Šoreizīt pārdomu ieraksts ap to pašu naudas koka tēmu, kas šonedēļ dīga ar jaunu sparu. Te tik lieku kopā pāris punktus: vienu no ekonomikas teorijas ar otru no Fiskālās disciplīnas likuma jeb šeit
aprobežojos tikai ar šī likuma pirmo pantu:
"Šā likuma mērķis ir noteikt tādus fiskālās politikas principus un nosacījumus, kas nodrošina ekonomikas ciklā sabalansētu budžetu, un tādējādi sekmēt ilgtspējīgu valsts attīstību, makroekonomisko stabilitāti un samazināt ārējo faktoru negatīvu ietekmi uz tautsaimniecību."
Mēs dzirdam pēdējās nedēļās to,
ka pastāv aksioma jeb ekonomikas sakarība: pieaugot iekšzemes kopproduktam à jāpieaug ir nodokļu
ieņēmumiem, un tāpēc arī à
mēs drīkstam automātiski kāpināt izdevumus. Viens, divi, trīs. Labi jau būtu,
ja tā tik vienkārši valsts vīri un sievas drīkstētu darīt. Ko tur daudz?
Tomēr jāņem te arī pāris lietas
vērā. Un arī gana (i) teorijā un (ii) arī iepriekš minētajā likumā balstītas.
Viena – jā, pieaugot iekšzemes
kopproduktam – pie pārējiem nemainīgiem nosacījumiem (ko ekonomisti sauc
ceteris paribus 😊
😊 😊 – nav, nav tikai
juristiem un ārstiem latīņu valoda paradums) – tiešām nodokļu ieņēmumiem jāaug. Taču ceteris paribus pastāv auditorijās, kad studentiem jāpiedāvā pēc
iespējas vienkārši modeļi teorijas apguvē. Reālā dzīvē nāk klāt uzvedības
ekonomika – kas nozīmē gan valdības rīcības maiņu (piemēram, nodokļu reforma),
gan arī uzņēmēju un iedzīvotāju rīcības maiņu (piemēram, atbildes darbības praksē uz jauno
nodokļu reformu). Uzvedības ekonomikas rezultātā, kad tiek domāts, kas notiks
ar nodokļu ieņēmumiem, analītiķi liek prātus kopā, lai konstatētu, vai tirgus
elastības (jeb reakcija uz ieņēmumu, uz cenu izmaiņām) palikušas tās pašas,
uzmet aci uz Lafēra līkni
😊, lai
padomātu, vai slogs nekļūst par lielu u.t.t. Šeit noteikti nodokļu eksperti
daudz jo daudz labāk zinās teikt, ka ... visdrīzāk linearitāte gluži nepastāv.
Galīgi nepretendēju uz zinību guru šajā jomā, tik aicinu šo posmu raudzīt
plašāk.
Otra – un, te beidzu ar to, ko
sāku. Pareizi ir atsaukties uz ekonomikas cikliskumu, taču arī jāatceras, ka
fiskālajai politikai, kas ietver arī budžeta ieņēmumus-izdevumus, jābūt ciklā
sabalansētai, kas nozīmē pret-cikliskai. Un... ja iekšzemes kopprodukts aug un
strauji aug, un visādi citādi redzam,
ka silstam-karstam, ir tik pat strauji jāsabremzē izdevumi, nevis
strauji jātērē.
Tautsaimniecība noteikti ies savā
ciklā gan augšup, gan lejup. Tajā brīdī, kad atkal iesim lejup, vai nebūs vairs
viss tik silti, valdība nespēs uzturēt uzaudzēto izdevumu līmeni labajos gados
– pie kam, ja tas ir daudz par daudz kāpināts (šeit šonedēļ Padome informēja,
kāds draudīgs ir izdevumu nosacījuma novērtējums iepriekšējos gados, lūdzu skatīt 4.tabulu). Desmit gadu vēsture arī liecina,
ka kritieni ir slīpāki, nekā pēc tam kāpumu temps. Izdevumus konsolidēt vēlāk daudz sāpīgāk, nekā tagad tos savaldīt. Budžeta izdevumu puse plaukst, savukārt
ieņēmumu puse šobrīd piedzīvo eroziju ar katru nedēļu arvien košāk. Latvijas Fiskālās
disciplīnas likuma pirmais pants aicina uz ko citu.
Ar sveicieniem,
Dace
