Nezināšana, kas mums var dārgi izmaksāt

Iepazīstoties ar neatkarīgo fiskālo institūciju (turpmāk – NFI) labajām praksēm un vēlamajām iezīmēm, es bieži saskāros ar apgalvojumu, ka NFI ir jāveicina publiskas diskusijas un sabiedrības izpratne par jautājumiem, kas skar fiskālo politiku. NFI pašas nedrīkst noteikt, kā valdībai ir jārīkojas, jo fiskālā politika sevī ietver ienākumu pārdales elementu, un tas izslēdz šo jautājumu deleģēšanu nevēlētām amatpersonām. Šo iestāžu “ierocis” ir publisko diskusiju kvalitāte, kas ļautu vēlētājiem izvērtēt, vai budžeta iznākums ir veiksmes vai kompetentas politikas veidošanas rezultāts.

Šāds situācijas redzējums it kā nav problemātisks. Kompetenta sabiedrība, politiķu atbildība vēlētāju priekšā, pārdomāta fiskālā politika – tas viss skan labi. Prakse, protams, ir nedaudz atšķirīga. Mūsu aptaujas rezultāti norāda, ka cilvēku izpratne par budžeta veidošanu un ar budžetu saistītiem jautājumiem ir nepilnīga. Vai tā ir problēma? Atkarīgs, kā uz to skatās.

Lai iegūtu labāku izpratni par šo jautājumu, iepazinos ar Ilya Somin grāmatu Democracy and Political Ignorance: Why Smaller Government Is Smarter. Grāmatas pirmajās nodaļās vēlētāju nezināšana apskatīta no dažādiem skatpunktiem, taču viens no centrālajiem pavedieniem ir, ka nezināšana ir racionālas izvēles rezultāts. Šajā kontekstā bieži tiek piesaukta rational ignorance ideja. Galvenā doma ir, ka piepūle un izmaksas (piemēram, laiks), kas jāieliek, lai uzlabotu savas zināšanas par politiskajiem procesiem pārsniedz potenciālo ieguvumu, ko šīs zināšanas var sniegt. Īsumā – tas ir tikai normāli, ka daudzi vēlētāji ir neinformēti vai slikti informēti par politiskajiem procesiem valstī.

An individual voter has little incentive to learn about politics because there is only an infinitesimal chance that his or her well-informed vote will actually affect electoral outcomes.

Somin (2013: 5) 

Šeit skaidri redzama berze starp NFI mērķiem un rational ignorance versiju par vēlētājiem. NFI ir jāpārliecina vēlētājs, ka ir vērts uzlabot savas zināšanas par procesiem, kas ir sarežģīti, niansēti un gaužām tehniski, lai gan konkrētā vēlētāja ieguvumi, ņemot vērā “investīcijas”, ir niecīgi. Nepalīdz arī tas, ka šī parādība ir samērā konstanta. Vieglāka piekļuve izglītības sistēmai to nav būtiski mainījusi.

We cannot know for certain that the rational ignorance hypothesis is correct. But the available evidence strongly supports it. Otherwise, it is difficult to explain the fact that political knowledge levels have remained roughly stable at low levels for decades, despite massive increases in education levels and in the availability of information through the and now the Internet. 

Somin (2013: 66)

Autors gan piedāvā arī alternatīvu redzējumu, kas labāk atbilst impulsam, kas motivēja NFI izveidi.

The challenge posed by political ignorance, however, is that behavior which is individually rational may have major negative effects on society as a whole. Most other examples of rational ignorance do not pose as blatant a conflict between individual rationality and collective goals. 

Somin (2013: 63) 

Demokrātiskās sabiedrībās ar vēlētiem parlamentiem izvēle palikt nezinošam rada vērā ņemamas sekas, jo palielina iespēju, ka tiks izdarīta neinformēta izvēle, kas var būt pretēja vēlētāju interesēm. Protams, mēs varam paļauties, ka citi cilvēki veltīs laiku, lai iepazītos ar vajadzīgo informāciju, un sekmēs “pareizo” izvēli. Individuāli šīs izvēles ir saprotamas un racionālas. No kolektīva viedokļa – nav.

