ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Pirms gadumijas pārdomas par budžeta ciklisko komponenti

Budžeta deficīts Latvijā atbilst gan valsts, gan starptautiskajām budžeta prasībām, taču sistemātiski tiek izmantotas visas pieļaujamās novirzes un vienlaikus izdevumu pieaugumu veicina arī regulāri neplānotie izdevumi. 2017. gada 18. decembrī Fiskālās disciplīnas padome publicēja Fiskālās ilgtspējas ziņojumu 2017-2037. gadam, kurā tika apskatīti dažādi fiskālo telpu ietekmējoši apstākļi. Neskatoties uz to, ka valsts parāda līmenis uzskatāms par fiskāli ilgtspējīgu, nākotnē iespējamās makroekonomiskās vides svārstības, kā arī plānoti un neplānoti valdības izdevumi jau šobrīd liek budžetu veidot ar lielu rūpību pret tautsaimniecības augsmes tempu. 

Budžeta bilances cikliskās komponentes aplēses 2017.-2019. gadam ir līdz pat trim reizēm lielākas pēc Eiropas Komisijas metodoloģijas salīdzinājumā ar nacionālo metodoloģiju. Ekonomiskā cikla augšupeju pašlaik raksturo pozitīvā izlaižu starpība, taču Eiropas Komisijas aprēķini salīdzinājumā ar augustā apstiprināto Finanšu ministrijas prognozi atšķiras (ņemot vērā š.g. novembrī publicētos Eiropas Komisijas aprēķinus). 

Jaunākās Eiropas Komisijas aplēses norāda uz pozitīvu izlaižu starpību – virs diviem procentiem šogad un 2018. gadā, kā arī nepilnu pusotru procentu 2019. gadā, kas, ņemot vērā ekonomiskā cikla elastības koeficientu [Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanas rokasgrāmatas 143.lpp.], paredz, ka budžeta deficīts koriģējams par teju procentu, kamēr nacionālā metodoloģija rudenī paredzēja vien 0,1% līdz 0,3% koriģējumu. 

Avots: Finanšu ministrijas dati: 2017. gada 4. augustā apstiprinātās makroekonomisko rādītāju prognozes. Eiropas Komisijas dati: 2017. gada rudens ekonomiskā prognoze un AMECO datubāze.

Atšķirības aprēķinos norāda, ka turpmākajos gados valdībai vajadzēs pievērst pastiprinātu uzmanību budžeta izdevumu pieauguma pamatotībai un ņemt vērā, ka ekonomiskā cikla augšupejas fāzē budžets jāplāno ar pārpalikumu.

Ar sveicieniem,
Agnese
SIA "Ernst & Young Baltic"

otrdiena, 2017. gada 10. oktobris

Vai Latvijā ir valsts naudas disciplīna?

Laiku pa laikam mums pārmet sarežģītu un no ikdienas dzīves atrautu valodu. Tā teikt – jūs tur kaut ko stāstāt, bet saprast tāpat nevar. Arī mūsu Padomes nosaukums īsti neko nepasaka. Te nu uzreiz jāķeras pie mūsu iestādes centrālā svešvārda – "fiskāls".  Talkā nāk latīņu valoda, un vārda skaidrojums ir vienkāršs – valsts nauda. Tātad esam "valsts naudas disciplīnas padome". Mūsu uzdevums ir disciplinēt Valdību un raudzīt, ka tiek ievēroti visi nosacījumi, lai valsts nauda tiktu izlietota apdomīgi un atbildīgi. Kā pamats mūsu brīdinājumiem un ieteikumiem kalpo likums, jo tas liek Valdībai ievērot mūsu teikto.
Mūsu Fiskālās disciplīnas likumā ir minēti vairāki nosacījumi. Vēlos uzsvērt, ka fiskālo nosacījumu ievērošana nav pašmērķis. Te nav runa par formālām prasībām. Šo nosacījumu galvenais nolūks ir mazināt riskus valsts finansēm, kuri rodas no nepieciešamības finansēt deficīta budžetu, kā arī palīdz novērst pārāk strauju Valdības izdevumu kāpināšanu. 

Šoreiz mēģināšu vienkāršākiem vārdiem pastāstīt, kas ir šie nosacījumi un kā Latvijas Valdībai sokas ar to ievērošanu. Pavisam Fiskālās disciplīnas likums aptver četrus skaitliskus nosacījumus.

Pirmais ir bilances nosacījums

Jau nosaukums aicina uz to, ka ieņēmumi un izdevumi jāskatās neatrauti jeb jāsaliek kopēja bilance. Igauņiem bilances nosacījums ir 0% jeb nozīmē bezdeficīta budžetu. Savukārt mūsu likums pieļauj  0,5% no IKP jeb salīdzinoši nelielu budžeta deficītu. Piemēram, 2017. gadam tas būtu apmēram -235 miljoni eiro. Kā Valdībai veicas ar šo prasību ievērošanu (1. attēls)? 

1. attēls. Strukturālās bilances līmenis un vidēja termiņa mērķis, Avots: FM. * prognozes. 

Jāatzīst, parasti sokas diezgan bēdīgi, ja salīdzinām novirzes no zilās līnijas, kas parāda to deficīta līmeni, ko paredz likums. Dažreiz sanāk pārsniegt arī to līmeni, ko atļauj ikgadējā budžeta likums. Ikreiz ir kādas ar likumu atļautas atkāpes, un tās visas palielina budžeta deficītu, savukārt  caur to –  arī parādu, jo deficīta finansēšana gulstas uz valsts parāda pleciem. Raugoties uz šī brīža situāciju – likumā noteiktās minimālās prasības netiek pildītas. Protams, nedrīkst piemirst 2016. gadu, kad budžeta izpilde atbilda likumā noteiktajiem stingrākajiem mērķiem.

Jāievēro arī otrais – izdevumu pieauguma nosacījums.

Likums nosaka, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst pieaugt straujāk par mūsu ekonomikas potenciālo izaugsmes tempu (2. attēls). Kā mums sokas ar šo prasību ievērošanu? Periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam Valdība ir palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļauj ekonomiskās attīstības temps. Jāsaka, ka 2016. gads ir pozitīvs izņēmums, kur izdevumu un izaugsmes līknēm izdodas krustoties. Salīdzinot tikai šos divus rādītājus, atbilde nav viennozīmīga, jo ir gadi, kuros Valdība ir spējusi ierobežot kopējos izdevumus, un ir gadi, kad tie ir strauji pieauguši. 2017. gads rādās, kā ļoti strauja pieauguma gads dēļ atsauces gada (2016. gadā izdevumi bija mazāki par iepriekš plānotajiem). 

2. attēls. Valdības izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: Padomes aprēķini. 

Jāatzīst, ka šī nosacījuma gadījumā ir lietderīgi ieiet dziļāk metodoloģijā un uz izdevumiem skatīties rūpīgāk, t.i. noņemt vai pielikt papildu izdevumus, kas ir ārpus Valdības lēmumiem. Ja to izdarām, varam salīdzināt divas citas līknes (3. attēls).
3. attēls. Valdības koriģēto izdevumu un ekonomikas pieauguma salīdzinājums, pieaugums pret iepriekšējo gadu, %. 
Avots: FM un Padomes aprēķini.

Šajā gadījumā vērtējot izdevumu tempu iepriekšējos periodos redzams, ka Valdība 2013., 2014. un 2016. gadā bija palielinājusi izdevumus straujāk nekā to pieļāva ekonomiskās izaugsmes temps, savukārt plānošanas periodam izdevumu nosacījums paver iespējas straujāk celt izdevumus. Turpmākie periodi šobrīd ir Valdības plāni un prognozes un tāpēc var tikt izmantoti tikai kā papildu novērojumi vai brīdinājumi. Kā arī attēlā redzams – FM un Padomei atšķiras izdevumu apjoma aprēķini, par kuru drīkstētu celt izdevumus. Jāsaka, ka, jo precīzāk rēķinātu šo nosacījumu, jo lielāka iespēja, ka uz tā rezultātiem arī analītiķi raudzītos ar nedaudz lielāku pietāti. 

Arī bez pārmantojamības nosacījuma nekādi.

