Vēl viena atziņa pēc īru fiskālās padomes semināra šajā
nedēļā. Kā jau minēju arī iepriekšējā ierakstā,
bija daudz problēmu punktu. Taču – bija arī cerību punkti. Kā pēdējais uzstājās
finanšu ministrijas pārstāvis John McCarthy. Jau tajā laikā, kad viņš runāja,
tik ļoti atgādināja mūsu ministrijas Nilu Saksu un kā vēlāk izrādījās – viņi abi
ir lieliski sadarbības kolēģi Eiropas darba grupu līmenī.
Šis eksperts deva cerības par nākotni. Jo, protams, viņa prezentācija bija ļoti kritiska, taču
vienlaikus viņš deva konkrētus padomus, ka ir cieši jāpēta parāda tendences
dažādu procentu likmju un dažādu IKP augsmju scenāriju gadījumiem, bet – kas man
likās vēl svarīgāk tieši sabiedrības novecošanās gadījumā – ir strauji jādomā
par jaunu izdevumu kodu.
Pie tā, kāds slogs mūs sagaida jau drīz, ir jāspēj pārskatīt
izdevumus. Jāspēj noņemt no budžeta to, kas sevi ir pārdzīvojis kā valsts
sniegts pakalpojums. Ja to vēl vēlas sniegt privātais sektors – labi, lai dara. Taču privātais sektors būs vēl kritiskāks (par laimi!) un slēgs bodīti, ja tā nav vajadzīga.
Un... te ir cerība uz jauno paaudzi, kas apdomās, vai vajag
dārgum dārgos tablo, ja viss ir pieejams tālruņos; ka jānāk jauniem ceļbūves inženieriem, u.t.t. Jānāk jaunām acīm,
kas kritiski un stingri izrevidē novecojušas lietas. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka
naudas nepietiks ļoti svarīgām jomām, kas ir sociālā apdrošināšana un kas ir
veselības aizsardzība. Jau šobrīd esam pēdējā vietā OECD valstu vidū ar pensiju
apmēru pret algām. Līdz ar to – ceļu jaunajiem, kas redz jaunu izdevumu
struktūru. :)
Ar sveicieniem,
Dace