An informed electorate is a typical example of a “public good” that consumers have little incentive to help pay for because they can enjoy its benefits even if they choose not to contribute to its production. 

Somin (2013: 64)

Ar sveicieniem,

Emīls

Nevienmērīgais optimisms

Pirmais solis valsts budžeta plānošanas procesā ir ekonomikas attīstības prognozēšana tuvākajiem gadiem, t.sk. iekšzemes kopprodukta pieaugums, inflācijas lielums u.c.. Tas, cik daudz naudas valsts spēs iekasēt budžetā, ir tieši atkarīgs no tā, kā attīstīsies ekonomika, respektīvi, cik aktīvi attīstīsies ražošana un pakalpojumi, cik cilvēku valstī tiks nodarbināti utt..

Kad ekonomikas attīstības prognozes ir veiktas, ir iespējams novērtēt, cik lielus nodokļu ieņēmumus valsts būs spējīga gūt konkrētajā gadā pie konkrētā ekonomikas attīstības scenārija – piemēram, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi ir tieši atkarīgi no prognozētās ražošanas un pakalpojumiem, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas – no nodarbināto iedzīvotāju skaita utt..

Latvijas ekonomikas attīstību prognozē vairākas vietējās un starptautiskās institūcijas. Šoreiz apskatu Finanšu ministrijas, Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda prognozes un to izmaiņas laika gaitā. Kā apskatāmo parametru ņemu nominālā IKP pieaugumu – tieši nominālais IKP ir valsts budžeta plānošanai svarīgākais makroekonomiskais indikators, jo, vispārīgi runājot, tas kalpo par bāzi iekasējamajiem nodokļiem budžetā.

Saliekot grafikos katras no minēto institūciju prognozēm, iegūstu šos līdzīgā izskata attēlus.

Protams, tie nav identiski, bet lielos vilcienos (šajā gadījumā to sanāk teikt pat visnotaļ tiešā šī vārda nozīmē) līdzība ir neapstrīdama. Diemžēl Eiropas Komisija nepublicē prognozes tālāk kā 2 gadiem uz priekšu, bet pieļauju, ka arī tai līkņu turpinājumi būtu līdzīgi Finanšu ministrijas un Starptautiskā valūtas fonda līknēm. Vismaz 2016. un 2017. gadiem līdzība ar pārējo divu institūciju prognožu līknēm ir izteikta. Ko mēs no tā varam secināt?

Atkarībā no tā, vai skatām grafikus horizontālajā vai no vertikālajā plāksnē, varam secināt divas lietas:

Horizontāli: prognozētājiem labpatīk domāt par nākotni optimistiski. Turklāt optimisms visstraujāk aug jau nākamajam tuvākajam gadam, t.i., gadam, kas seko aiz tekošā gada. Tātad, sanāk, ka tieši šobrīd diez kas nav, bet jau pavisam drīz situācija uzlabosies un nostabilizēsies jaunajā, uzlabotajā veidolā.

Vertikāli: pēdējā brīdī prognozētāju viedokļiem ir tendence kļūt piezemētākiem tuvākajam prognožu periodam. Kā redzams līknēs, 2016. gadam lēciens lejup no 2016. g. februāra prognozes uz jūnija prognozi ir vislielākais, 2017. gadam šis lejupvērstais lēciens ir mazāks, bet 2018. un 2019. gadiem – varētu teikt, nebūtisks. Tie gaida 2017. gadu, lai varētu baudīt “brīvo kritienu” lejup.

Bet var jau būt (un cerams), ka es kļūdos, un prognožu korekcijas samazinājuma virzienā turpmāk vairs nebūs nepieciešamas.

Ar sveicieniem,

Elīna V.

