Bažas par ilgtermiņa šķēršļiem

Fiskālās disciplīnas padome 2017. gada sākumā noslēdza līgumu ar pētījumu centru SKDS, lai veiktu aptauju par valsts budžeta disciplīnu. Šī gada aptauja galvenokārt tika veltīta jautājumiem, kas skar ilgtspēju.

Garāks ziņojums par aptaujas rezultātiem būs pieejams jūlijā, bet šodien vēlējos sniegt īsu ieskatu respondentu atbildēs uz diviem aptaujas jautājumiem.

(i) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas ekonomisko attīstību?

Zemāk pievienotajā attēlā ir redzams, ka visi četri piedāvātie atbilžu varianti bija salīdzinoši populāri, lai gan uzvarētājs bija augsti nodokļi. Tātad – cilvēki uzskata, ka augsti nodokļi ir būtisks šķērslis Latvijas ekonomikas attīstībai.

Tiesa gan, ja apskatāmies uz sociāldemogrāfisko griezumu, var ieraudzīt interesantas variācijas. 

Piemēram, nodokļus par problēmu biežāk uzskatīja cilvēki Zemgalē, bet retāk – Rīgā. Redzams arī, ka jaunāki cilvēki un cilvēki, kas nedzīvo pilsētā, biežāk pauda bažas, ka nodokļi bremzē ekonomisko attīstību. 

Valsts parāda slogs biežāk tika uzskatīts par šķērsli Rīgā un Latgalē, bet bažas par prasmju un ideju trūkumu izrādīja cilvēki Pierīgā un respondenti ar augstiem ienākumiem.

(ii) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas valsts finanšu stabilitāti?

Šī jautājuma gadījumā bija skaidrāks uzvarētājs. 39% respondentu izvēlējās lēnu ekonomisko attīstību, lai gan pārējie trīs varianti respondentiem arī radīja bažas. 

Bet arī šeit ir redzamas interesantas iekšējās variācijas.

Par lēnu ekonomisko attīstību mazāk uztraucas Rīgā, bet vairāk – Vidzemē un ārpus pilsētām. Par sabiedrības novecošanos mazāk uztraucas Rīgā un Kurzemē.

Arī valsts finanšu stabilitātes kontekstā par parādu vairāk uztraucās cilvēki, kas dzīvo Rīgā un Latgalē. Nedaudz pārsteidza Vidzemes iedzīvotāju mierīgā attieksme pret parādu.

Par emigrāciju vismazāk satraucas cilvēki virs 54 gadu vecuma, bet visvairāk – cilvēki ar vidēji augstiem ienākumiem.

Kopsavilkums

Šie divi jautājumi zināmā mērā atsedz Latvijas iedzīvotāju uzskatu daudzveidību. Ārpus fakta, ka tas vienkārši ir interesanti, nedaudz mulsina respondentu nostāja par augsto nodokļu slogu – ka tas ilgtermiņā bremzēs ekonomisko attīstību. Protams, ir atsevišķi griezumi, kuros tiešām var apgalvot, ka Latvijā ir “augsta” nodokļu likme vai slogs. Piemēram, slogs zemo algu saņēmējam, kas saņem 67% no vidējās darba algas, tiešam ir augsts. Iespējams atbilde ir tāda, ka par nodokļiem sniegtie pakalpojumi netiek atzīti par adekvātiem, kā rezultātā pat pieklājīgas likmes sāk kaitināt. Šādā situācijā nav pārsteidzoša, ja daudzi par galvenajiem deficīta un valsts parāda pieauguma cēloņiem uzskata naudas izsaimniekošanu un korupciju.

Ar sveicieniem,

Emīls

Līdzsvara meklējumos jeb vasaras darbi

Tomēr neizdevās pārliecināt Eiropas Komisiju piemērot Latvijai citādu metodoloģiju nekā pārējām ES valstīm. Palikām vienā rindā kopā ar pārējiem. Una lex una justicia omnibus (viens likums visiem).

