ceturtdiena, 2016. gada 29. decembris

Kā varētu pieskatīt parāda nosacījumu?

Šeit kāds emuāra ieraksts, kas saistīts ar abu Padomes sekretariāta pētnieku - Elīnas Veides un Emīla Ķīļa - valsts parāda jautājuma ikgadējo izpēti. Biroja iekšējās diskusijas un arī vēl griba jautāt tālāk, liek pierakstīt šeitan vēl pāris jautājumus fiskālās politikas veidotājiem.


Pētnieki precīzi saka, ka pasaule strīdas, vai parāda līmenim ir / nav ietekme uz valsts ekonomikas attīstību, taču manī ir šaubas par ceturtā fiskālā nosacījuma novērtējumu jeb statisko paļaušanos, ka Fiskālās disciplīnas likuma 14.pantā noteiktie 60% ir tas, kas ir labākais mūsu tautsaimniecībai vai precīzāk - valsts finanšu pārvaldībai. Rakstā ir atgādināts par Padomes aicinājumu noteikt konkrētu ilgtermiņa mērķi pieņemamam valsts parāda līmenim (5.lpp., otrais paragrāfs no apakšas).

Kā izskatās pāri mūsu sētas žogam? Un - ir labas ziņas. Ne visas ES valstis ir pasīvas attiecībā uz parāda nosacījumu. 

Piemēram, Rumānija, kuras parāds (37,9%) ir turpat vien blakus Latvijas parādam (36,3% no IKP), savā Fiskālās atbildības likuma 13.pantā ieliek uzdevumus Valdībai, gadījumos, ja parāds pārsniedz 45%, 50% vai jau 55% slieksni.

Piemēram, Slovākija, savā Konstitucionālā likuma par fiskālo atbildību 5.pantā arī nosaka 50% no IKP, kā maksimālo pieļaujamo parāda slieksni. Attiecīgais pants arī nosaka budžeta vadības procedūras šāda sliekšņa ievērošanai jau sākot ar 40% slieksni. Taisnības labad gan jāsaka, ka šobrīd slovāku parāds jau ir 52,5%. Taču – kas zina, cik liels tas būtu, ja šādi papildu ierobežojumi nebūtu ielikti likumā.

Kādas domas inspirējas no minēto valstu gadījumiem? Tik tādas, ka abi likumi nosaka pirmējos parādu sliekšņus vēl pirms Māstrihtas līguma limita (60%), un Valdības rīcību, kā rīkoties, ja sliekšņi tiek pārkāpti. Šeit redzu to labo un konkrēto veidu, kā monitorēt un konkrētāk vēl pieskatīt mūsu "ēdelību" uz nākamo paaudžu rēķina.

Šeit lūdzu noticēt, ka sliekšņi un robežas, un ierobežojumi nav pašmērķis. Pētnieki lieliski izceļ, cik smagi ir valsts procentu maksājumi par parādu un jo īpaši, cik smagi uz vienu strādājošo (10.lpp.), un intuitīvi arī valsts "sekmes" (kredītreitings) ir cieši saistītas ar valsts parāda rādītājiem. Galu galā, varu tikai piekrist gala secinājumam, ka rēķins par parādu būs jāmaksā nākamajām paaudzēm, un mūsu spēkos to ir samazināt periodā, kad nav krīžu.

Ar sveicienu,
Dace

otrdiena, 2016. gada 27. decembris

Igauņu uzticība valstij un nerakstītā prakse par bezdeficīta budžetu

Starptautiskais salīdzinājums allaž ir lielisks instruments kā apskatīties uz Latviju no malas. Salīdzinājums ar kaimiņiem ziemeļos allaž ir veselīgs. Ikreiz priecājos par BICEPS pētnieces Annas Zasovas Latvijas un Igaunijas kvalitatīvajiem nodokļu jomas salīdzinājumiem. Šoreiz pētnieks Aldis Austers ir apskatījis abās valstīs Padomei tik tuvo tēmu – budžets. Pētnieks šovasar arī bija ciemos pie Padomes priekšsēdētāja uz detalizētu diskusiju par šiem jautājumiem un ar prieku redzu arī pabeigtu pētījumu.


Rakstā ir lieliski saliktas visas trīs fāzes darbā ar budžeta veidošanu – makroekonomikas ietvars, spēja noteikt un pieturēties pie prioritātēm un noslēdzošā fāze – spēja novērtēt izdevumu efektivitāti. Šeit atkāpei, vērtējot 2016.gadu jāsaka, ka teorētiski visas trīs fāzes mūsu budžeta "elektrības skapī" strādāja labi, bet – ja kritiski vērtē praktiskos rezultātus, tad – tad atliek aicināt visus nākamgad strādāt vēl kvalitatīvāk pie budžeta visiem posmiem. Tomēr tiešām apsveicami ir tas, ka Latvijā ir visas trīs fāzes vismaz "prātā". Šis gads bija pirmais, ka atkal tika atjaunota budžeta bāžu pārskatīšanas prakse jeb noslēdzošais posms. Šogad gan visu šo labo darbu beigās sagāza nedefinētais dāvanu posms mūsu parlamentā. Dāvanu posmam un starpnozaru projektiem jābūt ietvertiem otrajā - kopējā prioritāšu noteikšanā un ievērošanā. 

Pētījums precīzi atzīmē igauņu lielāku uzticību savai valsts pārvaldei, kas rezultējas lielākā iekasēto nodokļu apjomā, atzīmē mazāku sabiedrības ienākumu nevienlīdzību un igauņu nerakstīto praksi par budžetu bez deficīta.

Ko gribētos, lai pētnieks rok tālāk? Ļoti gribētos sociālo budžetu detalizētāku salīdzinājumu, vispārējo valdības dienestu detalizētāku salīdzinājumu (jo mūsu abu valsts parādi būtiski atšķiras), valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pienesuma un ietvara detalizētāku salīdzinājumu. Gribētos atbildi uz jautājumu, kāpēc igauņi nevar atļauties brīvās nodokļu zonas. Aicinātu pētnieku arī datu izmantošanā ņemt tieši Eirostat pieejamos beidzamos datus (tas nekas, ka tie ir par 2014.gadu, taču noteikti precīzāki). Izmantojot valstu salīdzināmos datus (Eiropas kontu sistēma 2010 un arī pirktspējas paritātes dati) ir tiešām vislabākais un precīzākais datu avots.

