piektdiena, 2018. gada 30. marts

[video] Fiskālie nosacījumi: pārmantojamības nosacījums


Trešais video sērijā par Latvijas skaitliskajiem fiskālajiem nosacījumiem, izmantojot MS Excel tabulas.

Turpinājumā video skripts:

Trešais skaitliskais nosacījums, kas ir Latvijas rīcībā, ir pārmantojamības nosacījums. Jāsaka, ka tas ir visvienkāršākais nosacījums – vismaz pēc aritmētiskajām darbībām visvienkāršākais. Šeit svarīgākais būtu piefiksēt sākuma punktu, t.i. tieši precīzo informāciju, kas ir brīdī, kad tiek pieņemts kārtējais vidēja termiņa budžeta ietvara likums.

Līdzīgi kā arī iepriekšējo divu – strukturālās bilances un izdevumu pieauguma nosacījumu gadījumā – arī pārmantojamības nosacījums jau savā nosaukumā pasaka galveno. Šis nosacījums rūpējas par to, lai tiktu ievērots iepriekš pielīgtais – jeb mūsu Saeimā budžeta ietvara likumā nolemtais.

Taču – praksē nav tik vienkārši un arī šī nosacījuma gadījumā, ir savas likumā noteiktās atkāpes. Neskatoties uz to, ka jāmanto iepriekšējā likumā pieņemtais apmērs, dzīvē norit dabiskas korekcijas, piemēram, mainās pieņēmumi par bezdarbnieku skaitu, pensionāru skaitu, jauno māmiņu skaitu, valsts parāda maksājumu apmēru, ES budžeta iemaksu apmēru. Un tas ir tikai pašsaprotami, ka šīs pārmaiņas jāpieskaita vai jāatņem no iepriekš pieņemtajiem izdevumu apmēriem.

Juridiski tas ir precīzi noteikts Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta pirmajā daļā.

Kā tas izskatās fiskālās disciplīnas uzrauga praksē? Fiskālās disciplīnas uzraudzības ziņojuma pielikumā ir MS Excel tabulas, kur ietverts arī pārmantojamības nosacījums.

Pirmajā rindā redzam to skaitli, kas izriet no iepriekšējā gada budžeta plāna. Šeit aizejam uz konkrētu budžeta ietvara likumu, kur redzam noteikto apjomu, piemēram, 7 240,3 miljonus eiro –gan likumā, gan arī šeit mūsu aprēķinu tabulā.

Otrajā rindā ir kopsumma, par kuru tiks precizēts iepriekšējā gada skaitlis, atbilstoši Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta pirmās daļas apakšpunktiem.

Redzot blakus šīs divas kolonas – Finanšu ministrijas un Fiskālās padomes skaitļus – Jūs varētu jautāt – kāpēc tās atšķiras? Jautājums atkal ir vietā. Atšķirības veidojas no tā, kā tiek piefiksēts likuma pieņemšanas brīdis. Diemžēl jau janvāra budžeta atskaites tabulas ietver grozījumus, un ir svarīgi piefiksēt tieši to informāciju, kas izriet no pieņemtā likuma.

Un tā – no Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta pirmās daļas izriet 10 šādi punkti:

1. Lielākai pārskatāmībai pirmais un otrais punkts, kas attiecas uz sociālās jomas izdevumu pārmaiņām, ir izvērsts lielākā detalizācijas pakāpē. Tātad – vispirms pamatbudžeta pozīcijas, kas skar sociālo pabalstu un pensiju saņēmēju skaita pārmaiņas. Redzam aplēses, kā periodā kopš likuma pieņemšanas ir mainījies – palielinājies vai samazinājies – valsts sociālo pabalstu saņēmēju, izdienas pensijas saņēmēju, pensijas piemaksu saņēmēju, bēgļu pabalstu saņēmēju un militārpensiju saņēmēju skaits.

2. Speciālā budžeta pozīcijas, kas skar pensijas un pabalsta saņēmēju skaita, kā arī vidējā pabalsta apmēra pārmaiņas. Šajā punktā svārstības parasti ir lielākas nekā pirmajā, jo iet runa par valsts pensiju saņēmējiem, bezdarba un darba negadījumu pabalstu saņēmējiem, kā arī invaliditātes, maternitātes un slimības pabalstu saņēmējiem.

3. Pārmaiņas, kuras lielākoties diktē inflācija – izmaiņas maksas pakalpojumu cenrāžos.

4. Ja periodā ir notikuši neplānoti izdevumi saistībā ar Satversmes 62. pantā noteikto (citiem vārdiem kara stāvoklis) vai kāda nelāga dabas katastrofa. Līdz šim šajā punktā nav bijuši izdevumi. Vienlaikus šādas ligas pieļauj arī iespēju atkāpties no bilances nosacījuma (šeit redzam atsauci uz Fiskālās disciplīnas likuma 12. pantu).

5. Pārmaiņas, kas bijušas saistītas ar tiesu izdevumiem. Jāsaka, ka arī šajā punktā nav bijuši ietverti izdevumi, kas zināmā mērā liecina par to, ka šī joma līdz šim ir bijusi stabila un gana precīzi prognozēta jau budžeta izstrādes procesā. Vienlaikus, protams, tiesu statistika ir publiski pieejama tiesu datubāzēs un ļauj katram vērtēt šos izdevumus un to iespējamās izmaiņas.

6. Pārmaiņas, kas saistītas ar izdevumiem Eiropas Savienības un starptautiskajos projektos.

7. Pārmaiņas valsts parāda apkalpošanā, kas ir Valsts kases kompentences jomā, un tas nozīmē tikai centrālās valdības parādu, neskaitot klāt, piemēram, pašvaldību parāda apkalpošanas riskus. Taču zinām, ka pašvaldību aizņēmumu kopējo palielinājuma ierobežojumu ik gadu nosaka budžeta likumā.

8. Pārmaiņas, kas saistītas ar iemaksām ES budžetā un citu starptautisko sadarbību.

9. Šeit punkts, kas ļauj paredzēt izdevumus, ja rodas kādi iepriekš fiskālo risku deklarācijā neapzināti fiskālie riski vai arī iespējams tādi, kas nav pietiekamā mērā novērtēti un kvantificēti, kā piemēram, publiskās privātās partnerības projektu vai banku risks.

10. Pārmaiņas saistībā ar izdevumiem normatīvo aktu pieņemšanas jomā. Arī šajā punktā nav bijuši iepriekš fiksēti izdevumi.

Pārmantojamības nosacījumā vēl ir divi posteņi, kas tiek piesummēti pie iepriekšējā gada izdevumu apjoma un kas nav tiešā veidā saistīti ar valdības lēmumiem.

