sestdiena, 2018. gada 13. janvāris

[video] Fiskālie nosacījumi: stukturālās bilances nosacījums

Pirmais video sērijā par Latvijas skaitliskajiem fiskālajiem nosacījumiem, izmantojot MS Excel tabulas.

Turpinājumā video skripts: 

Neatkarīgo fiskālo institūciju viens no svarīgākajiem darbības uzdevumiem ir spēt novērtēt fiskālās politikas kvalitāti caur disciplīnas prizmu J. Viens no instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā, ir skaitliskie fiskālie nosacījumi.

Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā ir četri skaitliskie nosacījumi: strukturālās bilances nosacījums, izdevumu pieauguma nosacījums, pārmantojamības nosacījums un valsts parāda nosacījums. Dažkārt kā piekto skaitlisko nosacījumu mēdz saukt fiskālo risku deklarāciju, jo pamatojoties uz to likums nosaka minimālo risku rezerves apmēru. Kā mēs mēdzam arī citkārt teikt – tas plānais tauku slānītis nebaltai reizei.

Budžeta plānošanas fāzē ar šo nosacījumu palīdzību tiek izrēķināts, kādi drīkst būt maksimālie valsts budžeta izdevumi. Likums uzliek par pienākumu piemērot visstingrāko no nosacījumiem. Fiskālos nosacījumus izmanto gan plānošanā, gan arī vēlāk rezultātu novērtēšanā.

Pirmais no nosacījumiem ir strukturālās bilances nosacījums. Par to arī ir šis video.

Nedaudz vienkāršojot – budžeta jomā ar bilanci saprotam līdzsvaru starp ieņēmumiem un izdevumiem jeb to, ka izdevumi nedrīkst pārsniegt ieņēmumus.

Savukārt strukturālā bilance nozīmē to, ka izdevumu un ieņēmumu puse jākoriģē ar tautsaimniecības attīstības ciklu un arī dažkārt ar ārkārtas jeb vienreizējo apstākļu izdevumiem vai ieņēmumiem. Strukturālā bilance zināmā veidā ir tāda kā tīrāka bilde jeb bilance ārpus cikla un citām ietekmēm, kas skaidrāk parāda to, kādā stāvoklī tiek izpildīts un arī plānots budžets.

Vēlamies parādīt, kā šie aprēķini izskatās praksē, izmantojot ekseļa tabulas. Šeit Jūs redziet, kā atrast attiecīgās tabulas Padomes mājaslapā.

Lai vieglāk uztvert, sadalīsim aprēķinus vairākos posmos:

Pirmais: valdības budžets jeb centrālās valdības budžets ir tas, kurš līdzsvaro pārējo budžetu veiksmes un neveiksmes, un tas nozīmē, ka pirmajā solī valdības izdevumus ierobežo no tā, kā tiek plānoti pašvaldību budžeti, atvasināto publisko personu budžeti un arī atbilstoši prognozēm par gaidāmajām korekcijām dēļ pārejas no nacionālās metodoloģijas uz Eiropas vienoto metodoloģiju, ko veic jau pēc fakta vēlāk Centrālās statistikas pārvalde.

Ar otro posmu varētu pabeigt aprēķinus, jo zinot gan minimālo strukturālo bilanci jeb to līmeni, kuru nedrīkst pārsniegt, vienreizējo jeb ārkārtas pasākumu apmēru un arī budžeta ciklisko komponenti, var izrēķināt to, cik daudz naudas drīkstēs valdība paredzēt tēriņiem.

Praksē tomēr ir nedaudz vēl jāveic iepriekšējie aprēķini, tas ir – gan pēc iespējas precīzi jāsaprot ārpuskārtas izdevumu vai ieņēmumu apmērs, piemēram, Latvijā tie ir nodokļu reformas izdevumi; gan arī tik pat precīzi jāspēj noteikt tautsaimniecības attīstības cikla fāze un katram gadam piemērot ciklisko ietekmi. Šeit redzam, ka nodokļu reforma kā vienreizējais pasākums atļauj izdevumus palielināt jeb atlaiž deficīta grožus, savukārt, šobrīd augošais cikls liek izdevumus samazināt un iegrožo deficītu.