Šī nosacījuma būtība ir tāda, ka, veidojot budžetu, jāpiemēro tie paši izdevumi, kas iepriekš noteikti attiecīgajam gadam, jo valsts budžets tiek veidots trim gadiem. Protams, ir atļautas dažas atkāpes no agrāk lemtā. Piemēram, katru reizi jāatrēķina vai jāpierēķina rādītāji, ko ietekmējušas dabīgās izmaiņas mūsu sabiedrībā, piemēram, bezdarbnieku skaits, pensionāru skaits u.c. (4. attēls). Attēlā redzams, ka dabisko izmaiņu rezultātā izdevumi būtu jākoriģē gandrīz par 1/5 daļu ikgadēji, tomēr citi nosacījumi neļauj kāpināt izdevumus, ja svārstība ir pārāk liela. 

4. attēls. Izdevumu pieaugumu nepieciešamība ekonomikas dabisko izmaiņu dēļ. Avots: Padomes aprēķini.

Zināmā mērā obligāto (galvenokārt ar sociālo budžetu saistīto) izdevumu iespiešana ikgadējā budžetā palīdz saprast Valdības darbu, jo šīs vajadzības ir jānodrošina jebkurā gadījumā un jāspēj atrast līdzekļus tādā apmērā, kāds ir maksimāli pieļaujams (pat ja mazāks par to, kāds būtu vajadzīgs dēļ tā, kā mainījušās ir sabiedrības sociāli ekonomiskās vajadzības).

Un noslēdzošais nosacījums – valsts parāds.

Vienkāršs rādītājs, kuru likums liek pieskatīt – proporcija starp parāda līmeni un IKP nedrīkst sasniegt 60%. Tomēr, pat ja noteiktais parāda līmenis vēl ir tālu, ir salīdzinoši biedējoši skatīties uz parāda straujo pieaugumu absolūtajā izteiksmē (5. attēls) – tas pēdējo desmit gadu laikā sasniedzis 10 miljardus eiro. 
5. attēls. Vispārējās valdības parāds: līmenis (milj. eiro) un % pret IKP. Avots: Eurostat.

Jūs teiksiet – nav korekti izmantot vienkāršu pieeju jeb ignorēt daudz precīzāko metodoloģiju. Jums būs taisnība, jo praksē aprēķini ir krietni detalizētāki un sarežģītāki. Tas tiek darīts, gan izstrādājot bilances nosacījumu (ar papildu pieļaujamām atkāpēm), gan veidojot izdevumu nosacījumu (ar izdevumu izņēmumiem, ko jau minēju), gan precizējot pārmantotos izdevumus (kas parasti tiek nolikts malā, jo dabisko izmaiņu prasības ir pārāk vaļīgas). 

Mēs iebilstam tikai pret kādām atsevišķām šo nosacījumu sastāvdaļām, bet vienlaikus arī mēģinām atgādināt, ka galvenais – jeb mežs aiz trim priedēm – ir piemirsts. Ir par maz skatīties tikai uz likuma burtu. Ir svarīgi "aizāķēties aiz domas", ka, radot un pieļaujot papildu atkāpes, turpināsies deficīta budžeta prakse un saglabāsies spiediens uz valsts parādu, ko noteikti nevēlamies ne mēs, ne arī mūsu nākamās paaudzes. Fiskālo nosacījumu aprēķini palīdz plānot vismaz turpmākos trīs gadus. 

Aprēķini pieejami arī MS Excel tabulās šeit.
Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu lūdzu atbildēt katram pašam. Kamēr labas ekonomiskās augsmes gados, nespējam mazināt valsts parādu, mana atbilde ir - nē.

svētdiena, 2017. gada 17. septembris

Nedisciplinētība, haotiskums plānošanā vai kā, lai to vēl nosauc?

Neatbilstības ziņojumi ir tāds labs efektīvs rīks, ja Valdībai sanāk pieņemt kādu normatīvā akta grozījumu ar papildu izdevumiem, kuriem nav norādīts ieņēmumu avots. Tāpēc ir Fiskālās disciplīnas likums un tāpēc ir Padome, kas lūdz Valdību pieņemt arī vēl kādu normatīvo aktu, kas kompensē šo papildu izdevumus paģērošo normu.

Kas notiek pēdējās nedēļās? Valdība "sit visus rekordus" ar Fiskālās disciplīnas likuma pārkāpumiem. Pie tam – viena veida pārkāpumu. Padomei jau šāds aizrādījums bija 2016.gada novembrī, un tagad jau tik tikko vēl divi (6.09.2017. un 15.09.2017.).

Negribas ticēt, ka ir ļaunprātība un arī negribas ticēt, ka ir nesaprotama Fiskālās disciplīnas likuma norma. Taču, prasījās vēlreizīt izskaidrot to, kādas ir likumdevēja prasības.

Fiskālās disciplīnas likums paredz iespēju noteiktiem valsts izdevumiem (tie uzskaitīti  5. panta pirmajā daļā) elastību. Tas ir ļoti būtisks un labs instruments – ja valstij gada laikā mainās vajadzības saistībā ar pensijām, bezdarbnieku pabalstiem u.c. sociālās jomas maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar valsts parāda procentu maksājumiem; ja mainās vajadzības saistībā ar iemaksām Eiropas Kopienas budžetā; ja ir kādas ligas tiesās vai dabā, u.c. – tad ir tiesības mainīt tekošā gada budžeta izdevumu griestus.

Jūs pareizi teiksiet – parasti jau tas notiek uz augšu. Jā, tieši tā. Izdevumi tiek "automātiski" palielināti, un parasti jau tas iet uz deficīta rēķina, jo tās ir būtiskas ārpus kārtas izmaiņas. Taču! Šeit parādās tas, ko šobrīd pārkāpj Valdība, naski tērējot atlikumus no tās pozīcijas, jo tajā taču ir atlikums!! Ir piemirsies, ka tas nav atlikums, bet gan tā ir elastīgā pozīcija, kuras ietaupījums automātiski samazina izdevumu griestus par tādu pat summu. Ja šādi tērē izdevumu izmaiņas (no Eiropas Kopienas budžeta programmas, no valsts parāda apkalpošanas budžeta programmas), tad pazūd jēga Fiskālās disciplīnas likumā 5. pantā ieliktajam pārmantojamības nosacījumam. Un ...būtībā jau elastībai, kas ir iestrādāta Fiskālās disciplīnas likumā.


Finanšu ministrija bieži ir atsaukusies uz simetriju (Fiskālo risku deklarācijā) – sak, šie izdevumi staigā – brīžam tiek lūgti papildu izdevumi, bet noteikti, kad būs ietaupījums, tad tie kompensēs iepriekšējo pieaugumu. Taču redzams, ka ietaupījums šajās programmās tiek uztverts kā brīvi pieejami finanšu līdzekļi, kas tā nebūt nav. Palielināt ir salīdzinoši viegls (pamatots) lēmums, bet kad izdodas ietaupīt, tad vēl vieglāk aizmirstās, ka ir arī automātiski jāsabremzē izdevumi.

Par mums var dusmoties un teikt, ka esam nejūtīgi pret vajadzībām. Taču šobrīd lasot, kas tiek plānots nākamajā Valdības sēdē – un tie ir atkal – nu jau trešie (pie tam sēdē ieplānotas trīs apropriāciju pārdales no elastīgajām programmām) šīs normas pārkāpumi pēc kārtas – tad ir skumji.

Nenoliedzami visi mērķi ir svarīgi, taču ne uz Fiskālās disciplīnas likuma normas "aizmāršības rēķina". Ministru kabineta, KNAB, VID, PTAC un FM kapacitātes stiprināšanai (kopā par abām apropriāciju pārdalēm – 1 060 629 eiro), kā arī dažādu tehnisku palīdzību vajadzībām Zemkopības ministrijas resora iestādēm (kopā 2 790 000 eiro). ZM iestāžu saraksts ir prāvs: valsts SIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi" (182 000 eiro), Latvijas Lauksaimniecības universitātei mācību un pētījumu saimniecībai "Pēterlauki" (55 000 eiro), Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (140 000 eiro), Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajam institūtam "BIOR" (463 000 eiro), SIA "Bulduru Dārzkopības vidusskola" (1 400 000 eiro) un Latvijas Lauksaimniecības universitātei (550 000 eiro). Jāsaka, ka saistībā ar nesenās dabas stihijas tiešo seku novēršanu ir saistīts tikai viens ("Pēterlaukiem" 55 000 eiro).

Negribas jau to saukt par deputātu kvotām, taču izskatās, ka visas vajadzības tiek mēģināts nofinansēt vēl šogad, nevis prasīt nākamajam gadam. Izskatās vairāk pēc nedisciplinētības un haotiskas plānošanas. Parasti, ko redzam starptautiskā praksē, tādas funkcijas ministrijas veic ieplānoto līdzekļu ietvaros, bet Latvijā mazo resursu dēļ visu ieplāno līdz mazākajam sīkumam, un pēc tam nozaru ministrijas papildu paģēr no Finanšu ministrijas. Traucē arī tas, ka valsts sektorā ir paliels strādājošo skaits, bet darba organizācija nav perfekta.