Iecietība, kas mums dārgi izmaksā

Valdības deklarācijā ir nosprausts mērķis līdz 2020. gadam palielināt nodokļu ieņēmumus. Ir uzsākts darbs pie nodokļu politikas stratēģijas izveides, taču ieņēmumus primāri paredzēts palielināt, samazinot ēnu ekonomikas apmērus. 2016. gada aprīlī Fiskālās disciplīnas padome sadarbībā ar sociālo pētījumu aģentūru Latvijas fakti veica aptauju par cilvēku attieksmi pret nodokļiem un nodokļu nomaksu. Iepazīstoties ar aptaujas rezultātiem, man prātā ienāca viens sociologu ieviests jēdziens, bet es sākšu ar nelielu ieskatu rezultātos.

Mūsu aptaujas rezultāti liecina, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju piekrīt - nodokļi ir jānomaksā. Vēl jo vairāk – daudzi uzskata, ka nodokļu nomaksa ir valsts iedzīvotāju pienākums. Īsumā – ja jautājums tiek uzdots abstrakti, tad cilvēki saprot saikni starp nodokļiem un pienākumiem.

Apskatot piezemētākas dabas jautājumus, atklājas interesanta un niansēta situācija. Daudzi cilvēki ir saskārušies ar nodokļu nemaksāšanu. Kādam ir sanācis norēķināties par pakalpojumu, nesaņemot čeku. Citam draugs cītīgi pastrādājis, bet algu saņēmis aploksnē. Galu galā, arī pats tomēr neuzskata, ka, norēķinoties par pakalpojumu, vienmēr jāsamaksā attiecīgie nodokļi. Īsumā – mēs ikdienā izejam uz kompromisiem un pieveram acis uz situācijām, kur nesanāk samaksāt nodokļus.

Tajā pašā laikā es atbildēs redzu, ka cilvēki vēlas, lai valsts rūpējas par iedzīvotāju nodrošināšanu un medicīnisko vajadzību apmierināšanu. Mēs vēlamies augstas kvalitātes izglītību, labus ceļus un drošības spilvenu gadījumā, ja ar mums notiek, kas neparedzēts. Īsumā – cilvēki Latvijā vēlas ko līdzīgu labklājības valstij.

Te gan parādās zināma berze, lai neteiktu pretruna. Lai nodrošinātu plašu pakalpojumu klāstu, labklājības valstis paļaujas uz augstiem nodokļu ieņēmumiem. Tas, protams, nozīmē, ka iedzīvotājiem ir jābūt cītīgiem nodokļu maksātājiem un saistību pildītājiem. Latvijā savukārt ir vērā ņemama ēnu ekonomika, un mūsu aptauja norāda, ka cilvēku attieksme pret nodokļu nemaksāšanu un apiešanu ir iecietīga. Protams, jāņem vērā arī tas, ka iedzīvotāji kritiski vērtē publisko pakalpojumu kvalitāti un vietējo nodokļu sistēmu.

Šeit mēs nonākam pie vecās idejas, kuru minēju sākumā.

Amerikāņu sociologs Roberts Mērtons 20. gs. vidū ieviesa jēdzienu self-fulfilling prophecy. Galvenā ideja ir, ka noteikts situācijas redzējums rada atgriezenisko saikni, kuras rezultātā minētais redzējums īstenojas. Īsumā - cilvēku pieņēmumi ietekmē viņu rīcību. Bieži izmanto piemēru ar skolotāju un skolēnu. Skolotājs pieņem, ka konkrētais skolēns ir talantīgs, tāpēc pieliek papildu pūles, lai izkoptu skolēna talantu. Skolēna rezultāti ir lieliski, un skolotājs uzskata, ka tas apstiprina viņa sākotnējo novērtējumu, lai gan sasniegumu cēlonis ir skolotāja ieliktais darbs.

Sekas var būt arī nejaukas. Baidos, ka Latvijas gadījumā tā varētu būt ar nodokļu nemaksāšanu. 49% no mūsu aptaujas respondentiem domā, ka nodokļu nemaksāšana Latvijā ir izplatītāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Kādas tam ir sekas? Ja cilvēki pieņem, ka citi nodokļus nemaksā, tas var ietekmēt viņu vēlmi turpināt spēlēt pēc noteikumiem, kas, protams, situāciju tikai pasliktinās. Citiem vārdiem sakot - ja citi noteikumus veiksmīgi ignorē, kāpēc man tos turpināt ievērot?