Protams, protams, ekonomikas cikls ir un paliks lielais netveramais, un katrā valstī katram ekonomistam būs savs modelis vai sava "aknu sajūta" jeb tiešie-netiešie rādītāji, kas apliecinās – ekonomika pārkarst-atdziest-ir līdzsvarā… Nodokļu reformas kontekstā patīk, ka Finanšu ministrijas makroekonomikas eksperti spēj salikt savas aplēses pragmatiski [skat.45.lpp.], patīk, ka šoreizīt lēmumu procesā tiek izpurināti gan matemātiskie modeļi, gan arī jūtams, cik milzīgs darbs tiek darīts darba grupās. Tomēr Padomes biedriem vēl ir daudz jo daudz jautājumu un… ceram, ka makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas un apstiprināšanas process dos visas atbildes. Cerēsim, ka nolīgot varēs jau ar vieglāku sirdi. :)

Kāpēc šoreizīt rakstu? Tikai tādēļ, ka Eiropas Komisijas novērtējums uzliek atbildību atturēties no inovācijām vērtējot fiskālajos nosacījumus jeb to, kādā apmērā ekonomika un likumi definē to apmēru, kādus drīkstam atļauties savas valsts budžeta izdevumus, lai būtu fiskāli atbildīgi un arī [kas vēl svarīgāk] – fiskāli ilgtspējīgi.

Piekrītu daudz gudrākām galvām, kas saka, ka izdevumu nosacījums ir viena kārtīga sintētika. Taču iespējams, ka šis nosacījums ir sintētisks tāpēc, ka mums allaž pietrūkst laika kritiski vērtēt tā sastāvdaļas. Gribu pieturēt sevi pie apņēmības vēl [iepriekš minētajā] makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas gaitā rūpīgi diskutēt arī tos rādītājus, kas būs svarīgi nākamajā "raundā" jūlija beigās.

Eiropā lēnītēm kritiski skatās uz strukturālās bilances nosacījumu [vienkārši sakot tā iemesla dēļ, ka tas ir ļoti mainīgs dēļ tā paša "netveramā ziloņa", kas ir ekonomikas cikla punkts konkrētajam gadam], un arvien cerīgāk uz izdevumu nosacījumu [arī vienkārši sakot dēļ tā iemesla, ka tas izlīdzina rādītājus vairāku gadu garumā un spēj dot vienmērīgāku atbildi par pieļaujamo izdevumu apmēru].

Te nonācu līdz tām sastāvdaļām, kas būs skaidras jau makro rādītāju apstiprināšanas posmā: ES programmu izdevumi, bruto pamatkapitāla veidošana (jeb investīcijas), bezdarba cikliskā komponente, IKP deflators (t.sk. vienoties par šī rādītāja izlīdzināšanas principiem "cauri gadiem"). Nedaudz vēlāk – kad Valdība virzīs nodokļu reformas likumprojektu paku – varēs arī precīzāk aprēķināt papildu jeb tā sauktos diskrecionāros izdevumus, kas Stabilitātes programmā diemžēl izdevumu nosacījumā izpalika.

Izdevumu nosacījumu sadalot daļās, - (a) izdevumi, kuru apjomu Valdība nevar ietekmēt, piemēram, parāda procenti, ES fondu apmērs, [kā arī neierobežojot investīciju izdevumu svārstību ietekmi], (b) izdevumi, kuru apjoms ir saistīts ar bezdarba ciklu, (c) papildu ienākumi, kas saistīti ar būtiskām politikas izmaiņām [kā nodokļu reforma]; šeit jāpiezīmē, ka nodokļu reformas kontekstā tie veido būtisku negatīvu ietekmi. ... varam nonākt līdz tam, ka spējam salīdzināt, kā mums mainās šie plānotie izdevumi ar to, kāda ir ekonomikas potenciāla attīstība - pie kam izlīdzināta desmit gadu nogrieznī. Ja spējam rast līdzsvaru tajā, tad viss notiek! Vai tas ir bez konsolidācijas, tas jau ir cits jautājums.