Pirmkārt, tie ir Eiropas fondu izdevumu izlīdzinātais apmērs un, otrkārt, arī valsts parāda apkalpošanas izlīdzinātie izdevumi atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai metodoloģijai (pieejama šeit).

Un tā – ir iegūts pieļaujamais budžeta izdevumu apmērs atbilstoši trešajam nosacījumam.

Pats pēdējais aprēķina punkts saistībā ar skaitliskajiem nosacījumiem ir stingrākā nosacījuma izvēle. To redzam šī paša MS Excel pirmajā tabulā katra uzraudzības ziņojuma pielikumā.

Pateicamies par Jūsu interesi un uzmanību.

Ar sveicieniem,
fiskālo nosacījumu grafomāne Dace
P.S. Šeit ir arī pieejams iepriekšējais emuāra ieraksts 2016.gadā par pārmantojamīabs nosacījumu.

pirmdiena, 2018. gada 12. marts

Izpildes novērtējums

Nesen Padome, apstiprinot Finanšu ministrijas makroekonomikas prognozes, arī pielika pielikumus, kurā vienkāršā veidā atspoguļoja novirzes jeb kļūdas, kas ir bijušas iepriekšējos periodos. Jāsaka, ka šodien vēl papildus ar to lepojos. Vaicāsiet, kāpēc? Bija iespēja pabūt publiskās pārvaldes ekonomistu seminārā, kura centrālais jautājums bija par nenoteiktības mazināšanu fiskālās politikas lauciņā.

Protams, trāpīt izpildi precīzi plānos spēj retais. Latvijā vislabāk tas izdodas Valsts ieņēmumu dienestam. Bet pārējiem ir lielākas vai mazākas novirzes, kas nav nekas ārkārtējs. Pie tam, ja spējam tajā pamanīt arī ilgtermiņa pozitīvo tendenci – ka, piemēram, reālā IKP prognožu gadījumā – Finanšu ministrija cenšas savās prognozēs būt tuvu noteiktam līmenim – kas nozīmē – būtībā nav politisko noviržu ilgtermiņā. Lieliski!



Bet – tas tikai tiktāl ir lieliski. Jo mums rūp tomēr daudz vairāk rādītāju, kuriem ļoti gribētos redzēt mazākas novirzes arī īstermiņa nogriežņos, un kam ir visciešākais sakars ar budžeta izstrādi. Šeit arī neiet runa par krīžu prognozēšanu vai par spēju jau iepriekš zināt, kā mainīsies Centrālās statistikas pārvaldes metodoloģija.

Šeit iet runa par tādu vienkāršu, bet izrādās gana obligāti nepieciešamu praksi, kā spēju caurspīdīgi "pavilkt laukā" kādus atsevišķus rādītājus no prognožu modeļiem, kuriem ir paliela ietekme uz kopējo rezultātu – piemēram, darba spēka tirgus rādītāji. Katru gadu arī apskatot kādu citu rādītāju kopu. ...Un šos rādītājus kritiski aplūkot "cauri laikam" un pavērtēt, vai tos nevar kā vēl precīzāk piemērot nākamajos prognožu ciklos. Šādu labu praksi dara Lielbritānijas kolēģi. Šādi mēģina arī Spānijas kolēģi un citas valstis.

Labā ziņa ir tā, ka Finanšu ministrijas makroekonomikas analītiķi to visu jau dara savā ikdienā un mums arī rit lieliski sadarbība – un tas nozīmē vien, ka atliek tik pēdējais solis – to caurspīdīgi piedāvāt arī tiem, kam rūp šo noviržu sarukšana līdz minimumam.

Kāpēc tas ir svarīgi? Tik tāpēc, ka makroekonomikas rāmis ir pirmais solis budžeta izveidē. Tālāk jau ir bloks ar spēju noteikt prioritātes un noslēdzot arī ar spēju šīs prioritātes ievērot (kas tiek Latvijā arī veikts ar nu jau ikgadēju izdevumu novērtēšanu). 

Tāpēc labāk ir zināt svārstību dažādos aspektus jau pirmajā posmā, un ar to šīs svārstības neitralizēt (jo tās būtu caurspīdīgas). Tā mēs kopīgi spētu veidot noturīgākus pret pārmaiņām arī lēmumus nākamajos blokos. Labs darbiņš, ko var (pabeigt) izdarīt. :) 

Ar sveicieniem,
Dace

sestdiena, 2018. gada 10. marts

[video] Fiskālie nosacījumi: izdevumu pieauguma nosacījums

Otrā video kopa (pirmais, otrais un trešais video) sērijā par Latvijas skaitliskajiem fiskālajiem nosacījumiem, izmantojot MS Excel tabulas.

Turpinājumā pirmā video skripts:

Kā otrs skaitliskais fiskālais nosacījums aiz strukturālās bilances nosacījuma, ir izdevumu pieauguma nosacījums. Ņemot vērā, ka šī nosacījuma stāsts ir plašāks, būs trīs video – vienā vairāk par pagātnes novērtējumu un juridiski saturisko pusi, savukārt otrā un trešā video jau būs budžeta plānošanas posma MS Excel tabulu aprēķinu apskats, t.sk. arī par nodokļu reformas atkāpes ierēķināšanu šajā nosacījumā.

Ja par strukturālo bilances nosacījumu bija skaidrs tas, ka tas palīdz labos gados taupīt budžetu, lai sliktos gados būtu atbalsts no valsts puses, tad par izdevumu nosacījumu var teikt – ka tas ierobežo budžeta izdevumus atbilstoši tam, kā aug Latvijas tautsaimniecība jeb nevar kāpināt budžeta izdevumus straujāk par to, kā aug Latvijas tautsaimniecība.

Tātad – izdevumu nosacījumā budžeta izdevumu izmaiņas tiek līdzsvarotas ar Latvijas tautsaimniecības potenciāla augsmi.

Ar iepriekšējo periodu datiem to varam iespējams labāk izskaidrot. Padome ikgadējā  Uzraudzības ziņojumā ietver arī iepriekšējo gadu – sākot ar Fiskālās disciplīnas likumā noteikto atskaites periodu – 2013. gadu – nosacījumu izpildes novērtējumu. Šeit mājaslapā ir pieejamas arī MS Excel tabulas un attēli.

Kad ir noslēdzies gads un arī veikta attiecīgā gada statistikas apkopošana, varam veikt salīdzināšanu, t.i. salīdzināt šo oranžo līkni, kas ir budžeta likumā noteiktais maksimālais izdevumu pieauguma temps, ar pelēkajiem stabiņiem, kas ir faktiskais budžeta izdevumu pieauguma temps. Redzam, ka ir gājis dažādi. Tā 2014. gadā budžeta likums pieļāva lēnāku izdevumu pieaugumu, taču pēc fakta izdevumi auga straujāk. Savukārt, 2015. un 2016. gads jau likumā noteica straujākas izdevumu kāpināšanas iespējas, nekā tās vēlāk bija budžeta izpildē novērotas. Tātad – pēc šī nosacījuma gramatiskā burta – šajos divos gados nav bijušas negatīvas novirzes, kā arī – zināmā mērā šie abi gadi ar uzviju kompensēja 2014. gada negatīvo novirzi.