Rezumējot var secināt, ka cilvēku vēlme pēc augstas kvalitātes publiskajiem pakalpojumiem kontekstā ar salīdzinoši iecietīgo attieksmi pret nodokļu nemaksāšanu norāda uz vajadzību izglītot cilvēkus par nodokļu nozīmi un stiprināt apziņu, ka valsts savas saistības pilda. Jāuzsver arī pozitīvie piemēri, lai neradītu nodokļu maksātājos apziņu, ka nodokļu apiešana un spēles noteikumu neievērošana ir izplatīta un vēlama. 

Ar sveicieniem,

Emīls

Kad tu nostājies VID pusē

Sociālajā psiholoģijā mēdz nodalīt divus veidus, kā indivīds pielāgojas grupai – informational conformity (turpmāk – IK) un normative conformity (turpmāk - NK). Atšķirība galvenokārt saistīta ar to, kāpēc mēs pieņemam noteiktus uzskatus vai uzvedības normas.

IK gadījumā mēs paļaujamies, ka kolektīvs zina pareizo atbildi. Šajā variantā mēs no citiem mācāmies, nevis viņiem pakļaujamies. Ikdienišķs piemērs varētu būtu iepazīšanas ar atsauksmēm par kādu kafejnīcu, lai izlemtu, vai tur doties.

NK ir mazāk glaimojošs variants, jo paredz, ka cilvēks pakļaujas, lai iederētos un “nelēktu acīs”. Turpinot kafejnīcas piemēru, NK gadījumā es uz konkrēto kafejnīcu dotos, jo cilvēki, ar kuriem es ikdienā mijiedarbojos, to ir iecienījuši. Es nevēlos atzīt, ka mani neapmierina ēdiens, mūzika utt. un tādējādi atšķirties.

Protams, ir gadījumi, kur NK un IK pārklājas. Piemēram, mana izvēle nevilkt svārkus ir balstīta uz novērojumu, ka Eiropā vīrieši svārkus nemēdz nēsāt (IK), taču es apzinos arī sociālās “izmaksas” svārku valkāšanai (NK).

Domājot par nodokļu apiešanu, es sāku prātot, kurš no šiem modeļiem labāk izskaidro salīdzinoši iecietīgo attieksmi pret nodokļu nemaksāšanu. Pirmajā brīdī šķiet, ka IK ir pareizais variants. Mēs redzam, ka nodokļu nemaksāšana ir tipiska parādība un zināmās situācijas – pilnīgi pieņemama rīcība. Varētu pat teikt, ka tā ir morāli neitrāla uzvedība, jo ikdienas sarunās reti saskaries ar cilvēku, kurš uzdrošinās tev par to aizrādīt. Bet šeit mēs nonākam pie NK.

Kaut kad pasen izlasīju cehs.lv rakstu par nodokļiem. Īsumā – galvenā varoņa radinieki izsauca ātro palīdzību, jo viņš uzskatīja, ka meistariem par saņemto atlīdzību jāsamaksā nodokļi. Reakcija bija…

„Pag, tu taču esi pieskaitāms?” vaicāja tēvs. „Tev taču ir tiesības vadīt transportlīdzekli, tev ir augstākā izglītība, tu lasi grāmatas, skaties ziņas?”, viņš turpināja. „Kad tu ēd, tu spēj noturēt rokā nazīti un dakšiņu, ar kuriem tu griez kotleti, nevis savu plaukstu?”

Joks, protams, bet tomēr tīrā formā atsedz dīvainu parādību. Nodokļus nemaksāt ir pieņemami, un aizrādīt par to var tikai Valsts ieņēmumu dienests. Ja to darīsi tu, sekos maigas sociālās sankcijas.

Ar sveicieniem,

Emīls