Paldies pētniekam par tēmas izvērsto redzējumu, kas gan rod kopīgo starp Latviju un Igauniju, gan arī pamatoti atzīmē jau būtiski atšķirīgo.

Ar sveicieniem,
Dace 

svētdiena, 2016. gada 18. decembris

Veselības reformas ziņojums bez reformām

16.novembrī Eiropas Komisija atbalstīja Latvijas Valdības priekšlikumu par papildu atkāpi no plānotā budžeta deficīta apmēra veselības reformas īstenošanai. Apstiprinot likumu par valsts budžetu 2017.gadam, tika paredzēta norma papildu 34,3 milj. eiro piešķiršanai ar nosacījumu, ka Veselības ministrija sagatavos informatīvo ziņojumu par reformas plāniem.


28.novembrī Pasaules Bankas konferencē Veselības ministrija saņēma daudz ierosmes Latvijas veselības aprūpes sistēmas reformai. Analītiskais materiāls piedāvā potenciālo darbu ceļa karti, kurai var veltīt kritiku, taču vienlaikus arī izmantot kā atskaites punktu, ar kuru sākt reformu.

Šodien Ministru kabineta komitejas sēdē tiks izskatīts informatīvais ziņojums, kurā tomēr Veselības ministrija nepiedāvā priekšlikumus sistēmas ilgtspējas uzlabošanai. Ko darīsim 2020.gada budžetā? Pagaidu naudu, kuru valsts saņem uz deficīta palielināšanas rēķina, varētu izmantot tikai sistēmas pārkārtošanai un izmaksu samazināšanai pielietojot efektīvas metodes. Taču šādus priekšlikumus Veselības ministrija nesniedz.

Ar sveicieniem,
Dace

piektdiena, 2016. gada 16. decembris

Ko paņemt rītdienai no nodokļu foruma?

Turpinājumā būs mēģinājums pēc iespējas vienkārši kopsavilkt par šīsnedēļas nodokļu forumu. Padome savos ziņojumos daudzkārtīgi aicina Valdību veidot konkrētu plānu, kā tā redz sasniegt nosprausto mērķi – 2020.gadā iekasēt 1/3 no IKP un līdz ar to, man bija svarīgi sajust tās cerības un vienlaikus diemžēl arī sajust bailes "grābt dziļāk".

Pirmkārt, laba sajūta bija, kad premjers savos ievadvārdos vēl aizvien piesauca 2020.gadu kā mērķi iekasēt nodokļos 1/3 no IKP. Premjers minēja pat konkrētu soli – 1% punkts gadā. Lieliski!

Otrkārt, premjers aicināja atcelt [neproduktīvās] nodokļu atlaides un samazinātās likmes. Lieliski! Cenšos ticēt, ka spēsim atcelt atlaides tūristiem, ostām, grāmatām, u.t.t. un dot tirgum noticēt pašam sev.

Treškārt, Pasaules bankas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas eksperti atzina, ka Latvijā jāsakārto nodokļu jautājumi tā, ka nabadzīgākajam iedzīvotājam nav lielāks nodokļu slogs, kā tas ir šobrīd. Vai tas tiek darīts ar sociālajiem pabalstiem, vai tas tiek darīts ar neapliekamā minimuma rīku, vai tas tiek darīts noņemot svaru no darba spēka nodokļiem uz kapitāla nodokļiem – tas kompleksi un tālredzīgi jāizlemj. Nežēlosim talantīgos, uzņēmīgos, gudrākos – un nedomāsim viņu vietā, jo pasaulē šī sabiedrības daļa māk dalīties.

Ceturtkārt, ražošanas/pakalpojumu pievienotās vērtības celšana – banku pārstāvis atzīmēja digitālo produktu tirgu, ekonomikas ministrs – investīcijas ilgtermiņa kapitālā. Lieliski!

Piektkārt, patika, ka auditoru uzņēmumu pārstāves lika šaubīties un aplūkot reinvestētās peļņas aplikšanu ar 0% nodokli (jeb lasiet – neaplikt ar nodokli) no kritiskākiem skatu punktiem. Igauņu prakse šeit nav labākā starptautiskā prakse un līdz ar to pēc gadiem varēsim atkal lauzīt galvu, kā ekonomiku pieradināt pie normālās prakses.

Sestkārt, ēnu ekonomika un mūsu pielaidīgums par nodokļu nemaksāšanu. "Roka roku mazgā, abas netīras" – tā reiz teica mans LU ekonomikas prof. G.Libermanis... Skarbs bija K.Klausa un prof.M.Hazāna attēls par to, cik nelāgi maza ir bez-ēnas (no envelope) proporcija tajā galā, kur mēs fiksējam viszemākos oficiālos ienākumus.

Tomēr gribas pabeigt ar kaut ko labu. Mana septītā ceļa maizīte no foruma – iespējams naiva, taču – kā patika finanšu ministres pateicība saviem ierēdņiem. Lai kā arī mans finanšu ministrēšanas favorīts ir pagātnē, tomēr šo noteikti gribētu vērtēt kā cerību labai komunikācijai arī nākotnē – ka nedalām – privātais, valsts, politiķis, ierēdnis, uzņēmējs. Esam komanda! J

Ar sveicieniem,
Dace


svētdiena, 2016. gada 11. decembris

Koriģēt-nekoriģēt-koriģēt...

Pagājušajā nedēļā Padome publicēja tā saukto ex post jeb budžeta izpildes novērtējumu par 2013.-2015.gadu. Vērīgs lasītājs noteikti pamanītu pievienotajā MS Excel tabulā arī paslēpušos 2016.gadu, kas gan pagaidām ir balstīts uz prognozēm, kā tad noslēgsies šis gads. Bet…šoreizīt rakstu ne par 2016.gadu. Šoreizīt vēlējos aizķert par pašu pēc-izpildes principu.