Tomēr attēlā Jūs redziet arī vēl vienu līkni – gaiši zilo. Tā ir potenciālā iekšzemes kopprodukta vidējā desmit gadu augsme. Te redzams, ka šis desmit gadu vidējais lielums dēļ 2008. gada finanšu krīzes, ir salīdzinoši neliels periodā no 2014. līdz 2016. gadam. Tas mainās no 0,9% pieauguma 2014. gadā līdz 2,3% pieaugumam 2016. gadā. Droši vien ienāk prātā jautājums – ja jau video sākumā tika minēts, ka izdevumu salīdzināšana tiks īstenota ar augsmes salīdzināšanu – kāpēc likumā noteiktais budžeta izdevumu pieaugums ir lielāks par to, kāds ir potenciālā iekšzemes kopprodukta pieaugums? Jautājums vietā. Īsā atbilde ir, izdevumu nosacījuma metodoloģija pieļauj virkni papildu atkāpju, kas palīdz neierobežot izdevumus, ja tas ir svarīgi ekonomikas attīstībai, reformām, ekonomikas ciklam – un tāpēc, neskatoties, ka potenciālā augsme ir neliela, izdevumi drīkstēja pieaugt straujāk. 

Vēl pirms tehnisko aprēķinu sadaļas video, īsi juridiskais un caur to arī galvenais saturiskais skaidrojums izdevumu pieauguma nosacījumam.

Izdevumu pieauguma nosacījums ir noteikts Fiskālās disciplīnas likuma 13. pantā kā blanketa norma, t.i. mūsu likumā ir ietverta atsauce uz Eiropas likumu – konkrēti regulu par budžeta stāvokļa uzraudzības procedūrām.

"9.pants.
[…]
Izdevumu kopsummā neiekļauj procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Savienības programmām, kas ir pilnībā izlīdzināti ar ienākumiem no Savienības fondiem, un nediskrecionāras izmaiņas saistībā ar bezdarbnieku pabalstu izdevumiem.

Izdevumu pieaugumu, kurš pārsniedz vidēja termiņa atsauces līmeni, nav jāuzskata par kritērija neievērošanu, ja šo pieaugumu pilnībā kompensē ieņēmumu palielināšana, kas obligāti veicama saskaņā ar likumu.
[…]"

Līdz ar to šī nosacījuma piemērošana ir atkarīga no tā, kādas ir Eiropas likuma prasības. Eiropas likumā šeit redzam īsu izvērsumu. Tālāk mēs nonākam jau pie Eiropas Komisijas rokasgrāmatas, kas palīdz praksē strādāt ar šo nosacījumu [137. lpp. ir pieejams skaitlisks aprēķina piemērs].

Aprēķinos saturiski nonāksim līdz budžeta koriģēto izdevumu kalibrācijai jeb samērošanai ar koriģēto Latvijas potenciālo ekonomikas augsmi. Saprotu, ka izklausās pēc tehniska trokšņa. Taču, ja vēl kāds profesionālis vēlas to labāk saprast un turpina skatīties un klausīties šo video, tad apsolu, ka tiksim līdz galam.

Juridiski likums ļauj korigēt izdevumus, no tiem atskaitot procentu izdevumus, izdevumus saistībā ar Eiropas Savienības programmām, kas izlīdzināti ar ienākumiem no ES fondiem, un nediskrecionāras jeb automātiskas izmaiņas saistībā ar bezdarbinieku pabalstu izdevumiem un Valdības lēmumiem par ieņēmumu palielināšanu. Kā arī otra puse – iepriekš jau apskatītā potenciālā iekšzemes kopprodukta augsme Latvijai, kā konverģencē esošai valstij, tiek koriģēta ar pieļaujamu papildu augsmi.

Līdz ar to jau šajā brīdī varam hipotētiski pieņemt, ka izdevumu nosacījums diemžēl nav tas stingrākais jau pēc metodoloģijas. Eiropā kopīgi jūtama izdevumu puses atbrīvošana ekonomikas izaugsmes veicināšanai, savukārt Latvijai vēl arī no otras puses papildu grožus palaiž vaļā konverģences vajadzības. Turpinājums nākamajos divos video.

Turpinājumā otrā video skripts:

Šeit jau varam pāriet pie praktisko aprēķinu daļas, kas līdzīgi kā strukturālās bilances nosacījuma gadījumā, palīdzēs iziet cauri MS Excel tabulām un izdevumu pieauguma nosacījuma aprēķiniem, kādi tie ir budžeta plānošanas periodā.

Arī šeit īsi sadalīsim aprēķinus četros posmos, un šajā video būs divi pirmie posmi:

Pirmais posms. Ir saistīts ar to, ka no budžeta izdevumiem tiek atskaitīti izdevumi, kas ir ārpus Valdības tiešajiem lēmumiem – parāda procentu izdevumi; saņemtie Eiropas Savienības fondu līdzekļi, un trešais postenis – vispārējās valdības sektora investīciju svārstības. Investīciju svārstību aprēķina no tekošā gada atņemot šī gada un iepriekšējo trīs gadu vidējo apjomu.

Varam pukoties, ka jau šeit viss izliekas sarežģīti un abstrakti, taču tuvāk raugoties – katram atskaitījumam ir sava jēga. Jo precīzāk aprēķināta tiek katra komponente, jo arī jēgpilnāks būs izlīdzināto izdevumu apmērs.

Pirmais – procentu maksājumi nav tieši saistīti ar ekonomikas izaugsmi un tiek ļoti precīzi prognozēti, ņemot vērā esošā parāda vadību. Otrais – ES fondu līdzekļi arī nav Valdības ieņēmumi / izdevumi – arī loģisks atskaitījums no Valdības budžeta izdevumiem. Lēmums jau ir pieņemts ar to brīdi, kad ir akceptēts katrs konkrētais ES fondu finansētais projekts un tālāk jau šie nav tie budžeta līdzekļi, kuri veidojas no nodokļu ieņēmumiem. Trešais – tas, ka tiek nodalīti kapitāla ieguldījumi (investīcijas) no kopējiem izdevumiem un tā teikt izdevumu nosacījums tālāk strādā tikai ar uzturēšanas izdevumu ierobežošanu, palīdz saglabāt pozitīvu stimulu investīciju veicināšanā. Savukārt, tas, ka tiek izmantots vairāku gadu vidējais rādītājs jeb ir saglabāta izlīdzināta investīciju ietekme un tādējādi valsts netiek sodīta ar izdevumu ierobežošanu kādā vienā gadā, ja ir vairāk investīciju izdevumi.

