Par fiskālo telpu

Kādu labu laiku atpakaļ sekretariātā spriedām par to, kas ir nākamais "netveramais zilonis" bez ekonomikas cikla, un tapa skaidrs, ka pie šīs kopas var piemest arī fiskālās telpas jēdzienu.

Var piekrist Mārim Zanderam, ka esam visi kopā iesprūduši dažnedažādos aprēķinu un pseido-aprēķinu līmeņos, un labi tas nav. Jo informatīvā telpa iespējams notrulina pat intelektuālāko iedzīvotāju, kas nebūdams ekonomists, tomēr vēlas izsekot svarīgām norisēm savā valstī. Vai ar savu necilo pārdomu, ko veicināšu? Diez vai. Taču, kā jau vienmēr ar mūsu emuāru – tas vairāk ir izziņas process pašai ar sevi. Un šoreiz par "fiskālo telpu".

Birojā vienojāmies, ka vienkāršākais skaidrojums ir šāds: valdībai pieejamie līdzekļi papildu budžeta vajadzību segšanai. To rēķina kā starpību no Fiskālās disciplīnas likumā atļautā budžeta deficīta un plānotajiem izdevumiem. Starptautiski šo terminu mēdz lietot plašāk, t.i., pieskaitot klāt arī iespējamo valdības parādu līdz līmenim, kas neietekmē ekonomikas izaugsmi.

Kāda ir saturiskā jēga fiskālajai telpai? Nebūtu taču tā, ka meklējam un rodam finanšu līdzekļus tikai, lai veicinātu un turpinātu tēriņus, lai kā arī aizbildināmies ar labklājības valsti un citiem nepārtrauktu augsmi paģērošiem apstākļiem. Atkāpei – man personīgi nepārtraukto augsmi nedaudz attaisno vecais-jaunais – nevienlīdzību mazinošā augsme. Vismaz kāda laba jēga.

Un tā, meklēju dažu labu, nosacīti vēsturisku, materiālu, kas skaidro "fiskālās telpas" terminu. Ja pareizi sapratu, tad fiskālā telpa (jēdziena plašākajā nozīmē) nenozīmē papildu līdzekļus vienam gadam, bet arī to, ko valdības apzinās kā finanšu buferi maksājumiem nākotnē. Kopīga rakstura problēma attīstītajās valstīs ir sabiedrības novecošanās un ar to saistītie aspekti – pensiju apmērs pret strādājošo, veselības aprūpes izdevumi vecumdienām. Autors aicina valdības domāt savlaicīgi par šiem nākotnē pieaugošajiem izdevumiem un apzināt to, kādi šim nolūkam jāveido ieņēmumi-izdevumi jeb papildu fiskālā telpa. Jeb lūdzu lasīt – parādu jāspēj samazināt labajos gados.

Ja norit fiskālās telpas radīšana uz deficīta rēķina (un attiecīgi – parāds ir kā finansēšanas avots), kā tas jāpiezīmē Latvijas praksē ir pastāvīgi, tad autors aicina lūkoties uz šādiem trim svarīgiem punktiem:

1. Ja deficīts ir kā fiskālās telpas finansēšanas avots, tad uzreiz jāsaprot, vai ienākumi nākotnē augs tādā apmērā, lai tiktu apkalpots valsts parāds. Tā sacīt – turam prātā valsts maksātspējas jautājumu.

2.  Jāspēj nodalīt īslaicīgi lielāki tēriņi un tādi izdevumi, kuri nepazudīs nākotnē J jeb kā budžeta žargons saka – "tiek ielikti bāzē" un kļūst par pastāvīgiem izdevumiem. Otrs gadījums noteikti ir tāds, kuru jāspēj finansēt no esošajiem vai nākotnes pastāvīgajiem nevis vienreizējiem ienākumiem. Tāpēc brīdī, kad vērtējam veselības aprūpes reformas kompensējošos pasākumus (kas tiek finansēta uz deficīta rēķina), jāņem vērā kā viens, tā otrs.

3. Pēdējā punktā autors savukārt aicina izmaiņas izdevumos saistīt ar valdības prioritātēm vismaz vidējam termiņam. Šeit atkal nāk prātā tas, kā izskatās mūsu izdevumi un teju mūžīgais jautājums – vai tie vienmēr atspoguļo prioritātes.

Un kopsavelkot saturisko jēgu J pirms priecājamies par radīto fiskālo telpu – jāspēj atbildēt (i) vai tā ir uz deficīta rēķina, (ii) vai jauni izdevumi balstās uz skaidriem jauniem ieņēmumiem (vai arī  – skaidri samazinām mazākas prioritātes izdevumus) un (iii) vai jaunie tēriņi ir tas, kas ir mūsu prioritāte.

Ar sveicieniem,
Dace