Negribas būt tādam pelēkā nesējam. Gribās atgriezties pie uzraudzības ziņojuma, kur ir Valdībai arī daudz labi padarītu darbu. Tāpēc ļoti priecātos, ja šīs neatbilstības mitētos.

Ar sveicieniem,
Dace

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Atkārtotība

Šoreizīt pavisam īsi. Par to, ka pagājušā nedēļā sanāca kā allaž ātrumā cept neatbilstības ziņojumu Fiskālās disciplīnas likumam. Kas tad nav lāgā šoreiz, vaicāsiet? Bet, te vietā deja vu jeb "kaut kur jau redzēts" sindroms. Ir tā, ka pavisam līdzīgu bēdu brāli, Padome jau sniedza 11.11.2016. Un tagad 06.09.2017. ir "tik vien" kā atkārtotība.

Galvenais ir ietverts manuprāt šajos pāris teikumos:
“Fiskālās disciplīnas likuma 8. pants nosaka, ka, veicot budžeta grozījumus, koriģēto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu griesti tiek precizēti Fiskālās disciplīnas likuma 5. panta uzskaitītajos gadījumos. 5. panta pirmās daļas 8. apakšpunktā tas attiecināts arī uz gadījumu, ja ir izmaiņas kārtējos maksājumos Eiropas Savienības budžetā.”

Tā sacīt – ja rodas ietaupījums un ar to samazinās budžeta izdevumu apjoms, tad nav brīv' šo starpību tērēt. Padomes uzdevums nav tālāk vērtēt Valdības mērķi – vai tie būtu izdevumi veselībai, vai sabiedriskajam transportam, vai kādai citai svarīgai publisko pakalpojumu funkcijai. Padomei ir uzdevums sekot līdzi tam, lai tiktu ievēroti visi tie likumā noteiktie principi, kas veicina budžeta saglabāšanu plānoto izdevumu-ieņēmumu līdzsvarā.

Šeit īsi rakstu ne vien tāpēc, ka ir žēl, ka Valdība turpina pārkāpt vienu un to pašu likuma prasību, bet arī tāpēc, ka šobrīd Valdībai jau ir spēkā divas nelabotas neatbilstības Fiskālās disciplīnas likumam – gan pagājušās nedēļas, gan arī tā, kuru Padome norādīja par nodokļu reformu.

Cerībā redzēt "dzēstus" šos pārkāpumus,
ar sveicieniem,

Dace

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Padošanās vilnim

Atstāju pa vidu nakti, lai varētu ļaut domu dunai nomierināties. Vakardien pēc Valdības sēdes gribējās teikt, ka mans darbs ir bezjēdzīgs. Jā, jā, tā var teikt daudzi, kas bezspēcīgi nesaprot, kāpēc pastāv tā vai cita jocīga procedūra, un diena aizrit pārliekot failu no viena foldera citā. Taču šoreizīt ne par failu pārlikšanu. Ir augusts, un tas ir mēnesis, kad tiek pieņemts atslēgas dokuments tālākajam darbam budžeta veidošanā – makroekonomikas un fiskālo prognožu ziņojums nākamajiem trim gadiem. Šogad nedaudz vēlāk, taču – varēja būt vēl vēlāk, tāpēc atliek teikt, ka ir vēl salīdzinoši savlaicīgi. Jo vēl ir augusts. J

Galvenajiem makroekonomikas rādītājiem Padome piekrita, vienlaikus saskaņošanas procesā klūpot un krītot starp to, ka nodokļu reformas aplēses pārklājās, piemirsās veci dati jaunos dokumentos, u.t.t. Galu galā diemžēl nevar tā ļoti viennozīmīgi pateikt, vai procesa sadalīšana divās daļās (Saeima nodokļu paku pieņēma pirms ikgadējās budžeta pakas) deva caurspīdīgāko pienesumu.

Savukārt tas, kāpēc rakstu, ir fiskālie rādītāji jeb šobrīd “cepos” tikai par vienu no rādītājiem. Protams, Padome sniegs rītdien detalizētāku redzējumu par Valdības lēmumiem un arī vēlāk budžeta plānošanas procesā oktobra sākumā sekos uzraudzības ziņojums, taču jau šobrīd ir skumji par to, ka ir pārkāpts galvenais fiskālās disciplīnas princips. Nesaukšu šeit mūsu likuma pantus, taču tas, ka tiek ignorēta prasība par rezervi budžetā, ir gaužām bēdīgs novērojums.

Jā, ir saprotams, ka prioritāro vajadzību un arī ikdienas vajadzību valstij ir daudz. Sabiedrība straujas ekonomikas periodā vēl vairāk grib sagaidīt dāvanas no valsts, un spiediens tēriņiem (pēc liesajiem gadiem) ir milzīgs. Tomēr – pastāv skaidrs fiskālās disciplīnas princips – straujas ekonomikas gados rūpēties par rezervi tam periodam, kad būs atkal ekonomikas lejupslīde. Rezerve ir niecīga (0,1% no iekšzemes kopprodukta jeb 2019. gadā 30 milj. eiro), ja salīdzinām ar vajadzībām. Taču tā mazina spiedienu uz mūsu valsts parādu. Tās iekļaušana plānos ir aktuāla katram gadam.

Tāpēc, lai kāds ir prieks, ka 2018. un 2020. gadā rezerve ir saglabāta, to pamatīgi aizēno lēmums 2019. gadā rezervi neveidot. Atrunu ir daudz, taču tas ir precīzs signāls, ka Valdība ir padevusies pro-cikliskai fiskālajai politikai, jeb ir gatava iet kopā ar ekonomikas vilni. Tas ir patīkami šobrīd, bet ļoti sāpīgi, vilnim krītot lejup. Un darba bezjēdzība slēpjas tajā, ka apturēt šādus pārkāpumus ir ārpus Padomes spēka.

Ar sveicieniem,
Dace

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Akadēmiķu un valsts pārvaldes ekspertu sarunas.... Bonnā

Tikko esmu mājās no divu dienu semināra Bonnas Universitātē. Daudz atziņu no diskusijām divdienu garumā. Jāsaka, ka eksperti ir tik pilni ar ekspertīzi, ka pat ēdot sarunas iet tikai par MUN pieredzi starp valstīm, izdevumu konsolidācijas ietekmi, fiskālo-finanšu krīžu ietekmi, politiķu un sabiedrības "dāvanu prieku" jeb nespēju savaldīties "labos laikos" u.t.t.

Vakardien vēl teicu sev, ka iespaidu tik daudz, ka nemāku tos galvā kopsavilkt un strukturēt, kas ir tas svarīgākais [man]. Formāli par katru stāstu ir atskaite un saprasta arī kāda tehniskā nianse, taču ikreiz gribas teikt, kas ir tas, ko ņemu par galveno tālāk ikdienai un arī ilgākam redzējumam uz Latviju.

Un tā trīs lietas – labas lietas:

Pirmā atziņa turpmākam ir vajadzība pēc "mazas tabuliņas" :) jeb kā to stāstīja Vitor Gaspar (SVF) – sen senos laikos kāds franču finanšu ministrs spēja reizi pusgadā savam karalim iedot pāris tabulas ar to, kā izskatās valsts ieņēmumi un izdevumi. George Kopits (Portugāles neatkarīgā fiskālā iestāde) gāja tālāk – un ieteica salikt tik pat mazu tabuliņu, bet – jau starppaudžu griezumā. Lai šajā tabulā ir iekšā gan finanšu situācija šodien, gan arī nākotnes pensiju maksājumi, potenciālie depozītu garantijas fonda izdevumi u.c. Tas atsauca atmiņā nesen žurnālā IR publicēto mežu vērtību, kas arī veido daļu no valsts kopējās vērtības (net worth).

Otrā doma savijās no rakstiem un prezentācijām par to, ka valstīm jāspēj strādāt ar izdevumu pusi, taču tas, protams, neizslēdz sakārtotu nodokļu (ieņēmumu) pusi. Ieņēmumu puses sakārtošana ir kā pamats jeb primāra strukturāla reforma (kas nozīmē – lieliski, Latvija ir uz pareizā ceļa, ka šobrīd strādā ar to, lai uzlabotu nodokļu sistēmu)! Taču  – spēja strādāt ar izdevumu pusi ir kritiski svarīga. Krīzēs – spējot ātri reaģēt (un tādos gadījumos konsolidācija atmaksājas), taču ja "velk garumā", tad drīz vien iestājas sabiedrībā "fiskālais nogurums". Pie kam krīzēs, strādājot ar izdevumu pusi, kaitējums ekonomikai iespējams mazāks, nekā raustot ieņēmumu pusi.

