Eiro. Latvija aug. Bieži ikdienā man ir sen-seno
laiku darba t-krekls. Un kā pārējiem savu t-kreklu uzrakstiem, arī šim ļoti
pievienojos. Eiro kā daļa no Eiropas Savienības vienotības, un Latvija aug –
tik tiešām Latvijas ekonomika aug un cenšamies dalīties (gan vēl vāji) savā
labklājībā savstarpēji.
Kāpēc šeit filosofiski vairāk nekā ekonomiski vai
juridiski sāku savu pieticīgo ierakstu? Tāpēc, ka vakardien varu apsveikt
Latviju ar tās kārtējo budžetu. Tiek darītas daudz un brīnišķīgas lietas – mums
teju trešdaļa budžeta naudas iet sociālajai aizsardzībai, mums katrā nozarē ir
iespēja palīdzēt vēl un vēl un vēl – jo spējam arī (pēc nomināla, ne pēc
attiecības pret IKP) iekasēt vairāk. Šeit gan uzreiz prasās cits stāsts, jo
nodokļu reformas efekti liktu precizēt, ka iekasējam lieliski sociālās iemaksas
no algām (ekonomikas augsmes dēļ), bet tieši nodokļu ieņēmumos nav tās attīstības, ko varētu gan sagaidīt
dēļ ekonomikas augsmes, ja salīdzinām ar iepriekšējo gadu.
Bet ievads šāds bija vairāk tā iemesla dēļ, ka vakardien,
ieklausoties debatēs Saeimā, kur deputāti pareizi teic, ka šobrīd ir labs laiks
ekonomikā (Latvija aug!), un valstij ir vēl vairāk jāattīsta un jāinvestē, vai ka mums būs tūlīt-tūlīt
nākamais attīstības budžets – ar to bieži vien domājot atkal papildu naudas
palielinājumus (lai gan taisnībai jāsaka, ka bieži vien Ministru kabineta sēdēs
izskan aicinājums meklēt naudu savā nozarē un būt efektīviem). Un te vien
gribētos bilst, ka brīžos, kad ekonomika aug, valsts pietur savu tēriņu
kāpumus, lai var palīdzēt privātajam sektoram tad, kad atkal ekonomikā iet
lēnāk. Nav jākurina krāsns vasarā. Nevar būt deficīta budžets pozitīva ekonomikas
cikla periodā.
Fiskālās
disciplīnas likuma pirmais pants aicina veidot ekonomikas ciklā sabalansētu
budžetu, kas nozīmē ekonomikas uzvijas daļu veidot kā pārpalikuma budžetu,
nevis kā papildu tēriņu iespēju. Mēs esam naski uz papildu deficīta atkāpēm
(lasīt: pensiju reformas atkāpe, veselības reformas atkāpe), un liela ir izdoma
saistībā ar vienreizēja efekta (lasīt: nodokļu reforma) tēriņu pamatojumiem, kam gan Padome nepiekrīt. Taču šis naskums ceļ budžeta izdevumu apmēru, ko būs grūti noturēt ekonomikas lēnākas
attīstības laikā. Un tajā periodā neizbēgami par realitāti kļūs bubuļa vārds - "konsolidācija"...
Īsās domas pabeidzu turot īkšķus par spēju tiešām redzēt valsts ilgtermiņa attīstības rādītājus, un tos jau piemērot
2020.gada budžetam, un, protams, nākamgad nepazaudēt vidēja termiņa plānošanu
(2020.-2022.gadu budžetu). Lai drosme strukturālām reformām.
Ar sveicieniem,
Dace