Faktiski pēc pirmā posma esam nonākuši līdz vispārējās valdības nacionālajiem primārajiem uzturēšanas izdevumiem.

Otrs posms ir saistīts ar nediskrecionāriem un diskrecionāriem Valdības pasākumiem. Atzīšos, ka arī man pirmo reizi dzirdot šos vārdus nepalika skaidrāk. Taču pakāpeniski tuvāk strādājot ar šiem datiem, palielinājās arī nedaudz izpratne.

Nediskrecionārie pasākumi ir automātiskas izmaiņas saistībā ar bezdarbinieku pabalstu izdevumiem. Šeit redzam, ka 2012. gadā, kad bezdarbs bija virs dabiskā bezdarba līmeņa, budžetā bija jāparedz "automātisks" ierobežojums – iespējamais pieaugums dēļ bezdarba pabalstu pieauguma, savukārt, pārējie gadi, kad redzams bezdarba līmenis zem dabiskā bezdarba – ir jāredz "automātiski" izveidojusies papildu telpa dēļ tā, ka ir iespējami mazāki tēriņi dēļ tā, ka mazāk būs jāmaksā bezdarbieku pabalstos. Izdevumu nosacījumā ir iestrādāts pret-cikliskums tādējādi, ka par šo automātisko apmēru tiek ierobežoti izdevumi, kad tie nav nepieciešami, lai tie savukārt nebūtu ierobežoti gados, kad tie būs vajadzīgi.

Pie otrā posma vēl varam pieskaitīt arī īpašos – tā sauktos diskrecionāros jeb papildu lēmumus no Valdības puses [lēmumi, kas obligāti veicami saskaņā ar likumu un kas izdevumu pieaugumu pilnībā kompensē ar ieņēmumu palielināšanu]. Parasti tie ir dažādi nodokļu politikas izmaiņu pasākumi, kas palīdz nedaudz audzēt valsts budžeta ieņēmumus. Šeit redzam, ka 2017. gadā izdevumu nosacījumā diskrecionāro ieņēmumu pasākumi ir iestrādāti tādējādi, ka šie papildu nodokļu ieņēmumi kompensē izdevumu pieaugumu jeb par šo apjomu samazina izdevumu apjomu. Ja tiek plānoti nodokļu ieņēmumus samazinošie pasākumi, piemēram, 2019. gadā, tad par šādu summu tiek noņemtas iespējas kompensēt izdevumu pieaugumu jeb par šo apjomu pieaug izdevumu apjoms.

Gatavojot iepriekšējā gada (2017. gada) Uzraudzības ziņojumu, Padome centās tuvāk izprast nodokļu reformas likumu iekļaušanu izdevumu nosacījumā un kā atkarībā no nosacījuma metodoloģijas pieņēmumiem mainās izdevumu ierobežošana vai palielināšana. Nodokļu reforma rada noteiktu izdevumu apmēru. Šoreiz tie nav papildu ieņēmumi, bet otrādi – konkrēts nodokļu apmērs, kas neienāks budžeta ieņēmumos. Tomēr ņemot vērā, ka tas bija Valdības politisks lēmums un arī bilances nosacījumā pieņemts kā vienreizējs izdevumu pasākums, tad arī izdevumu nosacījumā tas parādās kā izdevumu pieaugumu kompensējošs pasākums.

Šeit gan Jūs teiksiet – vairs nav ierastā aritmētika, bet ķīmija jeb politisks lēmums. Atliek piekrist. Turpinājums trešajā video.

Turpinājumā trešā video skripts:

Trešais posms. Ja pirmie divi posmi bija par to, kā tiek koriģēti budžeta izdevumi, tad nākamo posmu var vairāk apskatīt, kā pieslēdzas makroekonomikas puse – t.i. inflācija, potenciālā IKP augsme un konverģences vajadzības. Šeit MS Excelī redziet iekļautu gan IKP deflatoru (kas ir inflācijas rādītājs, ko piemēro, kad strādā ar iekšzemes kopprodukta datiem), potenciālo IKP pieaugumu un jau konverģences, kā arī strukturālo reformu dēļ, pieļaujamo pieaugumu.

Šeit jau ir redzami abi salīdzināmie lielumi – izdevumu pieauguma rādītājs un potenciālais ekonomikas augsmes rādītājs. Tālāk tīri tehniski, izmantojot MS Excel (what if analysis / goal seak) funkciju, tiek aprēķināts valdības izdevumu apmērs, kāds tas būtu pieļaujams atbilstoši potenciāla izaugsmei.

Pirms pārejam pie pēdējā vienkāršākā un noslēdzošā posma – pārejas no vispārējās valdības budžeta izdevumiem līdz centrālās valdības maksimālo izdevumu apjoma, vēlējāmies Jūs nedaudz aizkavēt ar dažiem slaidiem vēl par šo trešo posmu.

Pirmkārt, IKP deflatora ietekme. Varam ieplānot vienu rādītāja apmēru, bet paejot konkrētajam periodam vai Centrālajai statistikas pārvaldei veicot metodoloģijas korekcijas, jau ir sanācis cits rādītāja apmērs. Ko tas nozīmē izdevumu nosacījumā? Šeit redzam piemēru par periodu no 2013.gada līdz 2016.gadam. Budžeta plānošanas periodā, t.i. 2015.gadā, kad tika veidots 2016.gada budžets IKP deflatora novērtējums ļāva audzēt izdevumus. Savukārt jau apskatot IKP deflatoru 2017.gada rudenī, redzam, ka IKP deflators jau bija mazāks (dažādu iemeslu dēļ), kas liek rīkoties ar budžeta izdevumiem pretējā virzienā, t.i. veikt izdevumu samazināšanu līdz to augsmes temps sasniedz potenciālās augsmes tempa ierobežojumu. Aprēķinu svārstība salīdzināmajās cenās veido 99 milj. eiro.

Otrkārt, potenciālā IKP augsmes ietekme. Šis rādītājs arī ir mainīgs laikā. Svārstības nav tik lielas kā inflācijas gadījumā, bet tomēr. Varam vienā brīdī redzēt Latvijas ekonomikas potenciālu augstu, bet otrs brīdis jau to atkal veido pesimistiskāku. Ko tas nozīmē izdevumu nosacījumā? Šeit arī ilustratīvi redzam (ar lūgumu ignorēt 2015.gadu, jo tas "iekrīt" dēļ tā gada inflācijas neprognozējamības), ka reālais izdevumu pieaugums parasti ir bijis straujāks nekā potenciāls to pieļauj, un budžeta izdevumu pieauguma temps jāsamazina atbilstoši līdz potenciāli pieļaujamajam. Tomēr salīdzinot vien šos divus periodus redzam, ka tas var būt tuvāk vai tālāk no reālo izdevumu pieauguma līknes un attiecīgi – stingrāk vai vājāk pieprasīt izdevumu samazinājumu (vai palielinājumu).