Neskatoties uz to, ka jau esam sapratuši, kā ekselī tikām līdz valdības izdevumu apmēram, vēl ir trešais posms, kas ļauj noteikt to, kā tikām pie stingrākā lieluma attiecībā pret pieļaujamo valdības budžeta strukturālo bilanci.

Šeit redzam Fiskālās disciplīnas likuma 10.pantā noteikto vidēja termiņa strukturālās bilances mērķi -0,5% no IKP. Apmēram tas ir 160 miljoni eiro.

Tālāk redzam atļautās atkāpes no šī mērķa – pirmkārt, saistībā ar otro pensiju līmeni, otrkārt, saistībā veselības aprūpes sistēmas reformu. Kad sasummē mērķa līmeni ar papildus atļautajām atkāpēm, iegūstam jau krietni lielāku deficīta apmēru. Tālāk jau tiek piemērota iepriekš aplūkotā cikliskā komponente un vēl vienreizējie pasākumi (šeit nodokļu reformas kontekstā) un tā iegūstot nominālo budžeta bilanci, par kuru runājām pašā sākumā, kā starpību starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem.

Līdzīgi aprēķini tiek veikti arī piemērojot Stabilitātesun izaugsmes paktā noteikto mērķi – 1,0% no IKP apmērā. Un arī līdzīgi veicot aprēķinus mēs iegūstam nominālo budžeta bilanci atbilstoši Eiropas likumam. Šeit vienīgi aicinām ņemt vērā, ka Eiropas Komisijas aprēķini par Latvijas tautsaimniecības ciklisko komponenti atšķiras no nacionālā novērtējuma, kā arī nodokļu reforma netiek uzskatīta kā vienreizējs pasākums.

Pēc tam jau atliek vienkāršā aritmētika, kas liek izvēlēties no abiem rezultātiem stingrāko.

Paldies par Jūsu uzmanību!

Ar sveicieniem,
fiskālo nosacījumu grafomāne Dace

ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Pirms gadumijas pārdomas par budžeta ciklisko komponenti

Budžeta deficīts Latvijā atbilst gan valsts, gan starptautiskajām budžeta prasībām, taču sistemātiski tiek izmantotas visas pieļaujamās novirzes un vienlaikus izdevumu pieaugumu veicina arī regulāri neplānotie izdevumi. 2017. gada 18. decembrī Fiskālās disciplīnas padome publicēja Fiskālās ilgtspējas ziņojumu 2017-2037. gadam, kurā tika apskatīti dažādi fiskālo telpu ietekmējoši apstākļi. Neskatoties uz to, ka valsts parāda līmenis uzskatāms par fiskāli ilgtspējīgu, nākotnē iespējamās makroekonomiskās vides svārstības, kā arī plānoti un neplānoti valdības izdevumi jau šobrīd liek budžetu veidot ar lielu rūpību pret tautsaimniecības augsmes tempu. 

Budžeta bilances cikliskās komponentes aplēses 2017.-2019. gadam ir līdz pat trim reizēm lielākas pēc Eiropas Komisijas metodoloģijas salīdzinājumā ar nacionālo metodoloģiju. Ekonomiskā cikla augšupeju pašlaik raksturo pozitīvā izlaižu starpība, taču Eiropas Komisijas aprēķini salīdzinājumā ar augustā apstiprināto Finanšu ministrijas prognozi atšķiras (ņemot vērā š.g. novembrī publicētos Eiropas Komisijas aprēķinus). 

Jaunākās Eiropas Komisijas aplēses norāda uz pozitīvu izlaižu starpību – virs diviem procentiem šogad un 2018. gadā, kā arī nepilnu pusotru procentu 2019. gadā, kas, ņemot vērā ekonomiskā cikla elastības koeficientu [Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanas rokasgrāmatas 143.lpp.], paredz, ka budžeta deficīts koriģējams par teju procentu, kamēr nacionālā metodoloģija rudenī paredzēja vien 0,1% līdz 0,3% koriģējumu. 

Avots: Finanšu ministrijas dati: 2017. gada 4. augustā apstiprinātās makroekonomisko rādītāju prognozes. Eiropas Komisijas dati: 2017. gada rudens ekonomiskā prognoze un AMECO datubāze.