Trešā, bet nebūt ne mazsvarīga (ja jau pat lieku virsrakstā) ir – spēja celt šādas kritiskas un ja drīkst teikt, manā redzējumā, ļoti vajadzīgas un kvalitatīvas diskusijas – starp zinātni un valsts praktiķi. Katrā tēmā tika veltīts laiks mainot lomas. Super! Kad ir savstarpēja spēcīga kritika un argumentētas niknas sarunas, galā atrodas labi kompromisi turpmākajam. Šeit arī aizķēra viens raksts par to, ka fiskālā vienaldzība no sabiedrības puses arī neveicina valsts finanšu ilgtspēju.

Šādi semināri ne tikai izmaļ prātu, bet atkal un atkal pasaka, ka ir daudz jo daudz labu teoriju un arī risinājumu (modeļu), un ir lieliski tos kritiski pārrunāt, lai kopīgi arī nonāktu pie tā, kas palīdz taupīt arī cilvēkresursus, jo pasaka priekšā ceļu, kuru iet...


Ar sveicieniem,
Dace

ceturtdiena, 2017. gada 29. jūnijs

Budžetā neparedzēts gadījums

Šorīt pamanīju mūsu prezidenta viedokli par valsts budžetu kā apdrošinātāju uzņēmēju likstās. Protams, tikām arī pamanījuši Valdības darba kārtībā šo 700 tūkst. eiro punktu, kas atkal paknapināja rezerves fondu jeb līdzekļus neparedzētiem gadījumiem. Valdības sēdē par šo jautājumu arī bija kritiskas debates. Un... tad nu šodien pa dienu galvā "cita starpā" virmoja arī šī spuldzīte jeb pārdomas, kurās vēlējos īsi padalīties.

Padome jau savā pašā pirmajā uzraudzības ziņojumā 2014.gada nogalē [14.lpp., citēts zemāk] minēja šo Latvijas parādību jeb pat var teikt – tradīciju – valsts budžetu lietot kā apdrošināšanu pret dažādām uzņēmēju likstām.

"Tikmēr neparedzami apstākļi var izraisīt novirzes no iepriekš minētajiem pieņēmumiem. 2014.gadā valdībai nācās uzņemties virkni papildu izdevumu, kas bija saistīti ar kompensācijām agrārajam sektoram dēļ Āfrikas cūku mēra un kompensācijām, kas izrietēja no krasām izmaiņām Latvijas pārtikas tirgū Krievijas tirdzniecības sankciju ietekmē. Padome paredz, ka šādi izdevumi lielākoties tiks finansēti no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem vai pārdalot izdevumus no budžeta pozīcijām ar zemāku prioritāti. Publiski pieejamā informācija nav pilnībā skaidra, vai šādas kompensācijas ir tiešs valdības pienākums, it īpaši gadījumos, kad privātajam sektoram savā uzņēmējdarbībā jārūpējas patstāvīgi par savas mantas un darbības atbilstošu apdrošināšanu."
Piedodiet, nāks-nāks tūlīt droši vien nepiedienīga ironija – bet... vai tad tiešām ir nepareizi kompensēt tos uzņēmējus, kas vēloties vairāk nopelnīt iet uz riskantākiem tirgiem un tad, ja neizdodas bizness, tad pie vainas ir pašu valdība un pašu budžetam jāatbalsta nozare (lasīt – uzņēmējs)? .... Droši varu teikt, ka simetrija nav novērota. Tāpēc tās pasaulē iemītās taciņas parasti ir – vai nu stratēģijas māka (kā B.Rubess ar Volkswagen cauri biznesa cikliem), vai nu droši tiek izmantoti tirgus apdrošināšanas rīki (kas gan papildus maksā, un tas samazina uzņēmējam peļņu). Bet labi-labi-labi. Te beigšu savu ironiju, jo vakarā izklausos jau pēc Dreisleriānas atvaļinātā bundzinieka.

Tomēr otrs aspekts ir jau daudz nopietnāks. Par šo rezervi budžetā. Reizi ceturksnī informējam, kāda ir situācija ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Rakstot šos pārskatus, kolēģiem rodas jautājums, vai tiešām katrs gadījums [piemēram, 2.lpp. uzskaitīti š.g. 1.ceturksnī tie piešķīrumi, kas bija virs 100 tūkst. eiro] atbilst regulējumā noteiktajai definīcijai [3.punkts, citēts zemāk]?
"Līdzekļus piešķir valsts pamatbudžeta apropriācijās neparedzētiem izdevumiem katastrofu un dabas stihiju seku novēršanai, to radīto zaudējumu kompensēšanai, valsts pārvaldes uzdevumu nodrošināšanai gadījumos, ja netiek izpildītas līgumsaistības un no sadarbības partnera tiek iekasēts vai ieturēts līgumsods vai procentu maksājums par saistību neizpildi, citiem neparedzētiem gadījumiem un valstiski īpaši nozīmīgiem pasākumiem."
Jūlijā varēs redzēt pusgada bilanci. Gribētos ticēt, ka, raiti piešķirot šos rezerves līdzekļus, tiek paturēts prātā arī tas, kā mēdz būt gada beigās mūsu sāpju [burtiskā nozīmē] nozarēs, un vai tajā brīdī būs zināms, no kurienes atkal spēt uzburt  līdzekļus. Labāk jau tomēr būtu ļaut plaukt uzņēmēju stratēģiskajai domāšanai patstāvīgi, un iespējams, ka arī talantīgie cilvēki spēj sevi nodrošināt paši... 

Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem ir tas labais rīks, kas palīdz gada laikā vadīt budžeta laivu, kad valsts darbu upē iekrīt negaidīti sprunguļi, negaidītas krāces. Tomēr ik reizīt, kad no šī rezerves fonda tiek piešķirti līdzekļi, atceros gada beigas, kad ir beigušies līdzekļi daudz svarīgākās jomās. Protams, tā arī nav precīza definīcijas atbilstība un arī ar šo rezervi tās neaizlāpīt, taču tajā brīdī ir svarīgi tās vismaz nodzēst.  

Ar naksnīgu pirmslampas sveicienu,
Dace


otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Vai tikai papīra mērķis?

Pagājušā nedēļā sanācām jau trešo reizi uz baltiešu fiskālo iestāžu domapmaiņu. Pagājušā gadā un arī šogad mūsu domnīcai :) pievienojās arī somu kolēģi. Un … šoreiz tieši no viņiem man ir neliela inspirācija kādiem diviem attēliem, ar kuriem (jāatzīstas) līdz šim nebiju gana drosmīga. Jeb precīzāk – pietrūka secinājuma ar gana pesimistiskiem novērojumiem.

Proti, tā ir (1.) bilde par to, kā mēs izskatāmies pret to budžeta bilances mērķi, kuru esam sev nosprauduši Fiskālās disciplīnas likumā. Fiskālās disciplīnas likumā noteiktais mērķis paliek vien kā mērķis, no kura allažiņ atrunāties.



Protams, protams, Jūs teiksiet – mums taču ir pavisam likumīgas (atļautas) atkāpes iemaksām pensiju otrajā līmenī, un šogad arī veselības jomas strukturālām izmaiņām. Jā, to zinu. Šī bilde ir tik, lai pamanām, ka ar to visu atļauto atkāpju "vezumu" (ja tā drīkst teikt), mums neizdodas ievērojot labos nodomus, kas ir ielikti Fiskālās disciplīnas likumā. Un labie nodomi likumā ir fiksēti kā spēja salīdzinoši minimāli aiziet prom no sabalansēta (jeb bezdeficīta budžeta, kā tas par piemēru ir igauņiem :). Vienlaikus (godam valdībai) jāsaka, ka pagājušā gada nogalē bija spēja savaldīt izdevumus, ievērojot ekonomikas vājāku augsmi nekā cerēts, kas rezultējās gandrīz sabalansētā budžetā.