Kā jau ierasts ar emuāra ierakstiem, paši mācāmies tos rakstot. Ko man māca pēc-izpildes novērtējums? Šim novērtējumam jāpasaka, cik tad fiskāli atbildīga ir bijusi Valdība iepriekšējos gados. Tā teikt – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt… gluži kā mīl-nemīl-mīl-nemīl… tikai šeit tas ir par budžeta bilances nākotnes korekcijām, kas novērstu pagātnes kļūdas.


Fiskālās disciplīnas likums ir gana sauss šajā jautājumā, t.i. pēc-izpildes prasības definē šī likuma 11.pants, nosakot, ka būs-būs jākoriģē nākotnē budžets ar visu to, ko pagātnē esiet pārkāpuši. Taču…kā ierasts – viss slēpjas detaļās. Fiskālās disciplīnas likums prasa tādu fiskālo politiku, kas ir pretēja ekonomikas ciklam, t.i. labos gados taupām, lai sliktos gados ir ko tērēt. Tik tāl Jūs teiktu – viss taču labi. Jā. Bet šo ekonomikas ciklu ekonomisti redz pēc laika, un šim ekonomikas cikla novērtējumam ir tendence tikt mainītam. Zemāk ir divi attēli, kas parāda, kā mainījās situācija no salīdzinoši saspringtas plānošanas pret tādu, kas izskatās gana labi jeb ar zināmu rezervi pret korekcijas mehānismu. Viena rēķināta pirms gada, otra tik tikko.


Līdz ar to – ja jau ekonomikas cikla komponente nes sevī zināmu nenoteiktības elementu, tad prasās paskatīties uz budžeta izpildi vēl caur kādu prizmu. Šī cita prizma parādījās izdevumu pieauguma novērtējuma veidolā. Jau budžeta plānošanā Fiskālās disciplīnas likums liek samērot plānoto tēriņu pieaugumu ar potenciālo tautsaimniecības pieaugumu. – Nosakot, ja ekonomikas potenciāls neaug strauji, tad līdzīgi arī valsts izdevumiem jāaug tādā pat tempā.


Diemžēl šādā rakursā fiskāli atbildīga rīcība iepriekšējos gados nav novērojama. Redzams, ka izdevumiem bija raksturīgs augt salīdzinoši ātrāk nekā to ļauj potenciālā iekšzemes kopprodukta augsmes temps un būtu jāveic atbilstošas korekcijas 2020.gadā. Taču Fiskālās disciplīnas likums par to klusē. Šāda veida novērtējumu budžeta izpildei veic Eiropas Komisija un nemaz nenāktu par skādi arī Latvijā paskatīties uz budžeta izpildi no vairākām pusēm.

Kādā citā reizītē detalizētāk aizķeršu abas metodes – gan to, ko stāsta Fiskālās disciplīnas likuma 11.pants (strukturālās bilances korekcijas mehānisms), gan par izdevumu pieauguma pēc-izpildes novērtējumu.

Tik tāl paliek atvērts jautājums – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt…

Ar sveicieniem,
Dace

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Ko mēs domājam ar "publisko finansējumu"?

Dažreiz var nebūt pilnībā skaidrs, ko Padome domā ar formulējumu “publiskais finansējums”. Vai runa ir par konkrētās nozares ministrijai piešķirto finansējumu? Varbūt mēs domājam centrālās valdības finansējumu un nepieskaitām pašvaldību budžetus? Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, vēlējos sniegt nelielu ieskatu divās savstarpēji saistītās tēmās – (a) valdības izdevumu klasifikācija atbilstoši funkcionālajām kategorijām (turpmāk COFOG) un (b) vispārējā valdība (no angļu val. general government).

(a) Classification of the Functions of Government (jeb COFOG) ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) izstrādāta valsts izdevumu klasifikācija, kuru izmanto dažādas starptautiskās organizācijas (t.sk. Eiropas Savienība). Šī iedalījuma mērķis ir sakārtot valsts izdevumus starptautiski salīdzināmā griezumā, kas atspoguļo valsts funkcijas un valsts nodrošinātos pakalpojumus. ESAO klasifikācijā ir šādas kategorijas:

i. Vispārējie sabiedriskie pakalpojumi
ii. Aizsardzība
iii. Sabiedriskā kārtība un drošība
iv. Ekonomiskā darbība
v. Vides aizsardzība
vi. Mājoklis un komunālā saimniecība
vii. Veselība
viii. Atpūta, kultūra un reliģija
ix. Izglītība
x. Sociālā aizsardzība

Skaidri redzams, ka šīs kategorijas ir samērā plašas un iekļaujošas (detalizētāks apraksts pieejams šeit). Tas ir apzināts lēmums, lai būtu iespējams korekti salīdzināt būtiski atšķirīgu valstu izdevumus. To var vienkārši ilustrēt. 

Ne visām valstīm ir identisks ministriju klāsts. Piemēram, Latvijā ir 13 ministrijas. Igaunijā savukārt ir tikai 11 ministrijas, lai gan dažās no tām ir divi ministri. Ja mēs atsevišķi skatītu katru ministriju, mums bieži nebūtu vienotu atskaites punktu, lai veiktu korektu starptautisku salīdzinājumu, jo Latvijas ministrijas pilnībā neatbilst Igaunijas ministrijām. Ar citām valstīm, iespējams, atšķirības būtu vēl lielākas. Protams, gandrīz visām valstīm būtu institūcijas, kas atbild par izglītību, veselību un tieslietām, taču pat Latvijā un Igaunijā šī atbildība ir deleģēta atšķirīgām ministrijām. Piemēram, Latvijā ir Veselības ministrija, bet Igaunijā par šo jomu atbild Sociālo lietu ministrija (Sotsiaalministeerium). 