Atšķirības aprēķinos norāda, ka turpmākajos gados valdībai vajadzēs pievērst pastiprinātu uzmanību budžeta izdevumu pieauguma pamatotībai un ņemt vērā, ka ekonomiskā cikla augšupejas fāzē budžets jāplāno ar pārpalikumu.

Ar sveicieniem,
Agnese
SIA "Ernst & Young Baltic"

otrdiena, 2017. gada 10. oktobris

Vai Latvijā ir valsts naudas disciplīna?

Laiku pa laikam mums pārmet sarežģītu un no ikdienas dzīves atrautu valodu. Tā teikt – jūs tur kaut ko stāstāt, bet saprast tāpat nevar. Arī mūsu Padomes nosaukums īsti neko nepasaka. Te nu uzreiz jāķeras pie mūsu iestādes centrālā svešvārda – "fiskāls".  Talkā nāk latīņu valoda, un vārda skaidrojums ir vienkāršs – valsts nauda. Tātad esam "valsts naudas disciplīnas padome". Mūsu uzdevums ir disciplinēt Valdību un raudzīt, ka tiek ievēroti visi nosacījumi, lai valsts nauda tiktu izlietota apdomīgi un atbildīgi. Kā pamats mūsu brīdinājumiem un ieteikumiem kalpo likums, jo tas liek Valdībai ievērot mūsu teikto.
Mūsu Fiskālās disciplīnas likumā ir minēti vairāki nosacījumi. Vēlos uzsvērt, ka fiskālo nosacījumu ievērošana nav pašmērķis. Te nav runa par formālām prasībām. Šo nosacījumu galvenais nolūks ir mazināt riskus valsts finansēm, kuri rodas no nepieciešamības finansēt deficīta budžetu, kā arī palīdz novērst pārāk strauju Valdības izdevumu kāpināšanu. 

Šoreiz mēģināšu vienkāršākiem vārdiem pastāstīt, kas ir šie nosacījumi un kā Latvijas Valdībai sokas ar to ievērošanu. Pavisam Fiskālās disciplīnas likums aptver četrus skaitliskus nosacījumus.

Pirmais ir bilances nosacījums

Jau nosaukums aicina uz to, ka ieņēmumi un izdevumi jāskatās neatrauti jeb jāsaliek kopēja bilance. Igauņiem bilances nosacījums ir 0% jeb nozīmē bezdeficīta budžetu. Savukārt mūsu likums pieļauj  0,5% no IKP jeb salīdzinoši nelielu budžeta deficītu. Piemēram, 2017. gadam tas būtu apmēram -235 miljoni eiro. Kā Valdībai veicas ar šo prasību ievērošanu (1. attēls)? 

1. attēls. Strukturālās bilances līmenis un vidēja termiņa mērķis, Avots: FM. * prognozes. 

Jāatzīst, parasti sokas diezgan bēdīgi, ja salīdzinām novirzes no zilās līnijas, kas parāda to deficīta līmeni, ko paredz likums. Dažreiz sanāk pārsniegt arī to līmeni, ko atļauj ikgadējā budžeta likums. Ikreiz ir kādas ar likumu atļautas atkāpes, un tās visas palielina budžeta deficītu, savukārt  caur to –  arī parādu, jo deficīta finansēšana gulstas uz valsts parāda pleciem. Raugoties uz šī brīža situāciju – likumā noteiktās minimālās prasības netiek pildītas. Protams, nedrīkst piemirst 2016. gadu, kad budžeta izpilde atbilda likumā noteiktajiem stingrākajiem mērķiem.

Jāievēro arī otrais – izdevumu pieauguma nosacījums.

Likums nosaka, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst pieaugt straujāk par mūsu ekonomikas potenciālo izaugsmes tempu (2. attēls). Kā mums sokas ar šo prasību ievērošanu? Periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam Valdība ir palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļauj ekonomiskās attīstības temps. Jāsaka, ka 2016. gads ir pozitīvs izņēmums, kur izdevumu un izaugsmes līknēm izdodas krustoties. Salīdzinot tikai šos divus rādītājus, atbilde nav viennozīmīga, jo ir gadi, kuros Valdība ir spējusi ierobežot kopējos izdevumus, un ir gadi, kad tie ir strauji pieauguši. 2017. gads rādās, kā ļoti strauja pieauguma gads dēļ atsauces gada (2016. gadā izdevumi bija mazāki par iepriekš plānotajiem). 