Zinu, ka ir jau vakars, un doma kārtojās nākot mājup, un kamēr vēl bērni ir savos fakultatīvos. Bet bija mēģinājums sevi strukturēt, lai pieturētu ārpus inovācijām fiskālo nosacījumu novērtējumu šajā vasarā un censties vilkt laukā no atzinuma to, ko kopīgi jāatrisina, lai nodokļu reforma būtu fiskāli ilgtspējīga. Kompensējošie pasākumi reformas likumprojektu paketē būs kritiski svarīgi. Un tas ir svarīgi ne vien kontekstā ar to, ko aizrāda Eiropas Komisija, bet arī kontekstā ar mūsu pašu Fiskālās disciplīnas likumu.  

Ar sveicieniem,

Dace

Par fiskālo telpu

Kādu labu laiku atpakaļ sekretariātā spriedām par to, kas ir nākamais "netveramais zilonis" bez ekonomikas cikla, un tapa skaidrs, ka pie šīs kopas var piemest arī fiskālās telpas jēdzienu.

Var piekrist Mārim Zanderam, ka esam visi kopā iesprūduši dažnedažādos aprēķinu un pseido-aprēķinu līmeņos, un labi tas nav. Jo informatīvā telpa iespējams notrulina pat intelektuālāko iedzīvotāju, kas nebūdams ekonomists, tomēr vēlas izsekot svarīgām norisēm savā valstī. Vai ar savu necilo pārdomu, ko veicināšu? Diez vai. Taču, kā jau vienmēr ar mūsu emuāru – tas vairāk ir izziņas process pašai ar sevi. Un šoreiz par "fiskālo telpu".

Birojā vienojāmies, ka vienkāršākais skaidrojums ir šāds: valdībai pieejamie līdzekļi papildu budžeta vajadzību segšanai. To rēķina kā starpību no Fiskālās disciplīnas likumā atļautā budžeta deficīta un plānotajiem izdevumiem. Starptautiski šo terminu mēdz lietot plašāk, t.i., pieskaitot klāt arī iespējamo valdības parādu līdz līmenim, kas neietekmē ekonomikas izaugsmi.

Kāda ir saturiskā jēga fiskālajai telpai? Nebūtu taču tā, ka meklējam un rodam finanšu līdzekļus tikai, lai veicinātu un turpinātu tēriņus, lai kā arī aizbildināmies ar labklājības valsti un citiem nepārtrauktu augsmi paģērošiem apstākļiem. Atkāpei – man personīgi nepārtraukto augsmi nedaudz attaisno vecais-jaunais – nevienlīdzību mazinošā augsme. Vismaz kāda laba jēga.

Un tā, meklēju dažu labu, nosacīti vēsturisku, materiālu, kas skaidro "fiskālās telpas" terminu. Ja pareizi sapratu, tad fiskālā telpa (jēdziena plašākajā nozīmē) nenozīmē papildu līdzekļus vienam gadam, bet arī to, ko valdības apzinās kā finanšu buferi maksājumiem nākotnē. Kopīga rakstura problēma attīstītajās valstīs ir sabiedrības novecošanās un ar to saistītie aspekti – pensiju apmērs pret strādājošo, veselības aprūpes izdevumi vecumdienām. Autors aicina valdības domāt savlaicīgi par šiem nākotnē pieaugošajiem izdevumiem un apzināt to, kādi šim nolūkam jāveido ieņēmumi-izdevumi jeb papildu fiskālā telpa. Jeb lūdzu lasīt – parādu jāspēj samazināt labajos gados.

Ja norit fiskālās telpas radīšana uz deficīta rēķina (un attiecīgi – parāds ir kā finansēšanas avots), kā tas jāpiezīmē Latvijas praksē ir pastāvīgi, tad autors aicina lūkoties uz šādiem trim svarīgiem punktiem:

1. Ja deficīts ir kā fiskālās telpas finansēšanas avots, tad uzreiz jāsaprot, vai ienākumi nākotnē augs tādā apmērā, lai tiktu apkalpots valsts parāds. Tā sacīt – turam prātā valsts maksātspējas jautājumu.