Šeit arī nesarežģu mazās (pavisam mazās) piezīmes ar noviržu uzkrājumiem u.t.t., ko saistībā ar novirzēm ļauj un liek darīt Fiskālās disciplīnas likums (t.i. ja ilgstoši novirzāmies no likumā noteiktā, tad nākotnē jākoriģē). Taču (!) šeit mums viss ir labi (ironiska balss), jo visas atkāpes (kā jau iepriekš minēju) ir atļautas.

Skumjais aspekts šajās novirzēs ir tāds, ka jebkurš deficīts jāfinansē, un kā finansēšanas avots mums ir valsts parāds. Kas nekur nepazūd – gan relatīvajos rādītājos, pret iekšzemes kopproduktu, gan arī absolūtajos rādītājos. Tā ir (2.) bilde, kur atkal inspirējos no somu kolēģiem un saņemos drosmes arī pateikt līdzīgi – vien šajā gadsimtā parāds ir desmitkāršojies absolūtajos rādītājos. Somiem šīs skumjas bija uz pusīti mazākas. 



Ar sveicieniem,
Dace

svētdiena, 2017. gada 18. jūnijs

Vasaras plāna iztrūkums

Katru gadu budžets tiek pieņemts pēc visām pusēm skaidra grafika. Jā, varam čīkstēt un stenēt, ka tas ir saspringts, bet – tā galā nav tiesa. Tas ir vienkāršs darbs, un katrā valstī tas ir tieši tik pat saspringts kā mūsējais. Valsts finanšu pārvaldība prasa savu, un tas ir labi.

Pagājušā gadā bija prieks par to, ka šajā laika grafikā parādījās jaunas un ļoti vajadzīgas norises: ministrijas iesniedza Finanšu ministrijā fiskālo risku vadības ziņojumus, bija īstenota izdevumu pārskatīšana un paredzēta fiskālā rezerve. Lieliski!

Arī šogad laika plānos ir daudz cerību, kaut vai šādi piemēri kā – amata vietu skaita un vakanču pārskatīšana, nulles budžeta izmēģinājumprojekts (kas grafika projektā bija plānots veselības nozarē). Iepriekšējā gada labās lietas arī nebija svītrotas un pats galvenais – ir skaidrs darbu laika plānojums.

Kas noticis ir šobrīd un par ko es te rakstu? Diemžēl šobrīd ierasto darbu laika grafiks ir koriģējies. Diemžēl jāņu zāles nelasīšu ar padarīta darba sajūtu, kā bija cerēts :), jo ikgadēji līdz jūnija vidum makroekonomikas prognožu apstiprināšana Padomē ir pabeigta.

Padomei ir pienākums apstiprināt makroekonomikas rādītāju prognozes, pirms tiek uzsākti nākamie posmi budžeta plānošanā. Pēc makroekonomikas ietvara sāk domas un lēmumus likt nodokļu un labklājības jomas eksperti, un pēc tam jau pieslēdzas fiskālās politikas eksperti, kam rūp valdības izdevumu griestu pieskatīšana. Kopīgais vasaras darbs rezultējas augusta sākumā (šogad plānots 8.augusts), kad Ministru kabinetā tiks apstiprināts makro-fiskālo prognožu ziņojums 2018.-2020.gadam.

Protams, ir ļoti labi saprotams, ka vēl trūkst lēmumu par reformām – par veselības reformu un nodokļu reformu. Un nenoliedzami abām reformām būs noteikta ietekme uz to, kā nākamajos gados darbosies tautsaimniecība, iedzīvotāji. 

Taču procesa pārskatāmībai noteikti, noteikti gribas pēc iespējas ātrāk zināt, uz kādu laiku šogad ir pārceltas tās divas nedēļas – visdrīzāk jūlijā – kurās Padome "grauzīs" cauri un diskutēs-pārbaudīs-diskutēs-pārbaudīs-diskutēs :) tos makroekonomikas datus, ko būs sagatavojusi Finanšu ministrija. Sajūtās vēl ir bažas par to, vai līdz 8.augustam varēs pagūt visus posmus, kā ierasts, jo kavēšanās šobrīd redzama par vismaz mēnesi. Par pārējiem posmiem Ministru kabinetā šeit pat neminām.

Pie tā vien varu noapaļot ar vēlējumu par raženu vasariņu un lai rudens atnāk pārskatāmi un pārdomāti.

Ar sveicienu,
Dace

otrdiena, 2017. gada 6. jūnijs

Divas ilgtspējas

Viens no šīgada darbiņiem (ko ceram padarīt līdz gada beigām) ir fiskālās ilgtspējas ziņojums. Šodien [ekspertu diskusijā] bija liela griba pēc iespējas neitrāli apzināt darba mēru gan no uzņēmīgo puses, gan arī no mazāk uzņēmīgo puses. Lai jau mērķētāk spētu vilkt ilgtspējas līnijas, kuras Latvijas iedzīvotājiem ir kritiski mainīt uz labāku pusi.Vai šoreiz varu tās nosaukt par trim labām lietām, ko paņemt līdzi? Tomēr, jā.

Pirmā noteikti ir Eiropas Komisijas viedokļa kopsavilkums [10.lpp.] par nodokļu reformas priekšlikumiem – dārga (1,7% no IKP), ar ierobežotiem kompensējošiem pasākumiem (0,6% no IKP), pro-cikliska (vai pagūsim ielēkt augošā cikla pēdējā rīcības vagonā?), regresīva (zemo ienākumu saņēmēji nav reformas mērķa auditorija) un audzē deficītu, vienlaikus samazinot publiskā sektora apmēru.


Otrā ir pārdomas, par to, cik svarīgi ir ikreiz savām viedokļu tēzēm likt klāt datus. Tāpēc patika Mārtiņa Āboliņa aptaujas kopsavilkums, t.sk. par algu pieauguma ietekmi [16.lpp.], Ulda Biķa kritika, ka jāliek redzamas ir medmāsu vidējās algas, kad runājam par "sajūtām", Baibas Belas aptaujas kopsavilkums par problēmu kopsavilkumu Latvijā [10.lpp.], kā arī mūsu aptaujas pretrunīgais slaids [6.lpp. un lūdzu skatīt bildi arī zemāk], ka iedzīvotājiem vienlaicīgi liekas, ka sociālajai aizsardzībai tērē gan vismazāk, gan visvairāk. Zinu, ka nākamais teikums neizturēs kritiku, bet tā vien šķiet, ka šis slaids ir zināms spogulis tam, ka sabiedrība zina, ka tiek darīts daudz (jo sociālais budžets ir teju 1/3 no visa budžeta), taču nojaušs, ka tas nominālā izteiksmē vienalga ir gaužām maz.



Trešā "lieta" ir tā, ka sociālajai pusei jābūt skaļākai-redzamākai, jo tā ir ļoti vajadzīga. Jāpiekrīt Aldim Austeram, kas teica – pirmā reize, kad arodbiedrības stāvēja tā kārtīgi pretī. Domāju, ka noteikti tā nebija pirmā reize un noteikti arodbiedrības dara ļoti daudz, taču – skaidrs, ka var likt kopā spēkus ar sociālās jomas praktiķiem un zinātniekiem, kas spēj runāt precīzi un skaidri – un stāstīt vēl un vēl un vairāk un vairāk. Tas ir grūts darbs, jo maļ pāri publiskajā vidē jautājumu zalves, taču – vajag, ļoti vajag šo profesionālo komunikāciju, kas tieši ar datiem skaidri [skaudri] pasaka, kā ir.

Līdz ar to "ceļa sausiņš" ilgtspējas ziņojumam ir tas, ka, protams, – tas būs par fiskālo ilgtspēju. Taču skaidrs, ka nedrīkstam būt ciniķi pie secinājumiem un tāpēc atļausimies ielikt vismaz īsā skaidrojošā kastītē arī sociālās ilgtspējas aspektu.

Ar sveicieniem,
Dace

ceturtdiena, 2017. gada 25. maijs

Bažas par ilgtermiņa šķēršļiem

Fiskālās disciplīnas padome 2017. gada sākumā noslēdza līgumu ar pētījumu centru SKDS, lai veiktu aptauju par valsts budžeta disciplīnu. Šī gada aptauja galvenokārt tika veltīta jautājumiem, kas skar ilgtspēju.


Garāks ziņojums par aptaujas rezultātiem būs pieejams jūlijā, bet šodien vēlējos sniegt īsu ieskatu respondentu atbildēs uz diviem aptaujas jautājumiem.

(i) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas ekonomisko attīstību?
Zemāk pievienotajā attēlā ir redzams, ka visi četri piedāvātie atbilžu varianti bija salīdzinoši populāri, lai gan uzvarētājs bija augsti nodokļi. Tātad – cilvēki uzskata, ka augsti nodokļi ir būtisks šķērslis Latvijas ekonomikas attīstībai.