2. attēls. Valdības izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: Padomes aprēķini. 

Jāatzīst, ka šī nosacījuma gadījumā ir lietderīgi ieiet dziļāk metodoloģijā un uz izdevumiem skatīties rūpīgāk, t.i. noņemt vai pielikt papildu izdevumus, kas ir ārpus Valdības lēmumiem. Ja to izdarām, varam salīdzināt divas citas līknes (3. attēls).
3. attēls. Valdības koriģēto izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: FM un Padomes aprēķini.

Šajā gadījumā vērtējot izdevumu tempu iepriekšējos periodos redzams, ka Valdība 2013., 2014. un 2016. gadā bija palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļāva ekonomiskās izaugsmes temps, savukārt plānošanas periodam izdevumu nosacījums paver iespējas straujāk celt izdevumus. Turpmākie periodi šobrīd ir Valdības plāni un prognozes un tāpēc var tikt izmantoti tikai kā papildu novērojumi vai brīdinājumi. Kā arī attēlā redzams – FM un Padomei atšķiras izdevumu apjoma aprēķini, par kuru drīkstētu celt izdevumus. Jāsaka, ka, jo precīzāk rēķinātu šo nosacījumu, jo lielāka iespēja, ka uz tā rezultātiem arī analītiķi raudzītos ar nedaudz lielāku pietāti. 

Arī bez pārmantojamības nosacījuma nekādi.

Šī nosacījuma būtība ir tāda, ka, veidojot budžetu, jāpiemēro tie paši izdevumi, kas iepriekš noteikti attiecīgajam gadam, jo valsts budžets tiek veidots trim gadiem. Protams, ir atļautas dažas atkāpes no agrāk lemtā. Piemēram, katru reizi jāatrēķina vai jāpierēķina rādītāji, ko ietekmējušas dabīgās izmaiņas mūsu sabiedrībā, piemēram, bezdarbnieku skaits, pensionāru skaits u.c. (4. attēls). Attēlā redzams, ka dabisko izmaiņu rezultātā izdevumi būtu jākoriģē gandrīz par 1/5 daļu ikgadēji, tomēr citi nosacījumi neļauj kāpināt izdevumus, ja svārstība ir pārāk liela. 

4. attēls. Izdevumu pieaugumu nepieciešamība ekonomikas dabisko izmaiņu dēļ. Avots: Padomes aprēķini.

Zināmā mērā obligāto (galvenokārt ar sociālo budžetu saistīto) izdevumu iespiešana ikgadējā budžetā palīdz saprast Valdības darbu, jo šīs vajadzības ir jānodrošina jebkurā gadījumā un jāspēj atrast līdzekļus tādā apmērā, kāds ir maksimāli pieļaujams (pat ja mazāks par to, kāds būtu vajadzīgs dēļ tā, kā mainījušās ir sabiedrības sociāli ekonomiskās vajadzības).

Un noslēdzošais nosacījums – valsts parāds.

Vienkāršs rādītājs, kuru likums liek pieskatīt – proporcija starp parāda līmeni un IKP nedrīkst sasniegt 60%. Tomēr, pat ja noteiktais parāda līmenis vēl ir tālu, ir salīdzinoši biedējoši skatīties uz parāda straujo pieaugumu absolūtajā izteiksmē (5. attēls) – tas pēdējo desmit gadu laikā sasniedzis 10 miljardus eiro. 
5. attēls. Vispārējās valdības parāds: līmenis (milj. eiro) un % pret IKP. Avots: Eurostat.