2.  Jāspēj nodalīt īslaicīgi lielāki tēriņi un tādi izdevumi, kuri nepazudīs nākotnē J jeb kā budžeta žargons saka – "tiek ielikti bāzē" un kļūst par pastāvīgiem izdevumiem. Otrs gadījums noteikti ir tāds, kuru jāspēj finansēt no esošajiem vai nākotnes pastāvīgajiem nevis vienreizējiem ienākumiem. Tāpēc brīdī, kad vērtējam veselības aprūpes reformas kompensējošos pasākumus (kas tiek finansēta uz deficīta rēķina), jāņem vērā kā viens, tā otrs.

3. Pēdējā punktā autors savukārt aicina izmaiņas izdevumos saistīt ar valdības prioritātēm vismaz vidējam termiņam. Šeit atkal nāk prātā tas, kā izskatās mūsu izdevumi un teju mūžīgais jautājums – vai tie vienmēr atspoguļo prioritātes.

Un kopsavelkot saturisko jēgu J pirms priecājamies par radīto fiskālo telpu – jāspēj atbildēt (i) vai tā ir uz deficīta rēķina, (ii) vai jauni izdevumi balstās uz skaidriem jauniem ieņēmumiem (vai arī  – skaidri samazinām mazākas prioritātes izdevumus) un (iii) vai jaunie tēriņi ir tas, kas ir mūsu prioritāte.

Ar sveicieniem,
Dace

Ticam-neticam-ticam...

Pavisam nesen bija iespēja lasīt Finanšu ministrijas jaunāko pieeju budžeta deficīta novērtēšanā (Latvijas Stabilitātes programma 2017.-2020.gadam, lūdzam lasīt 3.2.2.nodaļu par ticamības testu). Jaunā pieeja būtībā nav jauna, jo Latvijas finanšu jomas eksperti – gan Finanšu ministrijā, gan Latvijas Bankā, gan arī Padomē – ik gadu bija skeptiski par Eiropas Komisijas kopējo metodoloģiju. Ekspertiem bija aizdomas par to, vai ekonomikas cikls ir atbilstoši novērtēts un ik reiz nacionālā pieeja prevalēja. Šoreiz Finanšu ministrija eleganti (jeb normatīvo iespēju robežās) izspēlēja šo aspektu, taču vienlaikus ar to paņem "visu banku" jeb izsmeļ visu deficīta atkāpju fleksibilitāti. 

Bet rakstu vairāk tāpēc, ka teju vienlaikus ar augstāk minēto ziņojumu, Eiropas Komisija publicēja būtisku darba dokumentu, kas ir tieši saistīts ar ticamības testa piemērošanu. Tiek skaidri atzīts, ka kopējās metodoloģijas rezultāts tiek uzskatīts par pieņemamu, ja tas iekrīt robežās, kuras nosaka ticamības tests. Un šeit, kā jau mēdz teikt, problēma var rasties detaļās, jeb varētu būt par maz salīdzināt tikai 1,4 (kopējās metodoloģijas izlaižu starpības rezultāts) ar -0,3 (ticamības testa izlaižu starpības rezultāts). Jo diemžēl plašākais tests (RMSE90) liecina, ka Latvija netiek automātiski uzskatīta, kā tāda, kurai noraidīt kopējās metodoloģijas rezultātu (kā zināmā mērā tiek piedāvāts Latvijas Stabilitātes programmā). Taču (!) šaurākā ticamības testa (RMSE68) solis ļauj secināt – tiešām kopējā metodoloģija sniedz pretrunīgu rezultātu.

Jautājums paliek, – kā ticam un redzam Latvijas ekonomikas ciklu. Jā, tas ir tāds "neredzams zilonis", tomēr būtisks šādās situācijās, kad vēlamies riskēt ar budžeta deficīta atkāpēm. 

Ar sveicieniem,
Dace
P.S. plaši par šo testu stāstīja (no 6:30 minūtes) arī EK fiskālais ekonomists Jānis Malzubris 30.marta seminārā.