējums iepriekšējos gados, lūdzu skatīt 4.tabulu). Desmit gadu vēsture arī liecina, ka kritieni ir slīpāki, nekā pēc tam kāpumu temps. Izdevumus konsolidēt vēlāk daudz sāpīgāk, nekā tagad tos savaldīt. Budžeta izdevumu puse plaukst, savukārt ieņēmumu puse šobrīd piedzīvo eroziju ar katru nedēļu arvien košāk. Latvijas Fiskālās disciplīnas likuma pirmais pants aicina uz ko citu.

Ar sveicieniem,

Dace

Latvijas ekonomikas siltuma karte

Ekonomikas cikli un to raksturojošie rādītāji savstarpēji atšķiras, to savlaicīga atpazīšana ir par pamatu pret-cikliskas fiskālās politikas izstrādei, t.sk. budžeta ar pārpalikumu plānošanai ekonomikas augšupejas fāzē

Kopš 2011. gada Latvijā ir atkal novērojama ekonomikas izaugsme, vienlaikus, ekonomikai turpinoties attīstīties un izlaižu starpībai kļūstot pozitīvai[1] (t.i. faktiskajam tautsaimniecības izlaides apjomam pārsniedzot tās potenciālo izlaides apjomu), taču valsts budžeta bilance turpmākajiem gadam joprojām tiek plānota ar deficītu. Tikmēr mūsu kaimiņvalstīs vērojama pretēja situācija – valdības plāno budžetus ar pārpalikumu (skatīt ziņu ierakstu:  Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijas valsts budžeta veidotāji neizmanto labos gadus rezerves veidošanai), turklāt neskatoties uz to, ka ekonomiskās izaugsme tempi Lietuvā un Igaunijā 2018. gadā tiek prognozēti ne tik strauji kā Latvijā, attiecīgi 3,4%, 3,5% un 4,1%[2].

Ar mērķi labāk izprast cikliskās pārmaiņas ekonomikā, Fiskālās disciplīnas padome ir izstrādājusi ekonomikas ciklu raksturojošu grafiku – tā saukto – siltuma karti, no angļu val. heatmap. Pašlaik izmantoti šādi ekonomisko ciklu raksturojošie rādītāji:

§  Pamatinflācija – patēriņa cenu indekss, kas neiekļauj enerģijas, pārtikas, alkohola un tabakas inflāciju;

§  Vidējā alga – vidējā ikmēneša bruto darba samaksa visos sektoros;

§  Bezdarba līmenis vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem;

§  Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem;

§  Vakances – brīvo darba vietu skaits[3];

§  Jaudu noslodze – sezonāli izlīdzināts jaudu noslodzes līmenis ražošanā;

§  Nepietiekams pieprasījums būvniecības nozarē kā ierobežojošs faktors uzņēmējdarbības attīstībai (aptauja);

§  Nepietiekams pieprasījums apstrādes rūpniecības nozarē kā ierobežojošs faktors uzņēmējdarbības attīstībai (aptauja);

§  Nepietiekams pieprasījums pakalpojumu nozarēs kā ierobežojošs faktors uzņēmējdarbības attīstībai (aptauja);

§  Ekonomikas sentimenta indikators.

Ekonomikas cikla raksturošanai kopumā, tiek aprēķināts saliktais indikators, kā visu iepriekš minēto [standartizētu] mainīgo vidējā vērtība. Plašāk ar datu aprēķinu metodiku un soļiem iespējams iepazīties MS Excel dokumentā.

Vienlaikus, šo analīzi ir plānots turpmāk izvērst, papildinot arī ar citiem cikliskajiem indikatoriem, šo mainīgo izvēle nav uzskatāma viennozīmīgi par ekonomisko ciklu visraksturojošāko.

Attēlā iespējams novērot saliktā indeksa "uzkaršanu" kopš 2017. gada sākuma, bet it īpaši 2018. gada 1. un 2. ceturksnī. Strauja ekonomiskā augsme, protams, nav vērojama pirmo reizi un iepriekš tā bija novērojama kopš 2005. gada nogales / 2006. gada sākuma. Šis laiks, kā labi zināms, bija periods pirms globālās ekonomiskās krīzes.