Jūs teiksiet – nav korekti izmantot vienkāršu pieeju jeb ignorēt daudz precīzāko metodoloģiju. Jums būs taisnība, jo praksē aprēķini ir krietni detalizētāki un sarežģītāki. Tas tiek darīts, gan izstrādājot bilances nosacījumu (ar papildu pieļaujamām atkāpēm), gan veidojot izdevumu nosacījumu (ar izdevumu izņēmumiem, ko jau minēju), gan precizējot pārmantotos izdevumus (kas parasti tiek nolikts malā, jo dabisko izmaiņu prasības ir pārāk vaļīgas). 

Mēs iebilstam tikai pret kādām atsevišķām šo nosacījumu sastāvdaļām, bet vienlaikus arī mēģinām atgādināt, ka galvenais – jeb mežs aiz trim priedēm – ir piemirsts. Ir par maz skatīties tikai uz likuma burtu. Ir svarīgi "aizāķēties aiz domas", ka, radot un pieļaujot papildu atkāpes, turpināsies deficīta budžeta prakse un saglabāsies spiediens uz valsts parādu, ko noteikti nevēlamies ne mēs, ne arī mūsu nākamās paaudzes. Fiskālo nosacījumu aprēķini palīdz plānot vismaz turpmākos trīs gadus. 

Aprēķini pieejami arī MS Excel tabulās šeit.
Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu lūdzu atbildēt katram pašam. Kamēr labas ekonomiskās augsmes gados, nespējam mazināt valsts parādu, mana atbilde ir - nē.

svētdiena, 2017. gada 17. septembris

Nedisciplinētība, haotiskums plānošanā vai kā, lai to vēl nosauc?

Neatbilstības ziņojumi ir tāds labs efektīvs rīks, ja Valdībai sanāk pieņemt kādu normatīvā akta grozījumu ar papildu izdevumiem, kuriem nav norādīts ieņēmumu avots. Tāpēc ir Fiskālās disciplīnas likums un tāpēc ir Padome, kas lūdz Valdību pieņemt arī vēl kādu normatīvo aktu, kas kompensē šo papildu izdevumus paģērošo normu.

Kas notiek pēdējās nedēļās? Valdība "sit visus rekordus" ar Fiskālās disciplīnas likuma pārkāpumiem. Pie tam – viena veida pārkāpumu. Padomei jau šāds aizrādījums bija 2016.gada novembrī, un tagad jau tik tikko vēl divi (6.09.2017. un 15.09.2017.).

Negribas ticēt, ka ir ļaunprātība un arī negribas ticēt, ka ir nesaprotama Fiskālās disciplīnas likuma norma. Taču, prasījās vēlreizīt izskaidrot to, kādas ir likumdevēja prasības.

Fiskālās disciplīnas likums paredz iespēju noteiktiem valsts izdevumiem (tie uzskaitīti  5. panta pirmajā daļā) elastību. Tas ir ļoti būtisks un labs instruments – ja valstij gada laikā mainās vajadzības saistībā ar pensijām, bezdarbnieku pabalstiem u.c. sociālās jomas maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar valsts parāda procentu maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar iemaksām Eiropas Kopienas budžetā; ja ir kādas ligas tiesās vai dabā, u.c. – tad ir tiesības mainīt tekošā gada budžeta izdevumu griestus.

Jūs pareizi teiksiet – parasti jau tas notiek uz augšu. Jā, tieši tā. Izdevumi tiek "automātiski" palielināti, un parasti jau tas iet uz deficīta rēķina, jo tās ir būtiskas ārpus kārtas izmaiņas. Taču! Šeit parādās tas, ko šobrīd pārkāpj Valdība, naski tērējot atlikumus no tās pozīcijas, jo tajā taču ir atlikums!! Ir piemirsies, ka tas nav atlikums, bet gan tā ir elastīgā pozīcija, kuras ietaupījums automātiski samazina izdevumu griestus par tādu pat summu. Ja šādi tērē izdevumu izmaiņas (no Eiropas Kopienas budžeta programmas, no valsts parāda apkalpošanas budžeta programmas), tad pazūd jēga Fiskālās disciplīnas likumā 5. pantā ieliktajam pārmantojamības nosacījumam. Un ...būtībā jau elastībai, kas ir iestrādāta Fiskālās disciplīnas likumā.