Papildus jāmin arī tas, ka konkrētai valdības funkcijai novirzītie līdzekļi ne obligāti ietver visus atbilstošajai ministrijai piešķirtos līdzekļus. Piemēram, Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte ir attiecīgi Kultūras un Veselības ministriju paspārnē, bet COFOG griezumā Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte nodrošina izglītības funkciju, tāpēc ar šīm augstākās izglītības iestādēm saistītos izdevumus klasificē zem izglītības, nevis kultūras vai veselības.

Īsumā – COFOG valsts izdevumus klasificē atbilstoši funkcijai, kurai finansējumus novirzīts, nevis atkarībā no tā, kuras ministrijas budžetā tie ir iekļauti.

(b) Nav starptautiski vienotas pieejas atbildību un funkciju sadalījumam dažādos valdības līmeņos – dažās valstīs pašvaldībām ir lielāka autonomija un nodrošināmo pakalpojumu klāsts, bet citās tas ir ierobežotāks. Tas atspoguļojas arī atšķirīgajos budžetu apmēros. Piemēram, Igaunijā ir lielāks centrālās valdības budžets nekā Latvijā.


Šāda veida salīdzinājuma gan ir nepilnīgs, jo dod maldinošu priekšstatu, ka Igaunijā kopumā ir lielāks budžets nekā Latvijā.

Kad Padomes savos ziņojumos un komentāros veic starptautiskus salīdzinājumus, tā par atskaites punktu izmanto vispārējās valdības līmeni. Tas aptver visas valsts un pašvaldību budžeta iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētus un finansētus komersantus. Tas nozīmē, ka vispārējās valdības budžets ietver gan centrālās valdības ieņēmumus un izdevumus, gan arī pašvaldību u.c. budžetus.

Vispārējās valdības budžets publiskās finanses pasniedz starptautiski salīdzināmā formā. Tas tiek aprēķināts, izmantojot Eiropas kontu sistēmas vienotos metodoloģiskos principus, pēc kuriem tiek aprēķināti visu Eiropas Savienības dalībvalstu vispārējās valdības budžeti. Šos aprēķinus Latvijā veic Centrālā statistikas pārvalde, kura aprīlī un oktobrī publicē aprēķinus - notifikācijas, kurās norādīta Latvijas vispārējās valdības budžeta bilance.

Ja salīdzinām Igaunijas un Latvijas budžetus vispārējās valdības līmenī, skaidri redzams, ka Latvijas budžets ir lielāks.


Padome tātad veic starptautiskus salīdzinājumus vispārējās valdības līmenī, izmantojot COFOG klasifikāciju. Izejot no šādas pozīcijas, ir vieglāk saprast, kāpēc Padome izsaka šķietami neticamu apgalvojumu, ka Latvijā noteiktas nozares ir pārfinansētas.


Eurostat dati par 2014. gadu liecina, ka, salīdzinot ar ES vidējo līmeni, Latvijā nepietiekami finansēta bija (i) sociālā aizsardzība, (ii) veselība, (iii) aizsardzība un (iv) vispārējie sabiedriskie pakalpojumi. Savukārt finansējums (i) izglītībai, (ii) ekonomiskajai darbībai, (iii) mājokļiem un komunālajām saimniecībām, kā arī (iv) atpūtai kultūrai un reliģijai bija virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Protams, katru no šīm funkcijām var sadalīt vēl sīkāk. Tas parādītu, ka, piemēram, ne visi izglītības līmeņi ir vienlīdz labi finansēti. Tajā pašā laikā šie rezultāti liek pārdomāt, cik efektīvi tiek izmantoti budžetā pieejami līdzekļi.

Kopsavilkums
Kad Padome savos dokumentos veic starptautisku publiskā finansējuma salīdzinājumu, tiek izmantota COFOG klasifikācija, kas izdevumus sadala atbilstoši funkcijai, kuru tie pilda un nodrošina. Salīdzināt ministrijām piešķirto finansējumu starptautiskā griezumā nav korekti. Ne visām valstīs ir vienots jomu sadalījums un identisks ministriju skaits. Kā jau minēju, ministriju finansējums var tikt izmantots, lai nodrošinātu arī kādu citu COFOG funkciju. Piemēram, Veselības ministrija var finansēt medicīnisko izglītību, taču COFOG klasifikācijā piešķirtie līdzekļi tiks uzskaitīti kā izdevumi izglītībai. Būtiski ir arī skaidri saprast, par kuru budžeta līmeni ir runa. Padome savos dokumentos gandrīz vienmēr runā par vispārējās valdības budžetu. Tā ir plaša kategorija, kas ietver visus valsts un pašvaldību budžetus, kā arī valsts un pašvaldību kontrolēto un finansēto komersantu budžetus. Šajā līmeni ir korekti veikt starptautiskos salīdzinājumus, jo vispārējās valdības ieņēmumi un izdevumi tiek aprēķināti pēc vienotiem metodoloģiskiem principiem un ierobežo valstij specifisku faktoru ietekmi, kas mēdz apgrūtināt salīdzinājumus.

Ar sveicieniem,
Emīls

otrdiena, 2016. gada 20. septembris

Veselība un ilgtspēja

Viens no galvenajiem jautājumiem Padomes 2016. gada Uzraudzības ziņojumā būs veselības aprūpe un tai piešķirtā finansējuma ilgtspēja un izlietojums. Šajā sakarā vēlējos dalīties ar aptaujas datiem.


Mūsu aptaujā respondentiem tika piedāvāts saraksts ar dažādām jomām, no kurām bija jāizvēlas tās, kurām nepieciešamības gadījumā finansējums būtu jāsamazina, un tās, kuru finansējumu nevajadzētu skart. 

64% respondentu uzskatīja, ka varētu samazināt izdevumus, kas saistīti ar atalgojumu valsts pārvaldē. Otrajā vietā bija atbalsts mākslai un kultūrai, kuru izvēlējas 36% respondentu.



Finansējumu nevajadzētu skart veselībai aprūpei (88%) un sociālajām garantijām (70%).




