Fiskālie nosacījumi: izdevumu pieauguma nosacījums

Ja Jūs samulsināja jau iepriekšējo divu fiskālo nosacījumu apraksti, tad šis nākamais apcerējums nebūs atšķirīgs. Atzīšos, ka šī nosacījuma aprēķinos ir starprezultāti (piemēram, vidēja termiņa strukturālās bilances mērķis, kas ir cits stāsts), kuri man neliek mieru, jo tur vēl ir nianses tālākai izpētei. Un tas nozīmē, ka par to būs noteikti jāraksta atsevišķi.

Izdevumu nosacījuma būtību varētu mēģināt formulēt tā, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst augt straujāk par mūsu tautsaimniecības potenciālu (tā saukto potenciālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu) jeb izdevumiem jāiet rok rokā ar to, ko iespēj/nespēj mūsu ekonomika. Formāli tas izriet no Fiskālās disciplīnas likuma 13.panta, kas savukārt kā blanketa norma atsaucas uz Eiropas Savienības regulu.

Arī šoreiz aprēķinus piedāvājam apraksta noslēgumā, bet pirms tā vēl gribētu nedaudz par šī nosacījuma saturisko pusi. Kā jau pie bilances nosacījuma piefiksēju – ar skaitlisko fiskālo nosacījumu palīdzību budžeta veidotāji iegūst maksimāli pieļaujamo valdības izdevumu apmēru pēc dažādām metodēm. Izdevumu pieauguma nosacījums savos aprēķinos tikai beigu posmā nonāk līdz pamatbudžeta un speciālā budžeta izdevumiem (jeb pēc Eiropas kontu sistēmas – centralās valdības izdevumiem). Pats nosacījums lielu daļu aprēķina ceļa apstrādā vispārējās valdības (šo terminu tuvāk mēģinājām skaidrot šeit) datus, kas aptver daudz plašāku izdevumu apjomu nekā tikai valdības budžets. Līdz ar to šis nosacījums pieiet izdevumu aprēķiniem no augstāka skatu punkta, taču gala rezultātā līdzsvarojošais elements ir tieši valdības pamatbudžets.

Kā dots zemāk attēlā – aprēķinu starpposmā ir iegūti rezultāti, ka ekonomikas potenciāls var būt straujāks un izdevumi savukārt aug lēnāk. Izdevumu nosacījums ir tas, ka ļauj piekalibrēt/pielīdzināt budžeta izdevumus pie ekonomikas potenciāla. Pie kam šie vispārējās valdības izdevumi jau ir izlīdzināti, noņemot Eiropas Savienības fondu, procentu maksājumu, sociālo maksājumu u.c. ārpus valdības ietekmes pasākumu izdevumus.

Avots: 2015.gada uzraudzības ziņojums 5.pielikums par skaitliskajiem nosacījumiem.

Izdevumu nosacījuma atslēgā jeb centrālajā pieņēmumā arī parādās makroekonomikas nianses. Vispārējās valdības izdevumi tiek pretstatīti potenciālā iekšzemes kopprodukta novērtējumam un ir kritiski svarīgs ekonomikas potenciāla pārmaiņu novērtējums, jo pēc tā arī tiek attiecīgi pielīdzināti – palielināti vai samazināti – pieļaujamie izdevumi. Vienlaikus pateicoties Fiskālās disciplīnas likumam valdības pieļaujamie izdevumi tiek vērtēti caur vairākām metodēm (bilances, pārmantojamības, izdevumu), un tiek izvēlēti aprēķinātie izdevumi, kas apmierina visus nosacījumus – tātad tie, kas apmierina arī stingrākos nosacījumus. Taču uzskatu, ka lietderīgi ir izmantot visu metožu iespējas, nevis kādu viegli norakstīt tādēļ, ka sastāvdaļas ir teorētiskas un diskutablas. Pie tam vēl taisnības labad jāsaka, ka atšķiras Latvijas un Eiropas (konkrētāk – Eiropas Komisijas) ekonomikas analītiķu novērtējumi par potenciālo iekšzemes kopproduktu Latvijā. Šeit vietā būtu uzteikt Finanšu ministrijas fiskālās politikas ekspertus, kas izdevumu nosacījuma algoritmu izgriež cauri gan Fiskālās disciplīnas likuma limitiem, gan arī Eiropas regulu limitiem, un piemēro stingrākās jeb fiskāli disciplinārākās prasības.

Ar sveicieniem,

Dace

P.S. Aprēķinu izklāsts pieejams šeit. Arī MS Excel formātā (lūdzu skatīt 3.tabulu).