Finanšu ministrija bieži ir atsaukusies uz simetriju (Fiskālo risku deklarācijā) – sak, šie izdevumi staigā – brīžam tiek lūgti papildu izdevumi, bet noteikti, kad būs ietaupījums, tad tie kompensēs iepriekšējo pieaugumu. Taču redzams, ka ietaupījums šajās programmās tiek uztverts kā brīvi pieejami finanšu līdzekļi, kas tā nebūt nav. Palielināt ir salīdzinoši viegls (pamatots) lēmums, bet kad izdodas ietaupīt, tad vēl vieglāk aizmirstās, ka ir arī automātiski jāsabremzē izdevumi.

Par mums var dusmoties un teikt, ka esam nejūtīgi pret vajadzībām. Taču šobrīd lasot, kas tiek plānots nākamajā Valdības sēdē – un tie ir atkal – nu jau trešie (pie tam sēdē ieplānotas trīs apropriāciju pārdales no elastīgajām programmām) šīs normas pārkāpumi pēc kārtas – tad ir skumji.

Nenoliedzami visi mērķi ir svarīgi, taču ne uz Fiskālās disciplīnas likuma normas "aizmāršības rēķina". Ministru kabineta, KNAB, VID, PTAC un FM kapacitātes stiprināšanai (kopā par abām apropriāciju pārdalēm – 1 060 629 eiro), kā arī dažādu tehnisku palīdzību vajadzībām Zemkopības ministrijas resora iestādēm (kopā 2 790 000 eiro). ZM iestāžu saraksts ir prāvs: valsts SIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi" (182 000 eiro), Latvijas Lauksaimniecības universitātei mācību un pētījumu saimniecībai "Pēterlauki" (55 000 eiro), Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (140 000 eiro), Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam "BIOR" (463 000 eiro), SIA "Bulduru Dārzkopības vidusskola" (1 400 000 eiro) un Latvijas Lauksaimniecības universitātei (550 000 eiro). Jāsaka, ka saistībā ar nesenās dabas stihijas tiešo seku novēršanu ir saistīts tikai viens ("Pēterlaukiem" 55 000 eiro).

Negribas jau to saukt par deputātu kvotām, taču izskatās, ka visas vajadzības tiek mēģināts nofinansēt vēl šogad, nevis prasīt nākamajam gadam. Izskatās vairāk pēc nedisciplinētības un haotiskas plānošanas. Parasti, ko redzam starptautiskā praksē, tādas funkcijas ministrijas veic ieplānoto līdzekļu ietvaros, bet Latvijā mazo resursu dēļ visu ieplāno līdz mazākajam sīkumam, un pēc tam nozaru ministrijas papildu paģēr no Finanšu ministrijas. Traucē arī tas, ka valsts sektorā ir paliels strādājošo skaits, bet darba organizācija nav perfekta.

Negribas būt tādam pelēkā nesējam. Gribās atgriezties pie uzraudzības ziņojuma, kur ir Valdībai arī daudz labi padarītu darbu. Tāpēc ļoti priecātos, ja šīs neatbilstības mitētos.

Ar sveicieniem,
Dace

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Atkārtotība

Šoreizīt pavisam īsi. Par to, ka pagājušā nedēļā sanāca kā allaž ātrumā cept neatbilstības ziņojumu Fiskālās disciplīnas likumam. Kas tad nav lāgā šoreiz, vaicāsiet? Bet, te vietā deja vu jeb "kaut kur jau redzēts" sindroms. Ir tā, ka pavisam līdzīgu bēdu brāli, Padome jau sniedza 11.11.2016. Un tagad 06.09.2017. ir "tik vien" kā atkārtotība.

Galvenais ir ietverts manuprāt šajos pāris teikumos:
“Fiskālās disciplīnas likuma 8. pants nosaka, ka, veicot budžeta grozījumus, koriģēto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu griesti tiek precizēti Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta uzskaitītajos gadījumos. 5. panta pirmās daļas 8. apakšpunktā tas attiecināts arī uz gadījumu, ja ir izmaiņas kārtējos maksājumos Eiropas Savienības budžetā.”