Tiesa gan, ja apskatāmies uz sociāldemogrāfisko griezumu, var ieraudzīt interesantas variācijas. 


Piemēram, nodokļus par problēmu biežāk uzskatīja cilvēki Zemgalē, bet retāk – Rīgā. Redzams arī, ka jaunāki cilvēki un cilvēki, kas nedzīvo pilsētā, biežāk pauda bažas, ka nodokļi bremzē ekonomisko attīstību. 

Valsts parāda slogs biežāk tika uzskatīts par šķērsli Rīgā un Latgalē, bet bažas par prasmju un ideju trūkumu izrādīja cilvēki Pierīgā un respondenti ar augstiem ienākumiem.

(ii) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas valsts finanšu stabilitāti?
Šī jautājuma gadījumā bija skaidrāks uzvarētājs. 39% respondentu izvēlējās lēnu ekonomisko attīstību, lai gan pārējie trīs varianti respondentiem arī radīja bažas. 


Bet arī šeit ir redzamas interesantas iekšējās variācijas.


Par lēnu ekonomisko attīstību mazāk uztraucas Rīgā, bet vairāk – Vidzemē un ārpus pilsētām. Par sabiedrības novecošanos mazāk uztraucas Rīgā un Kurzemē.

Arī valsts finanšu stabilitātes kontekstā par parādu vairāk uztraucās cilvēki, kas dzīvo Rīgā un Latgalē. Nedaudz pārsteidza Vidzemes iedzīvotāju mierīgā attieksme pret parādu.

Par emigrāciju vismazāk satraucas cilvēki virs 54 gadu vecuma, bet visvairāk – cilvēki ar vidēji augstiem ienākumiem.

Kopsavilkums
Šie divi jautājumi zināmā mērā atsedz Latvijas iedzīvotāju uzskatu daudzveidību. Ārpus fakta, ka tas vienkārši ir interesanti, nedaudz mulsina respondentu nostāja par augsto nodokļu slogu – ka tas ilgtermiņā bremzēs ekonomisko attīstību. Protams, ir atsevišķi griezumi, kuros tiešām var apgalvot, ka Latvijā ir “augsta” nodokļu likme vai slogs. Piemēram, slogs zemo algu saņēmējam, kas saņem 67% no vidējās darba algas, tiešam ir augsts. Iespējams atbilde ir tāda, ka par nodokļiem sniegtie pakalpojumi netiek atzīti par adekvātiem, kā rezultātā pat pieklājīgas likmes sāk kaitināt. Šādā situācijā nav pārsteidzoša, ja daudzi par galvenajiem deficīta un valsts parāda pieauguma cēloņiem uzskata naudas izsaimniekošanu un korupciju.

Ar sveicieniem,
Emīls


trešdiena, 2017. gada 24. maijs

Līdzsvara meklējumos jeb vasaras darbi

Tomēr neizdevās pārliecināt Eiropas Komisiju piemērot Latvijai citādu metodoloģiju nekā pārējām ES valstīm. Palikām vienā rindā kopā ar pārējiem. Una lex una justicia omnibus (viens likums visiem).

Protams, protams, ekonomikas cikls ir un paliks lielais netveramais, un katrā valstī katram ekonomistam būs savs modelis vai sava "aknu sajūta" jeb tiešie-netiešie rādītāji, kas apliecinās – ekonomika pārkarst-atdziest-ir līdzsvarā… Nodokļu reformas kontekstā patīk, ka Finanšu ministrijas makroekonomikas eksperti spēj salikt savas aplēses pragmatiski [skat.45.lpp.], patīk, ka šoreizīt lēmumu procesā tiek izpurināti gan matemātiskie modeļi, gan arī jūtams, cik milzīgs darbs tiek darīts darba grupās. Tomēr Padomes biedriem vēl ir daudz jo daudz jautājumu un… ceram, ka makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas un apstiprināšanas process dos visas atbildes. Cerēsim, ka nolīgot varēs jau ar vieglāku sirdi. :)

Kāpēc šoreizīt rakstu? Tikai tādēļ, ka Eiropas Komisijas novērtējums uzliek atbildību atturēties no inovācijām vērtējot fiskālajos nosacījumus jeb to, kādā apmērā ekonomika un likumi definē to apmēru, kādus drīkstam atļauties savas valsts budžeta izdevumus, lai būtu fiskāli atbildīgi un arī [kas vēl svarīgāk] – fiskāli ilgtspējīgi.

Piekrītu daudz gudrākām galvām, kas saka, ka izdevumu nosacījums ir viena kārtīga sintētika. Taču iespējams, ka šis nosacījums ir sintētisks tāpēc, ka mums allaž pietrūkst laika kritiski vērtēt tā sastāvdaļas. Gribu pieturēt sevi pie apņēmības vēl [iepriekš minētajā] makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas gaitā rūpīgi diskutēt arī tos rādītājus, kas būs svarīgi nākamajā "raundā" jūlija beigās.

Eiropā lēnītēm kritiski skatās uz strukturālās bilances nosacījumu [vienkārši sakot tā iemesla dēļ, ka tas ir ļoti mainīgs dēļ tā paša "netveramā ziloņa", kas ir ekonomikas cikla punkts konkrētajam gadam], un arvien cerīgāk uz izdevumu nosacījumu [arī vienkārši sakot dēļ tā iemesla, ka tas izlīdzina rādītājus vairāku gadu garumā un spēj dot vienmērīgāku atbildi par pieļaujamo izdevumu apmēru].

Te nonācu līdz tām sastāvdaļām, kas būs skaidras jau makro rādītāju apstiprināšanas posmā: ES programmu izdevumi, bruto pamatkapitāla veidošana (jeb investīcijas), bezdarba cikliskā komponente, IKP deflators (t.sk. vienoties par šī rādītāja izlīdzināšanas principiem "cauri gadiem"). Nedaudz vēlāk – kad Valdība virzīs nodokļu reformas likumprojektu paku – varēs arī precīzāk aprēķināt papildu jeb tā sauktos diskrecionāros izdevumus, kas Stabilitātes programmā diemžēl izdevumu nosacījumā izpalika.

Izdevumu nosacījumu sadalot daļās, - (a) izdevumi, kuru apjomu Valdība nevar ietekmēt, piemēram, parāda procenti, ES fondu apmērs, [kā arī neierobežojot investīciju izdevumu svārstību ietekmi], (b) izdevumi, kuru apjoms ir saistīts ar bezdarba ciklu, (c) papildu ienākumi, kas saistīti ar būtiskām politikas izmaiņām [kā nodokļu reforma]; šeit jāpiezīmē, ka nodokļu reformas kontekstā tie veido būtisku negatīvu ietekmi. ... varam nonākt līdz tam, ka spējam salīdzināt, kā mums mainās šie plānotie izdevumi ar to, kāda ir ekonomikas potenciāla attīstība - pie kam izlīdzināta desmit gadu nogrieznī. Ja spējam rast līdzsvaru tajā, tad viss notiek! Vai tas ir bez konsolidācijas, tas jau ir cits jautājums.

Zinu, ka ir jau vakars, un doma kārtojās nākot mājup, un kamēr vēl bērni ir savos fakultatīvos. Bet bija mēģinājums sevi strukturēt, lai pieturētu ārpus inovācijām fiskālo nosacījumu novērtējumu šajā vasarā un censties vilkt laukā no atzinuma to, ko kopīgi jāatrisina, lai nodokļu reforma būtu fiskāli ilgtspējīga. Kompensējošie pasākumi reformas likumprojektu paketē būs kritiski svarīgi. Un tas ir svarīgi ne vien kontekstā ar to, ko aizrāda Eiropas Komisija, bet arī kontekstā ar mūsu pašu Fiskālās disciplīnas likumu.  

Ar sveicieniem,

Dace

svētdiena, 2017. gada 7. maijs

Par fiskālo telpu

Kādu labu laiku atpakaļ sekretariātā spriedām par to, kas ir nākamais "netveramais zilonis" bez ekonomikas cikla, un tapa skaidrs, ka pie šīs kopas var piemest arī fiskālās telpas jēdzienu.