Katra cikla uzkaršanas fāzi raksturo citi indikatori, piemēram, 2006. gadā strauji kāpa inflācija, kas šobrīd Latvijā nav novērojama, taču, līdzīgi kā iepriekš, visstraujāk ir "uzkarsis" darba tirgus, pieaugot nodarbinātības līmenim un vienlaikus pieaugot brīvo darbavietu skaitam. Arī jaudu noslodze ražojošajās industrijās ir vēsturiski tās augstākajā līmenī un nepietiekams pieprasījums vairs nav būtisks uzņēmējdarbību ierobežojošs faktors.

Kā jau vairākkārt Fiskālās disciplīnas padome ir uzsvērusi, ekonomiskās izaugsmes gados valdībai nepieciešams plānot budžeta fiskālo bilanci ar pārpalikumu. Ekonomiskā izaugsme Latvijā pašlaik ir strauja un pārsniedz tās potenciālu, par ko liecina dažādu ciklisku indikatoru vērtējums.

Ar sveicieniem

Agnese

SIA "Ernst & Young Baltic"

---

[1] Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem izlaižu starpība Latvijā ir pozitīva kopš 2015.gada, atbilstoši OECD tā ir prognozēta pozitīva 2018.gadam iepriekšējo gados arvien esot negatīvai, un atbilstoši FM novērtējumiem izlaižu starpība ir pozitīva kopš 2017.gada.

[2] Eiropas komisijas 2018.gada rudens prognoze: IKP 2010.gada cenās ikgadējais pieaugums. Pieejams: https://ec.europa.eu/info/business-economy-euro/economic-performance-and-forecasts/economic-forecasts/autumn-2018-economic-forecast_en

^[3] Jāņem vērā, ka laika rindā pastāv metodoloģijas izmaiņas, atbilstoši CSP informācijai 2015. gada beigās veikti uzlabojumi brīvo darbvietu datu vākšanas procesā. Lai nodrošinātu datu salīdzināmību, tika pārrēķinātas laika rindas līdz 2015. gada 4. ceturksnim Saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas NACE 2. red. burtu līmenī. Datu pārrēķini sabiedriskajā un privātajā sektorā netika veikti un pirms 2016. gada 1. ceturkšņa nav salīdzināmi. Šajā gadījumā tiek izmantoti summārie datu rādītāji, kas ir salīdzināmi.

Tehniskais budžets atvērts dāvanām

Ir laiks, kad cilvēce, tuvojoties Saules pagriezienam, pakāpeniski nonāk miera brīdī. Taču tas nenotiek šobrīd manā darba sfērā. Šķiet tā turpina savu trauksmaino un šobrīd arī gana dīvaino griezi savā orbītā. Filosofisks ievads, jo galu galā ir nedēļas nogale, vai ne?

Tomēr tālāk nav nekā no filosofijas – ir lēmumi un no tiem izrietošie skaitļi, kas mulsina un rada neizpratni. Kā jau mūsdienu domātāji pavisam nesen atzīmē – Saeimai ir tiesības uz laiku formējot Valdību. Dzīve ar to neapstājas un tehniskais budžets nākamajam gadam ir palaists. Ko tas nozīmē no fiskālās disciplīnas puses?

Vispirms jāatgriežas kāds solis atpakaļ. Uz to brīdi, kad Latvija sagatavoja un nosūtīja uz Eiropas Komisiju vispārējās valdības budžeta plānu 2019. gadam. No šī plāna bija skaidrs, ka 2019.gads nerādās vienkāršs. Bija skaidrs, ka jau iepriekšējā gadā pieņemtie plāni ap vidējo termiņu būs jāprecizē, pie kam – uz leju. Īsāk sakot – 2019. gada valsts budžeta izdevumi bija jāpiebremzē par vairāk par 100 milj. eiro un nevarēja būt diži runas par to, ka ir telpa kādiem jauniem tēriņiem. Finanšu ministrija š.g. 28. novembrī arī prezentēja Saeimai šo provizorisko negatīvo fiskālo telpu. 