Treškārt, konverģences ietekme. Rādītājs, kas ir salīdzinoši stabilāks nekā iepriekšējie divi, tomēr – arī šeit var būt savi viedokļi. Piemēram, Padome līdz pagājušā gada (2017.gada) nogalei nepiekrita veselības reformas izdevumu iekļaušanai papildu konverģences stimulēšanai uz deficīta rēķina. Konverģences maržu Padome (šobrīd) neapstrīd, jo tā ir pēc vienotas metodoloģijas noteikta Eiropas Komisijas rokasgrāmatā, piemēram, 50.lpp. savukārt Padomei mēdz būt gan savs viedoklis par potenciālā IKP augsmi, gan arī viedoklis, piemēram, par veselības reformas atkāpi. Ko tas nozīmē izdevumu nosacījumā? Šeit tikai ilustratīvi redzam, ka veselības reformas atkāpe ļāva Valdībai straujāk kāpināt izdevumus, nekā tas, piemēram, redzams Padomes aprēķinā, kur tiek izņemta ārā attiecīgā reformas atkāpe.

Un vēl noslēdzošais. Nodokļu reformas iekļaušana izdevumu nosacījumā, ievērojot visu iepriekš jau izstāstīto. Šeit redzam, ka pieļaujamais potenciālais izdevumu pieaugums ir augsts (veselības reforma to vēl papildu paaugstina), un savukārt nodokļu reforma arī dod papildu tiesības straujāk kāpināt izdevumus.

2017.gada rudenī Padomes aizķeršanās punkts bija strukturālā bilances un izdevumu pieauguma nosacījumu salīdzināšana un arī tuvāka izpratne, kā pēc iespējas korekti arī izdevumu nosacījumā parādīt gan veselības reformas, gan nodokļu reformas lēstos izdevumus, t.sk. arī saglabājot Padomes atšķirīgo viedokli vienas vai otras reformas kontekstā. Vienlaikus ir tā, ka Finanšu ministrijas pieeja ir saprotama (skat. arī iepriekšējo  metodoloģijas iztirzājumu) un tā cenšas būt konsekventa ar strukturālās bilances nosacījumu, kurā ir vienreizēja atkāpe dēļ nodokļu reformas (jeb deficīta palielinājums uz tā rēķina), tad izdevumu nosacījumā nodokļu reforma rada vēl papildu izdevumu lufti kopā ar veselības reformas paaugstinātā potenciāla pieauguma.

Ceturtais posms. Noslēdzot aprēķinus, pārejam no vispārējās valdības budžeta līmeņa uz pamatbudžeta izdevumu līmeni pateicoties korekcijai ar valsts budžeta ieņēmumiem, pašvaldību budžet bilanci, atvasināto iestāžu budžeta bilanci un Eiropas kontu sistēmas korekcijām – viss precīzi tāpat kā strukturālās bilances nosacījumā. Un te esam nonākuši līdz tam rezultātam, kas noteikts Fiskālās disciplīnas likumā – maksimāli pieļaujamajiem budžeta izdevumiem pēc izdevumu pieauguma nosacījuma.

Pateicamies par Jūsu uzmanību!

Ar sveicieniem,
fiskālo nosacījumu grafomāne Dace







sestdiena, 2018. gada 13. janvāris

[video] Fiskālie nosacījumi: stukturālās bilances nosacījums

Pirmais video sērijā par Latvijas skaitliskajiem fiskālajiem nosacījumiem, izmantojot MS Excel tabulas.

Turpinājumā video skripts: 

Neatkarīgo fiskālo institūciju viens no svarīgākajiem darbības uzdevumiem ir spēt novērtēt fiskālās politikas kvalitāti caur disciplīnas prizmu J. Viens no instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā, ir skaitliskie fiskālie nosacījumi.

Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā ir četri skaitliskie nosacījumi: strukturālās bilances nosacījums, izdevumu pieauguma nosacījums, pārmantojamības nosacījums un valsts parāda nosacījums. Dažkārt kā piekto skaitlisko nosacījumu mēdz saukt fiskālo risku deklarāciju, jo pamatojoties uz to likums nosaka minimālo risku rezerves apmēru. Kā mēs mēdzam arī citkārt teikt – tas plānais tauku slānītis nebaltai reizei.

Budžeta plānošanas fāzē ar šo nosacījumu palīdzību tiek izrēķināts, kādi drīkst būt maksimālie valsts budžeta izdevumi. Likums uzliek par pienākumu piemērot visstingrāko no nosacījumiem. Fiskālos nosacījumus izmanto gan plānošanā, gan arī vēlāk rezultātu novērtēšanā.

Pirmais no nosacījumiem ir strukturālās bilances nosacījums. Par to arī ir šis video.

Nedaudz vienkāršojot – budžeta jomā ar bilanci saprotam līdzsvaru starp ieņēmumiem un izdevumiem jeb to, ka izdevumi nedrīkst pārsniegt ieņēmumus.

Savukārt strukturālā bilance nozīmē to, ka izdevumu un ieņēmumu puse jākoriģē ar tautsaimniecības attīstības ciklu un arī dažkārt ar ārkārtas jeb vienreizējo apstākļu izdevumiem vai ieņēmumiem. Strukturālā bilance zināmā veidā ir tāda kā tīrāka bilde jeb bilance ārpus cikla un citām ietekmēm, kas skaidrāk parāda to, kādā stāvoklī tiek izpildīts un arī plānots budžets.

Vēlamies parādīt, kā šie aprēķini izskatās praksē, izmantojot ekseļa tabulas. Šeit Jūs redziet, kā atrast attiecīgās tabulas Padomes mājaslapā.

Lai vieglāk uztvert, sadalīsim aprēķinus vairākos posmos:

Pirmais: valdības budžets jeb centrālās valdības budžets ir tas, kurš līdzsvaro pārējo budžetu veiksmes un neveiksmes, un tas nozīmē, ka pirmajā solī valdības izdevumus ierobežo no tā, kā tiek plānoti pašvaldību budžeti, atvasināto publisko personu budžeti un arī atbilstoši prognozēm par gaidāmajām korekcijām dēļ pārejas no nacionālās metodoloģijas uz Eiropas vienoto metodoloģiju, ko veic jau pēc fakta vēlāk Centrālās statistikas pārvalde.