Uzskati par to, cik bieži katrā jomā jāizvērtē izdevumi, bija dažādi. 83% respondentu uzskatīja, ka tik bieži jāizvērtē veselības aprūpes izdevumi, taču tikai 37% uzskatīja, ka izdevumi mākslai un kultūrai jāizvērtē tikpat regulāri.




Regulāru izdevumu lietderīguma izvērtēšanu respondenti atzīst par būtisku. Īpaši izteikti tas ir veselības aprūpei piešķirto līdzekļu gadījumā, taču respondenti neuzskata, ka veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi būtu jāsamazina konsolidācijas nolūkos.

Gribam labu veselības aprūpi, kura efektīvi izmanto savus līdzekļus, taču finansējumu nevajadzētu piegriezt, ja nepieciešams panākt sabalansētu budžetu. Bet... vai mēs gribam tādu veselības aprūpi, kuras pašreizējās izmaksas segs nākamās paaudzes? Uz šādu jautājumu atbilde nav viegla vai viennozīmīga, un es ceru, ka to saprot visi.

Ar sveicieniem,
Emīls

trešdiena, 2016. gada 7. septembris

Pakalpojumi un ēnas

Viena no interesantākajām atziņām, kuru es guvu, iepazīstoties ar mūsu aptaujas rezultātiem, bija, ka cilvēki vēlētos, lai valsts uzņemas lielāku atbildību par cilvēku vajadzību nodrošināšanu. Tas, protams, nav viennozīmīgi. Iecietība pret nodokļu nemaksāšanu bija uzskatāma; turklāt Baltic International Bank pasūtītās aptaujas rezultāti (06.2016.) norāda, ka vēlme pēc publiskajiem pakalpojumiem ir mazāka, ja tiek skaidri pateikts, ka tas nozīmē augstākus nodokļus.

Manuprāt, tas labi raksturo neskaidro attieksmi pret nodokļiem un publisko sektoru. No vienas puses, valstij ir jāsniedz pakalpojumi un jārūpējas par iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu. No otras puses – mēs to uzturam par saviem nodokļiem, un es pats taču varu labāk novērtēt, kā savām vajadzībām izmantot ienākumus, vai ne?

Šādu attieksmi, labi ilustrē 6. septembrī publicētais Vjačeslava Dombrovska raksts. Piemēram…
Ja Latvija būtu ciems ar simts iedzīvotājiem, tad apmēram trīsdesmit cilvēki šajā ciemā radītu reālu ekonomisku vērtību (privātajā sektorā strādājošie). No viņu samaksātajiem nodokļiem tiktu uzturēti visi pārējie ciema iedzīvotāji – sākot ar valsts ierēdņiem, pašvaldību skolotājiem, un beidzot ar bezdarbniekiem, skolēniem un pensionāriem.
Privātajā sektorā strādājošie neapšaubāmi rada ekonomisko vērtību, taču šajā citātā ir izmantots samērā nekorekts pārējo cilvēku raksturojums. Tie tiek nostādīti tādā kā parazīta lomā. Jā, pie publiskā sektora pieder valsts pārvaldes darbinieki un sociālā apdrošināšanu, taču tas ietver arī infrastruktūru, likumdošanu un izglītības sistēmu, kas rada atbilstošus apstākļus uzņēmējdarbībai.

Sarunas par Latvijas nodokļu politiku un stratēģiju vēl tikai priekšā, un šajā kontekstā ir svarīgi skaidri saprast - kādu publisko sektoru mēs vēlamies? Kas ir "pakalpojumu grozā", kuru mēs finansēsim kolektīvi? Šeit, gribot negribot, ekonomiski apsvērumi savijas ar politiskām vīzijām par sabiedrību, un to der atcerēties. Piemēram, komentāros par nevienlīdzību Vjačeslavs Dombrovskis par to runā tīri no ekonomiskā skatpunkta, apejot jautājumu, ka nevienlīdzības mazināšana bez šaubām ir arī politisks mērķis. Progresīvie ienākumu nodokļi nav tikai veids, kā radīt ieņēmumus.
Lai arī Latvijā pastāv ienākumu nevienlīdzība, pēc sava mēroga tā ne tuvu nestāv tuvu tai sabiedrības noslāņošanai, kura Rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem
Spriežot pēc vēlāk teiktā, runa ir par “bagātās šķiras” izveidi, kuras ienākumu aplikšana ar nodokļiem mazinātu nevienlīdzību.
Mūsu uzņēmēju slānis, diemžēl, nav kļuvis tik turīgs, lai, paņemot no viņiem vēl vairāk, varētu būtiski pacelt pārējo Latvijas iedzīvotāju labklājību.
Šis, šķiet, labs iebildums. Ir svarīgi apzināties ierobežojumus, kas konkrētu pieeju nodokļu politikai padara nepraktisku, taču Dombrovska kungs komentē arī pašreizējo situāciju, uzsverot..
Jau šobrīd mums ir visaugstākie darbaspēka nodokļi un visaugstākie akcīzes nodokli reģionā. Uzņēmuma ienākumu nodokļu ziņā skaidri zaudējam Igaunijai, kur reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli.
Padome savā 2015. gada Uzraudzības ziņojumā norādīja, ka darbaspēka nodokļu kāpināšana nav vēlama. Eiropas Komisijas publikācijā Tax Reforms in EU Member States ir pausta līdzīga nostāja – darbaspēka nodokļi ir augsti.

Par nodokļiem uzņēmējiem gan bilde sāk kļūt nedaudz sarežģītāka. PWC savā ziņojumā Paying Taxes 2016 norāda, ka “kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemākā Baltijas valstīs”.

Interesanti arī apzināties, ka mēs ar šīm “augstajām” nodokļu likmēm ieņēmumu ziņā sēžam Eiropas Savienības pēdējos solos.

                                    Avots: Eurostat

Iemeslu varēs uzminēt daudzi – mums ir vērā ņemama ēnu ekonomika. Vjačeslavs Dombrovskis gan to savā rakstā piemin tikai kā iespējamo draudu.