Tā sacīt – ja rodas ietaupījums un ar to samazinās budžeta izdevumu apjoms, tad nav brīv' šo starpību tērēt. Padomes uzdevums nav tālāk vērtēt Valdības mērķi – vai tie būtu izdevumi veselībai, vai sabiedriskajam transportam, vai kādai citai svarīgai publisko pakalpojumu funkcijai. Padomei ir uzdevums sekot līdzi tam, lai tiktu ievēroti visi tie likumā noteiktie principi, kas veicina budžeta saglabāšanu plānoto izdevumu-ieņēmumu līdzsvarā.

Šeit īsi rakstu ne vien tāpēc, ka ir žēl, ka Valdība turpina pārkāpt vienu un to pašu likuma prasību, bet arī tāpēc, ka šobrīd Valdībai jau ir spēkā divas nelabotas neatbilstības Fiskālās disciplīnas likumam – gan pagājušās nedēļas, gan arī tā, kuru Padome norādīja par nodokļu reformu.

Cerībā redzēt "dzēstus" šos pārkāpumus,
ar sveicieniem,

Dace

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Padošanās vilnim

Atstāju pa vidu nakti, lai varētu ļaut domu dunai nomierināties. Vakardien pēc Valdības sēdes gribējās teikt, ka mans darbs ir bezjēdzīgs. Jā, jā, tā var teikt daudzi, kas bezspēcīgi nesaprot, kāpēc pastāv tā vai cita jocīga procedūra, un diena aizrit pārliekot failu no viena foldera citā. Taču šoreizīt ne par failu pārlikšanu. Ir augusts, un tas ir mēnesis, kad tiek pieņemts atslēgas dokuments tālākajam darbam budžeta veidošanā – makroekonomikas un fiskālo prognožu ziņojums nākamajiem trim gadiem. Šogad nedaudz vēlāk, taču – varēja būt vēl vēlāk, tāpēc atliek teikt, ka ir vēl salīdzinoši savlaicīgi. Jo vēl ir augusts. J

Galvenajiem makroekonomikas rādītājiem Padome piekrita, vienlaikus saskaņošanas procesā klūpot un krītot starp to, ka nodokļu reformas aplēses pārklājās, piemirsās veci dati jaunos dokumentos, u.t.t. Galu galā diemžēl nevar tā ļoti viennozīmīgi pateikt, vai procesa sadalīšana divās daļās (Saeima nodokļu paku pieņēma pirms ikgadējās budžeta pakas) deva caurspīdīgāko pienesumu.

Savukārt tas, kāpēc rakstu, ir fiskālie rādītāji jeb šobrīd “cepos” tikai par vienu no rādītājiem. Protams, Padome sniegs rītdien detalizētāku redzējumu par Valdības lēmumiem un arī vēlāk budžeta plānošanas procesā oktobra sākumā sekos uzraudzības ziņojums, taču jau šobrīd ir skumji par to, ka ir pārkāpts galvenais fiskālās disciplīnas princips. Nesaukšu šeit mūsu likuma pantus, taču tas, ka tiek ignorēta prasība par rezervi budžetā, ir gaužām bēdīgs novērojums.

Jā, ir saprotams, ka prioritāro vajadzību un arī ikdienas vajadzību valstij ir daudz. Sabiedrība straujas ekonomikas periodā vēl vairāk grib sagaidīt dāvanas no valsts, un spiediens tēriņiem (pēc liesajiem gadiem) ir milzīgs. Tomēr – pastāv skaidrs fiskālās disciplīnas princips – straujas ekonomikas gados rūpēties par rezervi tam periodam, kad būs atkal ekonomikas lejupslīde. Rezerve ir niecīga (0,1% no iekšzemes kopprodukta jeb 2019. gadā 30 milj. eiro), ja salīdzinām ar vajadzībām. Taču tā mazina spiedienu uz mūsu valsts parādu. Tās iekļaušana plānos ir aktuāla katram gadam.

Tāpēc, lai kāds ir prieks, ka 2018. un 2020. gadā rezerve ir saglabāta, to pamatīgi aizēno lēmums 2019. gadā rezervi neveidot. Atrunu ir daudz, taču tas ir precīzs signāls, ka Valdība ir padevusies pro-cikliskai fiskālajai politikai, jeb ir gatava iet kopā ar ekonomikas vilni. Tas ir patīkami šobrīd, bet ļoti sāpīgi, vilnim krītot lejup. Un darba bezjēdzība slēpjas tajā, ka apturēt šādus pārkāpumus ir ārpus Padomes spēka.