Var piekrist Mārim Zanderam, ka esam visi kopā iesprūduši dažnedažādos aprēķinu un pseido-aprēķinu līmeņos, un labi tas nav. Jo informatīvā telpa iespējams notrulina pat intelektuālāko iedzīvotāju, kas nebūdams ekonomists, tomēr vēlas izsekot svarīgām norisēm savā valstī. Vai ar savu necilo pārdomu, ko veicināšu? Diez vai. Taču, kā jau vienmēr ar mūsu emuāru – tas vairāk ir izziņas process pašai ar sevi. Un šoreiz par "fiskālo telpu".
Birojā vienojāmies, ka vienkāršākais skaidrojums ir šāds: valdībai pieejamie līdzekļi papildu budžeta vajadzību segšanai. To rēķina kā starpību no Fiskālās disciplīnas likumā atļautā budžeta deficīta un plānotajiem izdevumiem. Starptautiski šo terminu mēdz lietot plašāk, t.i., pieskaitot klāt arī iespējamo valdības parādu līdz līmenim, kas neietekmē ekonomikas izaugsmi.

Kāda ir saturiskā jēga fiskālajai telpai? Nebūtu taču tā, ka meklējam un rodam finanšu līdzekļus tikai, lai veicinātu un turpinātu tēriņus, lai kā arī aizbildināmies ar labklājības valsti un citiem nepārtrauktu augsmi paģērošiem apstākļiem. Atkāpei – man personīgi nepārtraukto augsmi nedaudz attaisno vecais-jaunais – nevienlīdzību mazinošā augsme. Vismaz kāda laba jēga.

Un tā, meklēju dažu labu, nosacīti vēsturisku, materiālu, kas skaidro "fiskālās telpas" terminu. Ja pareizi sapratu, tad fiskālā telpa (jēdziena plašākajā nozīmē) nenozīmē papildu līdzekļus vienam gadam, bet arī to, ko valdības apzinās kā finanšu buferi maksājumiem nākotnē. Kopīga rakstura problēma attīstītajās valstīs ir sabiedrības novecošanās un ar to saistītie aspekti – pensiju apmērs pret strādājošo, veselības aprūpes izdevumi vecumdienām. Autors aicina valdības domāt savlaicīgi par šiem nākotnē pieaugošajiem izdevumiem un apzināt to, kādi šim nolūkam jāveido ieņēmumi-izdevumi jeb papildu fiskālā telpa. Jeb lūdzu lasīt – parādu jāspēj samazināt labajos gados.

Ja norit fiskālās telpas radīšana uz deficīta rēķina (un attiecīgi – parāds ir kā finansēšanas avots), kā tas jāpiezīmē Latvijas praksē ir pastāvīgi, tad autors aicina lūkoties uz šādiem trim svarīgiem punktiem:

1. Ja deficīts ir kā fiskālās telpas finansēšanas avots, tad uzreiz jāsaprot, vai ienākumi nākotnē augs tādā apmērā, lai tiktu apkalpots valsts parāds. Tā sacīt – turam prātā valsts maksātspējas jautājumu.

2.  Jāspēj nodalīt īslaicīgi lielāki tēriņi un tādi izdevumi, kuri nepazudīs nākotnē J jeb kā budžeta žargons saka – "tiek ielikti bāzē" un kļūst par pastāvīgiem izdevumiem. Otrs gadījums noteikti ir tāds, kuru jāspēj finansēt no esošajiem vai nākotnes pastāvīgajiem nevis vienreizējiem ienākumiem. Tāpēc brīdī, kad vērtējam veselības aprūpes reformas kompensējošos pasākumus (kas tiek finansēta uz deficīta rēķina), jāņem vērā kā viens, tā otrs.

3. Pēdējā punktā autors savukārt aicina izmaiņas izdevumos saistīt ar valdības prioritātēm vismaz vidējam termiņam. Šeit atkal nāk prātā tas, kā izskatās mūsu izdevumi un teju mūžīgais jautājums – vai tie vienmēr atspoguļo prioritātes.


Un kopsavelkot saturisko jēgu J pirms priecājamies par radīto fiskālo telpu – jāspēj atbildēt (i) vai tā ir uz deficīta rēķina, (ii) vai jauni izdevumi balstās uz skaidriem jauniem ieņēmumiem (vai arī  – skaidri samazinām mazākas prioritātes izdevumus) un (iii) vai jaunie tēriņi ir tas, kas ir mūsu prioritāte.

Ar sveicieniem,
Dace


piektdiena, 2017. gada 5. maijs

Ticam-neticam-ticam...

Pavisam nesen bija iespēja lasīt Finanšu ministrijas jaunāko pieeju budžeta deficīta novērtēšanā (Latvijas Stabilitātes programma 2017.-2020.gadam, lūdzam lasīt 3.2.2.nodaļu par ticamības testu). Jaunā pieeja būtībā nav jauna, jo Latvijas finanšu jomas eksperti – gan Finanšu ministrijā, gan Latvijas Bankā, gan arī Padomē – ik gadu bija skeptiski par Eiropas Komisijas kopējo metodoloģiju. Ekspertiem bija aizdomas par to, vai ekonomikas cikls ir atbilstoši novērtēts un ik reiz nacionālā pieeja prevalēja. Šoreiz Finanšu ministrija eleganti (jeb normatīvo iespēju robežās) izspēlēja šo aspektu, taču vienlaikus ar to paņem "visu banku" jeb izsmeļ visu deficīta atkāpju fleksibilitāti. 

Bet rakstu vairāk tāpēc, ka teju vienlaikus ar augstāk minēto ziņojumu, Eiropas Komisija publicēja būtisku darba dokumentu, kas ir tieši saistīts ar ticamības testa piemērošanu. Tiek skaidri atzīts, ka kopējās metodoloģijas rezultāts tiek uzskatīts par pieņemamu, ja tas iekrīt robežās, kuras nosaka ticamības tests. Un šeit, kā jau mēdz teikt, problēma var rasties detaļās, jeb varētu būt par maz salīdzināt tikai 1,4 (kopējās metodoloģijas izlaižu starpības rezultāts) ar -0,3 (ticamības testa izlaižu starpības rezultāts). Jo diemžēl plašākais tests (RMSE90) liecina, ka Latvija netiek automātiski uzskatīta, kā tāda, kurai noraidīt kopējās metodoloģijas rezultātu (kā zināmā mērā tiek piedāvāts Latvijas Stabilitātes programmā). Taču (!) šaurākā ticamības testa (RMSE68) solis ļauj secināt – tiešām kopējā metodoloģija sniedz pretrunīgu rezultātu.

Jautājums paliek, – kā ticam un redzam Latvijas ekonomikas ciklu. Jā, tas ir tāds "neredzams zilonis", tomēr būtisks šādās situācijās, kad vēlamies riskēt ar budžeta deficīta atkāpēm. 

Ar sveicieniem,
Dace
P.S. plaši par šo testu stāstīja (no 6:30 minūtes) arī EK fiskālais ekonomists Jānis Malzubris 30.marta seminārā.

ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Cik tas maksā? (jeb kāpēc jāizrāda nepieklājīga interese par skaisti iesaiņotu dāvanu)

Fiskālās disciplīnas padome ir t.s. neatkarīgā fiskālā institūcija (no angļu val. independent fiscal institution, bet turpmāk tekstā NFI). Šādu institūciju galvenais pienākums ir uzraudzīt, vai valdība, veidojot budžetu, ir fiskāli atbildīga un pamatojas uz reālistiskiem pieņēmumiem par ekonomisko attīstību.

Lai gan NFI ir salīdzinoši nesens jaunieviesums, vairākas starptautiskās organizācijas un politiskās apvienības savās publikācijās ir norādījušas NFI vēlamās pazīmes un funkcijas. Ļoti konkrētu funkciju sarakstu piedāvā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. Šodien vēlējos nedaudz pastāstīt par vienu no funkcijām, kuru par nelaimi daudzas NFI vienkārši nevar pacelt – politikas izmaiņu fiskālās ietekmes novērtējums (jeb policy costing).  Šī funkcija paredz, ka NFI novērtē, kā valdības piedāvāts likuma grozījums vai lēmums (piem. izmaiņas nodokļu politikā vai paplašināts publiski finansēto veselības aprūpes pakalpojumu grozs) ietekmē valsts budžeta bilanci.


Kāpēc šādu novērtējumu  ir nepieciešams darīt? Tāpēc, lai būtu skaidrs, cik reāli izmaksātu kādas idejas realizācija un kādas būs ilgtermiņa (vai vismaz vidēja termiņa) sekas.