Ar otro posmu varētu pabeigt aprēķinus, jo zinot gan minimālo strukturālo bilanci jeb to līmeni, kuru nedrīkst pārsniegt, vienreizējo jeb ārkārtas pasākumu apmēru un arī budžeta ciklisko komponenti, var izrēķināt to, cik daudz naudas drīkstēs valdība paredzēt tēriņiem.

Praksē tomēr ir nedaudz vēl jāveic iepriekšējie aprēķini, tas ir – gan pēc iespējas precīzi jāsaprot ārpuskārtas izdevumu vai ieņēmumu apmērs, piemēram, Latvijā tie ir nodokļu reformas izdevumi; gan arī tik pat precīzi jāspēj noteikt tautsaimniecības attīstības cikla fāze un katram gadam piemērot ciklisko ietekmi. Šeit redzam, ka nodokļu reforma kā vienreizējais pasākums atļauj izdevumus palielināt jeb atlaiž deficīta grožus, savukārt, šobrīd augošais cikls liek izdevumus samazināt un iegrožo deficītu.

Neskatoties uz to, ka jau esam sapratuši, kā ekselī tikām līdz valdības izdevumu apmēram, vēl ir trešais posms, kas ļauj noteikt to, kā tikām pie stingrākā lieluma attiecībā pret pieļaujamo valdības budžeta strukturālo bilanci.

Šeit redzam Fiskālās disciplīnas likuma 10.pantā noteikto vidēja termiņa strukturālās bilances mērķi -0,5% no IKP. Apmēram tas ir 160 miljoni eiro.

Tālāk redzam atļautās atkāpes no šī mērķa – pirmkārt, saistībā ar otro pensiju līmeni, otrkārt, saistībā veselības aprūpes sistēmas reformu. Kad sasummē mērķa līmeni ar papildus atļautajām atkāpēm, iegūstam jau krietni lielāku deficīta apmēru. Tālāk jau tiek piemērota iepriekš aplūkotā cikliskā komponente un vēl vienreizējie pasākumi (šeit nodokļu reformas kontekstā) un tā iegūstot nominālo budžeta bilanci, par kuru runājām pašā sākumā, kā starpību starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem.

Līdzīgi aprēķini tiek veikti arī piemērojot Stabilitātesun izaugsmes paktā noteikto mērķi – 1,0% no IKP apmērā. Un arī līdzīgi veicot aprēķinus mēs iegūstam nominālo budžeta bilanci atbilstoši Eiropas likumam. Šeit vienīgi aicinām ņemt vērā, ka Eiropas Komisijas aprēķini par Latvijas tautsaimniecības ciklisko komponenti atšķiras no nacionālā novērtējuma, kā arī nodokļu reforma netiek uzskatīta kā vienreizējs pasākums.

Pēc tam jau atliek vienkāršā aritmētika, kas liek izvēlēties no abiem rezultātiem stingrāko.

Paldies par Jūsu uzmanību!

Ar sveicieniem,
fiskālo nosacījumu grafomāne Dace

ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Pirms gadumijas pārdomas par budžeta ciklisko komponenti

Budžeta deficīts Latvijā atbilst gan valsts, gan starptautiskajām budžeta prasībām, taču sistemātiski tiek izmantotas visas pieļaujamās novirzes un vienlaikus izdevumu pieaugumu veicina arī regulāri neplānotie izdevumi. 2017. gada 18. decembrī Fiskālās disciplīnas padome publicēja Fiskālās ilgtspējas ziņojumu 2017-2037. gadam, kurā tika apskatīti dažādi fiskālo telpu ietekmējoši apstākļi. Neskatoties uz to, ka valsts parāda līmenis uzskatāms par fiskāli ilgtspējīgu, nākotnē iespējamās makroekonomiskās vides svārstības, kā arī plānoti un neplānoti valdības izdevumi jau šobrīd liek budžetu veidot ar lielu rūpību pret tautsaimniecības augsmes tempu. 

Budžeta bilances cikliskās komponentes aplēses 2017.-2019. gadam ir līdz pat trim reizēm lielākas pēc Eiropas Komisijas metodoloģijas salīdzinājumā ar nacionālo metodoloģiju. Ekonomiskā cikla augšupeju pašlaik raksturo pozitīvā izlaižu starpība, taču Eiropas Komisijas aprēķini salīdzinājumā ar augustā apstiprināto Finanšu ministrijas prognozi atšķiras (ņemot vērā š.g. novembrī publicētos Eiropas Komisijas aprēķinus). 

Jaunākās Eiropas Komisijas aplēses norāda uz pozitīvu izlaižu starpību – virs diviem procentiem šogad un 2018. gadā, kā arī nepilnu pusotru procentu 2019. gadā, kas, ņemot vērā ekonomiskā cikla elastības koeficientu [Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanas rokasgrāmatas 143.lpp.], paredz, ka budžeta deficīts koriģējams par teju procentu, kamēr nacionālā metodoloģija rudenī paredzēja vien 0,1% līdz 0,3% koriģējumu. 

Avots: Finanšu ministrijas dati: 2017. gada 4. augustā apstiprinātās makroekonomisko rādītāju prognozes. Eiropas Komisijas dati: 2017. gada rudens ekonomiskā prognoze un AMECO datubāze.

Atšķirības aprēķinos norāda, ka turpmākajos gados valdībai vajadzēs pievērst pastiprinātu uzmanību budžeta izdevumu pieauguma pamatotībai un ņemt vērā, ka ekonomiskā cikla augšupejas fāzē budžets jāplāno ar pārpalikumu.

Ar sveicieniem,
Agnese
SIA "Ernst & Young Baltic"

otrdiena, 2017. gada 10. oktobris

Vai Latvijā ir valsts naudas disciplīna?

Laiku pa laikam mums pārmet sarežģītu un no ikdienas dzīves atrautu valodu. Tā teikt – jūs tur kaut ko stāstāt, bet saprast tāpat nevar. Arī mūsu Padomes nosaukums īsti neko nepasaka. Te nu uzreiz jāķeras pie mūsu iestādes centrālā svešvārda – "fiskāls".  Talkā nāk latīņu valoda, un vārda skaidrojums ir vienkāršs – valsts nauda. Tātad esam "valsts naudas disciplīnas padome". Mūsu uzdevums ir disciplinēt Valdību un raudzīt, ka tiek ievēroti visi nosacījumi, lai valsts nauda tiktu izlietota apdomīgi un atbildīgi. Kā pamats mūsu brīdinājumiem un ieteikumiem kalpo likums, jo tas liek Valdībai ievērot mūsu teikto.
Mūsu Fiskālās disciplīnas likumā ir minēti vairāki nosacījumi. Vēlos uzsvērt, ka fiskālo nosacījumu ievērošana nav pašmērķis. Te nav runa par formālām prasībām. Šo nosacījumu galvenais nolūks ir mazināt riskus valsts finansēm, kuri rodas no nepieciešamības finansēt deficīta budžetu, kā arī palīdz novērst pārāk strauju Valdības izdevumu kāpināšanu. 