Ar sveicieniem,
Dace

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Akadēmiķu un valsts pārvaldes ekspertu sarunas.... Bonnā

Tikko esmu mājās no divu dienu semināra Bonnas Universitātē. Daudz atziņu no diskusijām divdienu garumā. Jāsaka, ka eksperti ir tik pilni ar ekspertīzi, ka pat ēdot sarunas iet tikai par MUN pieredzi starp valstīm, izdevumu konsolidācijas ietekmi, fiskālo-finanšu krīžu ietekmi, politiķu un sabiedrības "dāvanu prieku" jeb nespēju savaldīties "labos laikos" u.t.t.

Vakardien vēl teicu sev, ka iespaidu tik daudz, ka nemāku tos galvā kopsavilkt un strukturēt, kas ir tas svarīgākais [man]. Formāli par katru stāstu ir atskaite un saprasta arī kāda tehniskā nianse, taču ikreiz gribas teikt, kas ir tas, ko ņemu par galveno tālāk ikdienai un arī ilgākam redzējumam uz Latviju.

Un tā trīs lietas – labas lietas:

Pirmā atziņa turpmākam ir vajadzība pēc "mazas tabuliņas" :) jeb kā to stāstīja Vitor Gaspar (SVF) – sen senos laikos kāds franču finanšu ministrs spēja reizi pusgadā savam karalim iedot pāris tabulas ar to, kā izskatās valsts ieņēmumi un izdevumi. George Kopits (Portugāles neatkarīgā fiskālā iestāde) gāja tālāk – un ieteica salikt tik pat mazu tabuliņu, bet – jau starppaudžu griezumā. Lai šajā tabulā ir iekšā gan finanšu situācija šodien, gan arī nākotnes pensiju maksājumi, potenciālie depozītu garantijas fonda izdevumi u.c. Tas atsauca atmiņā nesen žurnālā IR publicēto mežu vērtību, kas arī veido daļu no valsts kopējās vērtības (net worth).

Otrā doma savijās no rakstiem un prezentācijām par to, ka valstīm jāspēj strādāt ar izdevumu pusi, taču tas, protams, neizslēdz sakārtotu nodokļu (ieņēmumu) pusi. Ieņēmumu puses sakārtošana ir kā pamats jeb primāra strukturāla reforma (kas nozīmē – lieliski, Latvija ir uz pareizā ceļa, ka šobrīd strādā ar to, lai uzlabotu nodokļu sistēmu)! Taču  – spēja strādāt ar izdevumu pusi ir kritiski svarīga. Krīzēs – spējot ātri reaģēt (un tādos gadījumos konsolidācija atmaksājas), taču ja "velk garumā", tad drīz vien iestājas sabiedrībā "fiskālais nogurums". Pie kam krīzēs, strādājot ar izdevumu pusi, kaitējums ekonomikai iespējams mazāks, nekā raustot ieņēmumu pusi.

Trešā, bet nebūt ne mazsvarīga (ja jau pat lieku virsrakstā) ir – spēja celt šādas kritiskas un ja drīkst teikt, manā redzējumā, ļoti vajadzīgas un kvalitatīvas diskusijas – starp zinātni un valsts praktiķi. Katrā tēmā tika veltīts laiks mainot lomas. Super! Kad ir savstarpēja spēcīga kritika un argumentētas niknas sarunas, galā atrodas labi kompromisi turpmākajam. Šeit arī aizķēra viens raksts par to, ka fiskālā vienaldzība no sabiedrības puses arī neveicina valsts finanšu ilgtspēju.

Šādi semināri ne tikai izmaļ prātu, bet atkal un atkal pasaka, ka ir daudz jo daudz labu teoriju un arī risinājumu (modeļu), un ir lieliski tos kritiski pārrunāt, lai kopīgi arī nonāktu pie tā, kas palīdz taupīt arī cilvēkresursus, jo pasaka priekšā ceļu, kuru iet...


Ar sveicieniem,
Dace