Rezumējot, publiskā sektora vēriens un valsts finansēto "pakalpojumu grozs" ir tieši saistīti ar mūsu vēlmi maksāt nodokļus. Nevienlīdzība ir ekonomisks fakts, bet politiski tā ir problēma un tāpēc atkarīga no mūsu attieksmes. Domājot par valsts nodokļu politiku, mums nāksies skaidri formulēt savu nostāju šajos jautājumos. Izveidot nodokļu sistēmu, kas slāpē uzņēmēju iniciatīvu nav prātīgi, taču nedrīkst aizmirst par ēnām. 

Ar sveicieniem,
Emīls

ceturtdiena, 2016. gada 25. augusts

No fiskālās politikas nav jābaidās

Kad sāku strādāt Fiskālās disciplīnas padomē, nācās saskarties ar dažādiem jokiem par valsts iestāžu iejaukšanos ekonomiskajos procesos. Atslēgvārds, protams, bija “brīvais tirgus”, taču bieži tika piesaukta arī valsts pārvaldes kompetence (vai tās trūkums) un konkrētu lēmumu politiskā “aizmugure”.

Ja tā padomā, šie komentāri vairāk atsedz cilvēku neticību valsts pārvaldei, nevis konkrētus un sasvstarpēji saderīgus apgalvojumus. Vīzija par brīvā tirgus organisko attīstību, kuru smacē ļaunie ierēdņi, kuri vienlaikus ir nekompetenti par ekonomikas jautājumiem, taču tomēr spējīgi manipulēt ar fiskālajām svirām, lai panāktu sev vēlamo iznākumu… Jā, tādu vīziju ir grūti atspēkot, jo nav īsti skaidrs, kur sākt.


Tāpēc iesaku noskatīties Crash Course video par fiskālo politiku. Principā iesaku skatīties Crash Course, ja par kādu jautājumu ir interese, bet pietrūkst laika lasīt garas grāmatas.


Ar sveicieniem,
Emīls

otrdiena, 2016. gada 23. augusts

Fiskālie nosacījumi: izdevumu pieauguma nosacījums

Ja Jūs samulsināja jau iepriekšējo divu fiskālo nosacījumu apraksti, tad šis nākamais apcerējums nebūs atšķirīgs. Atzīšos, ka šī nosacījuma aprēķinos ir starprezultāti (piemēram, vidēja termiņa strukturālās bilances mērķis, kas ir cits stāsts), kuri man neliek mieru, jo tur vēl ir nianses tālākai izpētei. Un tas nozīmē, ka par to būs noteikti jāraksta atsevišķi.



Izdevumu nosacījuma būtību varētu mēģināt formulēt tā, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst augt straujāk par mūsu tautsaimniecības potenciālu (tā saukto potenciālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu) jeb izdevumiem jāiet rok rokā ar to, ko iespēj/nespēj mūsu ekonomika. Formāli tas izriet no Fiskālās disciplīnas likuma 13.panta, kas savukārt kā blanketa norma atsaucas uz Eiropas Savienības regulu.

Arī šoreiz aprēķinus piedāvājam apraksta noslēgumā, bet pirms tā vēl gribētu nedaudz par šī nosacījuma saturisko pusi. Kā jau pie bilances nosacījuma piefiksēju – ar skaitlisko fiskālo nosacījumu palīdzību budžeta veidotāji iegūst maksimāli pieļaujamo valdības izdevumu apmēru pēc dažādām metodēm. Izdevumu pieauguma nosacījums savos aprēķinos tikai beigu posmā nonāk līdz pamatbudžeta un speciālā budžeta izdevumiem (jeb pēc Eiropas kontu sistēmas – centralās valdības izdevumiem). Pats nosacījums lielu daļu aprēķina ceļa apstrādā vispārējās valdības (šo terminu tuvāk mēģinājām skaidrot šeit) datus, kas aptver daudz plašāku izdevumu apjomu nekā tikai valdības budžets. Līdz ar to šis nosacījums pieiet izdevumu aprēķiniem no augstāka skatu punkta, taču gala rezultātā līdzsvarojošais elements ir tieši valdības pamatbudžets.

Kā dots zemāk attēlā – aprēķinu starpposmā ir iegūti rezultāti, ka ekonomikas potenciāls var būt straujāks un izdevumi savukārt aug lēnāk. Izdevumu nosacījums ir tas, ka ļauj piekalibrēt/pielīdzināt budžeta izdevumus pie ekonomikas potenciāla. Pie kam šie vispārējās valdības izdevumi jau ir izlīdzināti, noņemot Eiropas Savienības fondu, procentu maksājumu, sociālo maksājumu u.c. ārpus valdības ietekmes pasākumu izdevumus.


Izdevumu nosacījuma atslēgā jeb centrālajā pieņēmumā arī parādās makroekonomikas nianses. Vispārējās valdības izdevumi tiek pretstatīti potenciālā iekšzemes kopprodukta novērtējumam un ir kritiski svarīgs ekonomikas potenciāla pārmaiņu novērtējums, jo pēc tā arī tiek attiecīgi pielīdzināti – palielināti vai samazināti – pieļaujamie izdevumi. Vienlaikus pateicoties Fiskālās disciplīnas likumam valdības pieļaujamie izdevumi tiek vērtēti caur vairākām metodēm (bilances, pārmantojamības, izdevumu), un tiek izvēlēti aprēķinātie izdevumi, kas apmierina visus nosacījumus – tātad tie, kas apmierina arī stingrākos nosacījumus. Taču uzskatu, ka lietderīgi ir izmantot visu metožu iespējas, nevis kādu viegli norakstīt tādēļ, ka sastāvdaļas ir teorētiskas un diskutablas. Pie tam vēl taisnības labad jāsaka, ka atšķiras Latvijas un Eiropas (konkrētāk – Eiropas Komisijas) ekonomikas analītiķu novērtējumi par potenciālo iekšzemes kopproduktu Latvijā. Šeit vietā būtu uzteikt Finanšu ministrijas fiskālās politikas ekspertus, kas izdevumu nosacījuma algoritmu izgriež cauri gan Fiskālās disciplīnas likuma limitiem, gan arī Eiropas regulu limitiem, un piemēro stingrākās jeb fiskāli disciplinārākās prasības.