Lai varētu piefiksēt šos 2019. gada izdevumu griestus, Padome aicināja Saeimu šo ciparu iekļaut pagaidu budžetā, lai ir kāds fiskālais orientieris, ap kuru turēt izdevumus. Tomēr juridiski gramatiskā kļūda mūsu pieteikumā (un noteikti ne pirmā, ne pēdējā) bija tas iemesls, kāpēc uz šo aicinājumu nesaņēmām atbalstu. Vai nu tā bija? Ir saprotams, ka noraidot šo priekšlikumu Finanšu ministrija ieguva brīvas rokas lemšanā, taču – vai izdevumu līmeni varēs noturēt, kad būs jāpieņem patstāvīgais budžets – atbilde ir viennozīmīga – nē, nevarēs. 

Šonedēļ mūsu suverēns gāja tālāk, atbalstot iekļaut Likumā par budžetu un finanšu vadību konkrētu finansējumu konkrētai nozarei. Padome nosūtīja savu viedokli uz Saeimu, pasakot, ka šādi nav ievērota nedz Satversme, kas prasa katram papildu izdevumu pasākumam pretī rast ieņēmumus, nedz notika pārbaude pret to, ko šādi izdevumi nozīmē pret mūsu deficīta un parāda līmeņiem, ja skatās pret Stabilitātes un izaugsmes paktu. Vienvārdsakot – mēs esam Saeima un mēs darām visu, kā jūtam [un jūtam, ka nauda aug kokos]. Varbūt tad lūdzu nākamais solis ir apstiprināt laika prognozes? Ai, šeit pārteicos – bija šonedēļ Saeimā priekšlikums apstiprināt makroekonomikas prognozes (ne laika prognozes). Taču līdzība manuprāt ir vietā. Mēs būtu pirmā valsts, kuras parlaments piemirst par to, ka eksistē plānošanas secība – makroekonomikas prognozes, ieņēmumu un izdevumu prognozes, un budžets tad jau kā izrietošais gala produkts. Nemaz nerunājot par to, ka ekonomikas teorijā pēc makroprognozēm, jau pieslēdzas mikroprognožu [tirgus elastību, u.t.t.] analītiķi, kas tālāk būvē ieņēmumu pusi u.t.t. 

Jā, man pietrūkst drosmes retorikā, jo burtiski apstulbstu pie priekšlikumiem, kuri iet pretēji tam, ko nosaka ekonomikas zinātne (gan mikro, gan makro) per se. Droši vien tā arī būs, ka spēju vien rēķināt un vēlāk arī kopsavilkt rakstveidā. Tāpēc arī uzskatīju par savu uzdevumu uzrakstīt šo ierakstu, ar aicinājumu saprast, ka katri jauni izdevumi – vienalga, kurā likumā tos sapņaini var iekļaut – drīkst parādīties vien tad, ja ir pretī jauni ieņēmumi vai arī kādi citi izdevumi tiek samazināti. Pretējā gadījumā aug deficīts un ar to kopā mūsu valsts parāds.

Nākamajā gadā daudz noteiks tas, kā Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji izmantos to, ko dod jaunā nodokļu reforma [jā, jā, atkal ekonomikas teorija jeb uzvedības ekonomika]. Vai galā sanāks kāds oiks, ko paķers negodprātīgie (lai arī ideja bija zaļās enerģijas atbalsts), vai tomēr spēsim iziet no ēnām un tā dodot atbalstu budžetam jeb pensionāriem, skolotājiem, ārstiem, policistiem, tiesnešiem u.t.t.  

Lūdzu kopīgi atcerēties, ka, nodzīvojot pirmos mēnešus ar tehnisko budžetu jeb dāvanu budžetu, atlikušo gadu būs jau jāplāno ar milzīgu taupību, uz kuru gatavība ir vēl mazāka. Tik atgādinot vēlos teikt vēl, ka abas mūsu kaimiņvalstis to var – viņu budžetu plāni nākamajam gadam ir ar pārpalikumu, taču tas nav par mums. 

Ar sveicieniem,
Dace