Ticam-neticam-ticam...

Pavisam nesen bija iespēja lasīt Finanšu ministrijas jaunāko pieeju budžeta deficīta novērtēšanā (Latvijas Stabilitātes programma 2017.-2020.gadam, lūdzam lasīt 3.2.2.nodaļu par ticamības testu). Jaunā pieeja būtībā nav jauna, jo Latvijas finanšu jomas eksperti – gan Finanšu ministrijā, gan Latvijas Bankā, gan arī Padomē – ik gadu bija skeptiski par Eiropas Komisijas kopējo metodoloģiju. Ekspertiem bija aizdomas par to, vai ekonomikas cikls ir atbilstoši novērtēts un ik reiz nacionālā pieeja prevalēja. Šoreiz Finanšu ministrija eleganti (jeb normatīvo iespēju robežās) izspēlēja šo aspektu, taču vienlaikus ar to paņem "visu banku" jeb izsmeļ visu deficīta atkāpju fleksibilitāti. 

Bet rakstu vairāk tāpēc, ka teju vienlaikus ar augstāk minēto ziņojumu, Eiropas Komisija publicēja būtisku darba dokumentu, kas ir tieši saistīts ar ticamības testa piemērošanu. Tiek skaidri atzīts, ka kopējās metodoloģijas rezultāts tiek uzskatīts par pieņemamu, ja tas iekrīt robežās, kuras nosaka ticamības tests. Un šeit, kā jau mēdz teikt, problēma var rasties detaļās, jeb varētu būt par maz salīdzināt tikai 1,4 (kopējās metodoloģijas izlaižu starpības rezultāts) ar -0,3 (ticamības testa izlaižu starpības rezultāts). Jo diemžēl plašākais tests (RMSE90) liecina, ka Latvija netiek automātiski uzskatīta, kā tāda, kurai noraidīt kopējās metodoloģijas rezultātu (kā zināmā mērā tiek piedāvāts Latvijas Stabilitātes programmā). Taču (!) šaurākā ticamības testa (RMSE68) solis ļauj secināt – tiešām kopējā metodoloģija sniedz pretrunīgu rezultātu.

Jautājums paliek, – kā ticam un redzam Latvijas ekonomikas ciklu. Jā, tas ir tāds "neredzams zilonis", tomēr būtisks šādās situācijās, kad vēlamies riskēt ar budžeta deficīta atkāpēm. 

Ar sveicieniem,
Dace
P.S. plaši par šo testu stāstīja (no 6:30 minūtes) arī EK fiskālais ekonomists Jānis Malzubris 30.marta seminārā.