Šoreiz mēģināšu vienkāršākiem vārdiem pastāstīt, kas ir šie nosacījumi un kā Latvijas Valdībai sokas ar to ievērošanu. Pavisam Fiskālās disciplīnas likums aptver četrus skaitliskus nosacījumus.

Pirmais ir bilances nosacījums

Jau nosaukums aicina uz to, ka ieņēmumi un izdevumi jāskatās neatrauti jeb jāsaliek kopēja bilance. Igauņiem bilances nosacījums ir 0% jeb nozīmē bezdeficīta budžetu. Savukārt mūsu likums pieļauj  0,5% no IKP jeb salīdzinoši nelielu budžeta deficītu. Piemēram, 2017. gadam tas būtu apmēram -235 miljoni eiro. Kā Valdībai veicas ar šo prasību ievērošanu (1. attēls)? 

1. attēls. Strukturālās bilances līmenis un vidēja termiņa mērķis, Avots: FM. * prognozes. 

Jāatzīst, parasti sokas diezgan bēdīgi, ja salīdzinām novirzes no zilās līnijas, kas parāda to deficīta līmeni, ko paredz likums. Dažreiz sanāk pārsniegt arī to līmeni, ko atļauj ikgadējā budžeta likums. Ikreiz ir kādas ar likumu atļautas atkāpes, un tās visas palielina budžeta deficītu, savukārt  caur to –  arī parādu, jo deficīta finansēšana gulstas uz valsts parāda pleciem. Raugoties uz šī brīža situāciju – likumā noteiktās minimālās prasības netiek pildītas. Protams, nedrīkst piemirst 2016. gadu, kad budžeta izpilde atbilda likumā noteiktajiem stingrākajiem mērķiem.

Jāievēro arī otrais – izdevumu pieauguma nosacījums.

Likums nosaka, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst pieaugt straujāk par mūsu ekonomikas potenciālo izaugsmes tempu (2. attēls). Kā mums sokas ar šo prasību ievērošanu? Periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam Valdība ir palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļauj ekonomiskās attīstības temps. Jāsaka, ka 2016. gads ir pozitīvs izņēmums, kur izdevumu un izaugsmes līknēm izdodas krustoties. Salīdzinot tikai šos divus rādītājus, atbilde nav viennozīmīga, jo ir gadi, kuros Valdība ir spējusi ierobežot kopējos izdevumus, un ir gadi, kad tie ir strauji pieauguši. 2017. gads rādās, kā ļoti strauja pieauguma gads dēļ atsauces gada (2016. gadā izdevumi bija mazāki par iepriekš plānotajiem). 

2. attēls. Valdības izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: Padomes aprēķini. 

Jāatzīst, ka šī nosacījuma gadījumā ir lietderīgi ieiet dziļāk metodoloģijā un uz izdevumiem skatīties rūpīgāk, t.i. noņemt vai pielikt papildu izdevumus, kas ir ārpus Valdības lēmumiem. Ja to izdarām, varam salīdzināt divas citas līknes (3. attēls).
3. attēls. Valdības koriģēto izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: FM un Padomes aprēķini.

Šajā gadījumā vērtējot izdevumu tempu iepriekšējos periodos redzams, ka Valdība 2013., 2014. un 2016. gadā bija palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļāva ekonomiskās izaugsmes temps, savukārt plānošanas periodam izdevumu nosacījums paver iespējas straujāk celt izdevumus. Turpmākie periodi šobrīd ir Valdības plāni un prognozes un tāpēc var tikt izmantoti tikai kā papildu novērojumi vai brīdinājumi. Kā arī attēlā redzams – FM un Padomei atšķiras izdevumu apjoma aprēķini, par kuru drīkstētu celt izdevumus. Jāsaka, ka, jo precīzāk rēķinātu šo nosacījumu, jo lielāka iespēja, ka uz tā rezultātiem arī analītiķi raudzītos ar nedaudz lielāku pietāti. 

Arī bez pārmantojamības nosacījuma nekādi.

Šī nosacījuma būtība ir tāda, ka, veidojot budžetu, jāpiemēro tie paši izdevumi, kas iepriekš noteikti attiecīgajam gadam, jo valsts budžets tiek veidots trim gadiem. Protams, ir atļautas dažas atkāpes no agrāk lemtā. Piemēram, katru reizi jāatrēķina vai jāpierēķina rādītāji, ko ietekmējušas dabīgās izmaiņas mūsu sabiedrībā, piemēram, bezdarbnieku skaits, pensionāru skaits u.c. (4. attēls). Attēlā redzams, ka dabisko izmaiņu rezultātā izdevumi būtu jākoriģē gandrīz par 1/5 daļu ikgadēji, tomēr citi nosacījumi neļauj kāpināt izdevumus, ja svārstība ir pārāk liela. 

4. attēls. Izdevumu pieaugumu nepieciešamība ekonomikas dabisko izmaiņu dēļ. Avots: Padomes aprēķini.

Zināmā mērā obligāto (galvenokārt ar sociālo budžetu saistīto) izdevumu iespiešana ikgadējā budžetā palīdz saprast Valdības darbu, jo šīs vajadzības ir jānodrošina jebkurā gadījumā un jāspēj atrast līdzekļus tādā apmērā, kāds ir maksimāli pieļaujams (pat ja mazāks par to, kāds būtu vajadzīgs dēļ tā, kā mainījušās ir sabiedrības sociāli ekonomiskās vajadzības).

Un noslēdzošais nosacījums – valsts parāds.

Vienkāršs rādītājs, kuru likums liek pieskatīt – proporcija starp parāda līmeni un IKP nedrīkst sasniegt 60%. Tomēr, pat ja noteiktais parāda līmenis vēl ir tālu, ir salīdzinoši biedējoši skatīties uz parāda straujo pieaugumu absolūtajā izteiksmē (5. attēls) – tas pēdējo desmit gadu laikā sasniedzis 10 miljardus eiro. 
5. attēls. Vispārējās valdības parāds: līmenis (milj. eiro) un % pret IKP. Avots: Eurostat.

Jūs teiksiet – nav korekti izmantot vienkāršu pieeju jeb ignorēt daudz precīzāko metodoloģiju. Jums būs taisnība, jo praksē aprēķini ir krietni detalizētāki un sarežģītāki. Tas tiek darīts, gan izstrādājot bilances nosacījumu (ar papildu pieļaujamām atkāpēm), gan veidojot izdevumu nosacījumu (ar izdevumu izņēmumiem, ko jau minēju), gan precizējot pārmantotos izdevumus (kas parasti tiek nolikts malā, jo dabisko izmaiņu prasības ir pārāk vaļīgas). 