Ar sveicieniem,
Dace

P.S. Aprēķinu izklāsts pieejams šeit. Arī MS Excel formātā (lūdzu skatīt 3.tabulu).

ceturtdiena, 2016. gada 18. augusts

Fiskālie nosacījumi: pārmantojamības nosacījums

Otrs, salīdzinoši vienkāršākais, skaitliskais nosacījums ir tā sauktais pārmantojamības nosacījums. Līdzīgi kā ar bilances nosacījumu, arī šī nosacījuma nosaukums jau vedina uz galveno – proti – to, ka kaut kas tiek pārmantots no pagātnes (taču tā arī ir vienīgā līdzība ar bilances nosacījumu, jo šajā gadījumā izdevumi tiek aprēķināti pavisam citādāk).



Fiskālās disciplīnas likuma un fiskālo nosacījumu kontekstā – "mantojums" nāk no iepriekšējā gadā noteiktajiem valdības izdevumiem. Piemēram, vidēja termiņa budžeta ietvara likumā 2015.-2017.gadam 12.pantā, 2016.gadam bija noteikts 6,6 miljoni eiro, kā maksimāli pieļaujamais valdības izdevumu apmērs. Tas arī ir izejas punkts pārmantojamības nosacījuma piemērošanai.

Fiskālās disciplīnas likuma 5.panta pirmā daļa paredz, ka, plānojot gadskārtējā budžeta izdevumus, jāņem vērā iepriekšējā gadā noteiktais apmērs šim kārtējam gadam. Piemēram, 2016.gadā plānojot budžeta izdevumus 2017.gadam, jāņem vērā 2015.gadā veidotais izdevumu plāns 2017.gadam. Faktiski likums pat iet tālāk, t.i. izdevumu apmērs jāņem vērā ne tikai kārtējam gadam, bet arī vēl vienam gadam uz priekšu (jo tas ir trešais noslēdzošais gads iepriekšējā ietvara likumā).

Tik tālu izklausās vienkārši, jo varētu vien paņemt iepriekš ieplānoto skaitli un pie tā turēties. Tomēr nav tik vienkārši, jo Fiskālās disciplīnas likums ir uzskaitījis virkni apstākļu, kuri ļauj koriģēt šo izdevumu apjomu. Un būtībā jau tas ir pareizi, jo situācija mainās katru gadu un mēdz būt tā, ka pat šķietami "sauss" likums kā Fiskālās disciplīnas likums ļauj koriģēt izdevumus atbilstoši dažādu ārējo faktoru dabiskajām pārmaiņām.

Atkāpei vēl jāmin, ka maksimāli pieļaujamo izdevumu pārskatīšana tiek veikta divas reizes gadā – pirmo reizi, kad tiek sagatavota Stabilitātes programma – izrēķinot izmaiņas periodā starp iepriekšējā ietvara likuma pieņemšanu un Stabilitātes programmu; otro reizi, – kad tiek veidots gadskārtējais valsts budžets un nākamais ietvara likuma projekts – izrēķinot izmaiņas periodā starp Stabilitātes programmu un ietvara likuma projektu.

Rezumējot – kas ir pārmantojamības nosacījums? Pēc iespējas vienkārši pārfrāzējot likumā teikto, – tiek ņemts jau iepriekš ieplānotais izdevumu apmērs, taču papildus tajā koriģējam izdevumus, kas saistīti ar pasākumiem ārpus tiešas valdības ietekmes jeb tā sauktajām dabiskajām pārmaiņām (inflācija, cilvēku skaita izmaiņas, tiesas, u.c.).

Ar sveicieniem,
Dace

p.s. Aprēķinu izklāsts pieejams šeit.

otrdiena, 2016. gada 16. augusts

Fiskālie nosacījumi: bilances nosacījums

Fiskālās disciplīnas likums (FDL) nosaka vairākus skaitliskos nosacījumus un arī vairākus tā sauktos procedurālos nosacījumus.

Kā jau pasen sev solīju, sākšu pa vienam šķetināt. Lai nenojūku kādos vārdu un formulu mežģos jau pašā sākumā, sākšu ar vienkāršāko no skaitliskajiem nosacījumiem – bilances nosacījumu (FDL, 10.pants).

Lai arī vienkārši skan, tad prātā iesēžas kādi trīs-četri jautājumi, kuriem jātiek pāri, pirms varu saprast bilances nosacījumu.
Par kādu bilanci iet runa? Aprēķinos nav runa par nominālo bilanci, kas veidojas no ieņēmumiem atņemot izdevumus. Mēs runājam par strukturālo bilanci, t.i. no nominālās bilances tiek "noņemta" ekonomikas cikla komponente un vienreizējie izdevumu/ieņēmumu pasākumi.
Ko īsti rēķina ar skaitliskajiem nosacījumiem? Skaitlisko nosacījumu aprēķinu rezultāts ir valdības izdevumu griesti jeb maksimāli pieļaujamais izdevumu apjoms.
Kāpēc to mēra pret IKP, nevis pret budžeta apmēru? Labs jautājums. Iekšzemes kopprodukts ir tas "iluzorais zilonis", par kuru mūsdienās ir panākta tāda kā vienota izpratne, ka tas vislabāk raksturo tautsaimniecības vilkmi. Visu citu jau mēra pret šo lielumu. Īsā atbilde tomēr būtu tāda – relatīvais lielums, kas palīdz salīdzināt valstis.
Kādu IKP lietot? Tā kā budžets tiek veidots nominālās cenās jeb faktiskajās cenās, arī iekšzemes kopprodukts, pret kuru tiek veikti aprēķini, ir faktiskajās cenās.
Tiem, kas peld budžeta veidošanas procesā katru dienu, šie jautājumi sen vairs nav jautājumi. Tomēr tā kā ar šiem aprēķiniem darbojos pāris reizes gadā, man noder ikreiz (vēl aizvien) sākt ar pamatiem.