Latvijas Finanšu ministrija ir salīdzinoši rets piemērs tam, ka valdība arī “izceno” gan jaunos normatīvos aktus, gan arī grozījumus senākajos. Par to ir parūpējušās jau iepriekšējās valdības, paredzot normatīvo aktu izstrādē iekļaut arī pavadošo vidēja termiņa finanšu ietekmes novērtējumu.

Protams, lai šādus aprēķinus varētu veikt atbildīgi un ar pieņemamu kļūdas varbūtību, ir nepieciešami dažādi dati un pieņēmumi par cilvēku uzvedību, reaģējot uz ieviestajām izmaiņām. Teiksim, novērtēt, cik budžetā ienesīs akcīzes likmes celšana kafijai, varētu būt samērā vienkārši, ja ir aptuveni skaidrs, cik daudz šī prece tiek patērēta. Aprēķinus gan sarežģī fakts, ka likmes celšana ietekmētu cilvēku uzvedību un kafijas patēriņu. Tas nozīmē, ka ar tīri aritmētiskiem aprēķiniem nepietiks – nepieciešams ņemt vērā arī izmaiņas cilvēku uzvedībā.

Skaidri saprotot, ka šādi aprēķini ir laika ziņā ietilpīgi, tos parasti neveic NFI tipa iestādes. Ir, protams, daži izņēmumi, bet tie uz pārējo NFI fona izceļas ar samērā senu vēsturi un vērā ņemamiem cilvēku resursiem.

Ar lieliem apgriezieniem šajā jomā sevi piesaka ASV Congressional Budget Office (CBO), kuru mājaslapā ir pieejama izteikti lakoniska dažādu likumprojektu ietekmes analīze (bieži tās ir tabulas uz vienas lapas). CBO pastāv kopš 1974. gada, un tā ir iemantojusi vadošo partiju uzticību ar to, ka CBO analīze ir izteikti apolitiska.

Nevar nepieminēt arī Nīderlandes NFI – Bureau for Economic Policy Analysis (BEPA). Līdzīgi kā CBO, nīderlandiešu NFI novērtē dažādu politisko spēku fiskālos plānos, taču BEPA pieejai ir viena ļoti svarīga nianse – viņi to dara pirms vēlēšanām. Citiem vārdiem sakot, partijas laicīgi iesniedz savas programmas, un BEPA pirms parlamenta vēlēšanām publicē novērtējumu, kurā redzama dažādu piedāvājumu ietekme uz ekonomikas izaugsmi, ekonomisko nevienlīdzību, budžeta deficītu u.c. Detalizētais ziņojums nav pieejams angļu valodā, bet “lielo bildi” var saprast arī no kopsavilkuma.

Šo aktivitāšu mērķis tiek formulēts ļoti skaidri.
A constant factor is that of the ambition to show how widely diverging ideals and opinions held by political parties would manifest themselves in actual practice.

BEPA ziņojumā arī skaidri norādīts, ka netiek apskatīti visi partiju piedāvājumi. Piemēram, piedāvājumiem ir jābūt ar noteiktu ietekmi uz budžetu (vismaz 100 miljoni eiro).

Kā jau norādīju, šo funkciju savā valstī pilda tikai dažas NFI. fiskālās ietekmes novērtēšana galvenokārt uzticēta Finanšu ministrijai vai Valsts kasei radniecīgām iestādēm. Arī Latvijas likumdošana paredz, ka normatīvo aktu izstrādē jāiekļauj novērtējums par vidēja termiņa fiskālo ietekmi. Šādā ziņā mēs esam labs piemērs.

Tiesa gan, bieži būtisks ir arī neatkarīgs politisko piedāvājumu izcenojums, un šobrīd procesā ir vismaz divi notikumi, kas aktualizē nepieciešamību pēc politiski neitrāla un neinteresēta fiskālās ietekmes novērtējuma.


Pirmkārt, šobrīd aktīvi notiek darbs pie nodokļu politikas reformas. 28. februārī tika prezentēts Finanšu ministrijas piedāvājums, kas paredz ieviest izmaiņas iedzīvotāju ienākumā nodoklī un uzņēmumu ienākuma nodoklī. Padome ir atkārtoti norādījusi, ka ir nepieciešama mērķtiecīga pieeja nodokļu sistēmas reformai, kas ļautu valdībai kāpināt budžeta ieņēmumus. Piedāvātajai reformai ir potenciāls kāpināt ekonomikās izaugsmes tempu un mazināt ēnu ekonomiku. Par nelaimi vēl nav skaidrs, kāda būs šo izmaiņu ilgtermiņa ietekme uz budžetu, nodokļu ieņēmumu līmeni un valsts parādu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – netiek publicēti aprēķini par šo izmaiņu izmaksām un pašlaik izskatās, ka ietekme būs negatīva, lai gan konkrētus secinājumus izdarīt ir grūti.

Otrkārt, jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas, kuru ietvaros dažādas partijas piedāvās savu vīziju par to, kā vadīt pilsētas finanses. Sagaidāms, ka populāra tēma būs dažāda veida sabiedrisko pakalpojumu cenas samazināšana vai atlaižu palielināšana (piem. sabiedriskais transports un ēdināšana skolās). Domājot par šādiem piedāvājumiem vienmēr jāpatur prātā jautājums – kā tas tiks finansēts? Jā, varbūt tiks pazeminātas sabiedriskā transporta cenas, bet kas notiks ar nekustamā īpašuma nodokļa likmi?

Protams, var būt gadījumi, ka piedāvātās izmaiņas ir pozitīvas un bez ietekmes uz domes budžetu. Šādās situācijās iesaku paturēt prātā principu, pēc kura vadās BEPA, kad izvērtē partiju programmas.
In cases of ‘free’ policy measures, our first question is a sceptical one: if it is free, then why has it not been implemented already?

Ar sveicieniem,
Emīls

trešdiena, 2017. gada 26. aprīlis

Skolēni spēj domāt par ilgtermiņu

Finanšu izglītības nedēļa pārslīdēja nemanāmi uz ikgadēji jau ierasto "Atpakaļ uz skolu" akciju. Jāsaka, ka skolēni vienlīdz nopietni mani uzlūko kā Penkulē, tā Preiļos, vai jebkurā no Rīgas skolām, kurās būts. Šodien bija budžeta disciplīnas stunda savas izcelsmes skolā – Rīgas 25.vidusskolā. Pilna klase ar trīs 9.klašu skolēniem. Pierādījuma bildi lūdzu skatīt zemāk. :) Paldies sadarbības partneriem  no "Klubs Māja"! 


Mūsu stāstījums un pārbaudes uzdevumi vienmēr ir tie paši, kas pieejami arī Jums – lūdzu, pārbaudiet sevi, ko Jūs ziniet par valsts finansēm. Turpat ir arī pieejama izglītojoša prezentācija un arī īsfilmiņas par to, kas ir fiskālā disciplīna no laikabiedru skatu punkta.

Prieks, ko nesam pēc rīta stundas darba, ir par to, ka bērni lieliski saprot, kas ir budžeta pamatā un arī to, kāpēc ir vajadzīgs budžets pietiekamā apmērā, lai arī nākotnē būtu kvalitatīvi valsts pakalpojumi. Jo valsts, patiesībā ir... vairāk nekā mēs iedomājamies..


Protams, ir jautājumi par to, kāpēc ir "bagātās valstis" un "nabagās valstis" un, kāpēc mēs esam tādā vājā vietā, kad skatāmies pret citām Eiropas Savienības dalībvalstīm gan pēc ieņēmumiem, gan pēc izdevumiem. Taču, vēl labāki ir jautājumi uz to, kad jautāju, kāpēc ir svarīgi redzēt un vērtēt makroekonomisko ietvaru gan vidējam, gan ilgtermiņam – Diāna Lesa cēla roku, un atbilde skan gluži kā Fiskālās padomes priekšsēdētājam: "Jāplāno tāpēc, lai nav valsts bankrota". Šie vienkāršie vārdi parāda, ka skolniece ir uzķērusi parāda ilgtspējas nozīmību, ir uzķērusi, ko nozīmē nelielas un atvērtas ekonomikas trauslums pret pasaules šokiem. Un, cik svarīgs ir fiskālās drošības buferis.


Kā allaž – ceļa maize no skolas – ir atbildība pret plānošanas rūpību tagadnē, lai arī bērniem ir iespējas īstenot savas ambīcijas nākotnē. Skolēni atkal dod cerību, ka spēsim to aizvien labāk. Mana ceļa maize atpakaļ skolēniem bija aicinājums iemīlēt matemātiku. Ar kaut ko jāsāk un jāturpina ;) 

Ar sveicieniem,
Dace