Mēs iebilstam tikai pret kādām atsevišķām šo nosacījumu sastāvdaļām, bet vienlaikus arī mēģinām atgādināt, ka galvenais – jeb mežs aiz trim priedēm – ir piemirsts. Ir par maz skatīties tikai uz likuma burtu. Ir svarīgi "aizāķēties aiz domas", ka, radot un pieļaujot papildu atkāpes, turpināsies deficīta budžeta prakse un saglabāsies spiediens uz valsts parādu, ko noteikti nevēlamies ne mēs, ne arī mūsu nākamās paaudzes. Fiskālo nosacījumu aprēķini palīdz plānot vismaz turpmākos trīs gadus. 

Aprēķini pieejami arī MS Excel tabulās šeit.
Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu lūdzu atbildēt katram pašam. Kamēr labas ekonomiskās augsmes gados, nespējam mazināt valsts parādu, mana atbilde ir - nē.

svētdiena, 2017. gada 17. septembris

Nedisciplinētība, haotiskums plānošanā vai kā, lai to vēl nosauc?

Neatbilstības ziņojumi ir tāds labs efektīvs rīks, ja Valdībai sanāk pieņemt kādu normatīvā akta grozījumu ar papildu izdevumiem, kuriem nav norādīts ieņēmumu avots. Tāpēc ir Fiskālās disciplīnas likums un tāpēc ir Padome, kas lūdz Valdību pieņemt arī vēl kādu normatīvo aktu, kas kompensē šo papildu izdevumus paģērošo normu.

Kas notiek pēdējās nedēļās? Valdība "sit visus rekordus" ar Fiskālās disciplīnas likuma pārkāpumiem. Pie tam – viena veida pārkāpumu. Padomei jau šāds aizrādījums bija 2016.gada novembrī, un tagad jau tik tikko vēl divi (6.09.2017. un 15.09.2017.).

Negribas ticēt, ka ir ļaunprātība un arī negribas ticēt, ka ir nesaprotama Fiskālās disciplīnas likuma norma. Taču, prasījās vēlreizīt izskaidrot to, kādas ir likumdevēja prasības.

Fiskālās disciplīnas likums paredz iespēju noteiktiem valsts izdevumiem (tie uzskaitīti  5. panta pirmajā daļā) elastību. Tas ir ļoti būtisks un labs instruments – ja valstij gada laikā mainās vajadzības saistībā ar pensijām, bezdarbnieku pabalstiem u.c. sociālās jomas maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar valsts parāda procentu maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar iemaksām Eiropas Kopienas budžetā; ja ir kādas ligas tiesās vai dabā, u.c. – tad ir tiesības mainīt tekošā gada budžeta izdevumu griestus.

Jūs pareizi teiksiet – parasti jau tas notiek uz augšu. Jā, tieši tā. Izdevumi tiek "automātiski" palielināti, un parasti jau tas iet uz deficīta rēķina, jo tās ir būtiskas ārpus kārtas izmaiņas. Taču! Šeit parādās tas, ko šobrīd pārkāpj Valdība, naski tērējot atlikumus no tās pozīcijas, jo tajā taču ir atlikums!! Ir piemirsies, ka tas nav atlikums, bet gan tā ir elastīgā pozīcija, kuras ietaupījums automātiski samazina izdevumu griestus par tādu pat summu. Ja šādi tērē izdevumu izmaiņas (no Eiropas Kopienas budžeta programmas, no valsts parāda apkalpošanas budžeta programmas), tad pazūd jēga Fiskālās disciplīnas likumā 5. pantā ieliktajam pārmantojamības nosacījumam. Un ...būtībā jau elastībai, kas ir iestrādāta Fiskālās disciplīnas likumā.


Finanšu ministrija bieži ir atsaukusies uz simetriju (Fiskālo risku deklarācijā) – sak, šie izdevumi staigā – brīžam tiek lūgti papildu izdevumi, bet noteikti, kad būs ietaupījums, tad tie kompensēs iepriekšējo pieaugumu. Taču redzams, ka ietaupījums šajās programmās tiek uztverts kā brīvi pieejami finanšu līdzekļi, kas tā nebūt nav. Palielināt ir salīdzinoši viegls (pamatots) lēmums, bet kad izdodas ietaupīt, tad vēl vieglāk aizmirstās, ka ir arī automātiski jāsabremzē izdevumi.

Par mums var dusmoties un teikt, ka esam nejūtīgi pret vajadzībām. Taču šobrīd lasot, kas tiek plānots nākamajā Valdības sēdē – un tie ir atkal – nu jau trešie (pie tam sēdē ieplānotas trīs apropriāciju pārdales no elastīgajām programmām) šīs normas pārkāpumi pēc kārtas – tad ir skumji.

Nenoliedzami visi mērķi ir svarīgi, taču ne uz Fiskālās disciplīnas likuma normas "aizmāršības rēķina". Ministru kabineta, KNAB, VID, PTAC un FM kapacitātes stiprināšanai (kopā par abām apropriāciju pārdalēm – 1 060 629 eiro), kā arī dažādu tehnisku palīdzību vajadzībām Zemkopības ministrijas resora iestādēm (kopā 2 790 000 eiro). ZM iestāžu saraksts ir prāvs: valsts SIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi" (182 000 eiro), Latvijas Lauksaimniecības universitātei mācību un pētījumu saimniecībai "Pēterlauki" (55 000 eiro), Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (140 000 eiro), Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam "BIOR" (463 000 eiro), SIA "Bulduru Dārzkopības vidusskola" (1 400 000 eiro) un Latvijas Lauksaimniecības universitātei (550 000 eiro). Jāsaka, ka saistībā ar nesenās dabas stihijas tiešo seku novēršanu ir saistīts tikai viens ("Pēterlaukiem" 55 000 eiro).

Negribas jau to saukt par deputātu kvotām, taču izskatās, ka visas vajadzības tiek mēģināts nofinansēt vēl šogad, nevis prasīt nākamajam gadam. Izskatās vairāk pēc nedisciplinētības un haotiskas plānošanas. Parasti, ko redzam starptautiskā praksē, tādas funkcijas ministrijas veic ieplānoto līdzekļu ietvaros, bet Latvijā mazo resursu dēļ visu ieplāno līdz mazākajam sīkumam, un pēc tam nozaru ministrijas papildu paģēr no Finanšu ministrijas. Traucē arī tas, ka valsts sektorā ir paliels strādājošo skaits, bet darba organizācija nav perfekta.

Negribas būt tādam pelēkā nesējam. Gribās atgriezties pie uzraudzības ziņojuma, kur ir Valdībai arī daudz labi padarītu darbu. Tāpēc ļoti priecātos, ja šīs neatbilstības mitētos.

Ar sveicieniem,
Dace