Bilances nosacījumā nosaukums vedina domāt, ka nosacījums aicina uz līdzsvaru. Atliek tad saprast starp kādiem lielumiem "jāsavelk bilance" jeb "kam jābūt pa nullēm", lai izpildītos šis nosacījums. Vienkāršāk varētu teikt – cik lielus izdevumus varam atļauties likumā noteiktajā deficīta apmērā.

Aritmētika ir šāda:
1. Izpētām, kas notiek ar kopbudžeta sastāvdaļām, t.i. pašvaldību budžetu bilanci un atvasināto publisko personu budžetu bilanci. Paņemam skaitļus (šeit un turpmāk skaitļi ņemti no 2015.gada uzraudzības ziņojuma), piemēram, 2016.gadam, pašvaldību budžetu bilance ir -38,6 miljoni eiro un atvasināto publisko personu budžetu bilance ir -2,0 miljoni eiro.

2. Turpinām ar kopbudžeta sastāvdaļām, t.i. raugām, kas notiek ar pamatbudžeta un speciālā budžeta ieņēmumiem. Paņemam skaitļus, piemēram, 2016.gadam, 7 282,6 miljoni eiro.

3. Trešais solis, protams, solās būt interesants, jo – ja iepriekš darbiņš bija ar naudas plūsmas metodi, kādā tiek likta nacionālā budžeta grāmatvedība (faktiski ir tikai dažas valstis pasaulē, kas spēj arī nacionālo budžetu uzreiz veidot pēc uzkrājumu metodes), tad tagad jāizpēta, kā atšķirsies konsolidētā kopbudžeta bilance no vispārējās valdības budžeta bilances. Paņemam korekcijas skaitļus, piemēram, 2016.gadam, -23,0 miljoni eiro.

4. It kā prasās pauze, taču, jāturpina. Esam nonākuši līdz tam, ko nozīmē bilances apmērs, pēc kura "jāsakrīt" ieņēmumu un izdevumu pusēm. Fiskālās disciplīnas likuma 10.pants paredz -0,5%, taču zinām, ka pastāv pensiju reformas atkāpe, plānos guļ veselības sistēmas reformas atkāpe. Līdz ar to – teorētiski būtu ikreiz jāpieturas pie ‑0,5% vai vēl tuvāka skaitļa 0%, taču praksē slīdam prom no -0,5%. Paņemot 2016.gada plānotos skaitļus – -0,86% no IKP (IKP prognoze tajā brīdī bija 26 126,5 miljoni eiro un -0,86% ir -223,6 miljoni eiro).

5. Šeit varētu likt punktu un teikt – nu – šeit arī laiks saprast, cik tad lieli drīkst būt valdības izdevumi, bet nē. Ir vēl divi punkti, kas ir šajā aritmētikā. Pirmais ir "vienreizējie pasākumi", ar to saprotot būtiskus un vienreizējus izdevumus vai ieņēmumus.  2016.gadā šādu atkāpju nebija, bet, piemēram, 2014.gadā bija 0,4% no IKP (vienreizējs kapitāla pārvedums saistību izpildei pret Eiropas Rekonstrukciju un attīstības banku (ERAB) – 88,2 milj. eiro jeb 0,4% no IKP).

6. Otrs punkts, kas nav mazāk svarīgs, ir "ekonomikas cikliskā komponente". Esam centušies skaidrot, kas ir ekonomikas jeb biznesa cikls pie Padomei biežāk uzdotajiem jautājumiem šeit. Nosakot cikla amplitūdu, ir iespēja veidot budžetu pretēji ekonomikas ciklam, t.i. labos gados uzkrāt, bet sliktos gados dot iespēju tērēt jeb stimulēt Latvijas tautsaimniecību.  Piemēram paņemam 2016.gada skaitļus: -0,13% no IKP jeb -35,0 miljoni eiro.

7. Un tā – esam nonākuši pie pēdējā soļa – izdevumu griestu aprēķina pēc bilances nosacījuma. Liekam visu iepriekš uzskaitīto kopā:

Valdības maksimālie izdevumi 2016.gadam = [-38,6 + (-2,0) + 7 282,6 + (-23,0)] - [-223,6 + (-35,0)] = 7 219,1 +  258,7 = 7 477,8 miljoni eiro.

Vēl svaigāki aprēķini ir pieejami pie Padomes starpziņojuma (lūdzu skatīt 2.tabulu).

Ar sveicieniem,
Dace

pirmdiena, 2016. gada 15. augusts

Zināšanas un fiskālā politika

Ekspertu loma demokrātiskās sabiedrībās ir sarežģīta. No vienas puses – mēs ikdienā paļaujamies uz dažāda jomu profesionāļu darbu, ieteikumiem un vērtējumiem. No otras puses – profesionālās valodas un zināšanu sarežģītība liberālās demokrātijās ir problēma. 

Protams, ja runājam par akadēmisko vidi, situācija šķiet intuitīvi pareiza. Ir labi, ka fiziķu darbu novērtē citi fiziķi, jo tieši kolēģi būs tie, kas varēs vislabāk novērtēt tava argumenta un datu interpretācijas kvalitāti. Problēmas sākas, kad mums ar sarežģītu profesionālo valodu jāsaskaras ikdienā. Medicīnas jomas profesionāļi to zina jau sen – informētas piekrišanas veidlapas pieņem, ka pacients var izdarīt kompetentu izvēli, lai gan viņa zināšanas un izpratne var būt ierobežota. Līdzīgi sarežģījumi ir arī valsts līmenī.


Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc neatkarīgo fiskālo institūciju (piemēram, Fiskālās disciplīnas padome) mandāti neparedz konkrētus instrumentus fiskālās politiskas ietekmēšanai, ir fiskālās politikas politiskais raksturs. Fiskālā politika sevī ietver resursu pārdali, vadoties no konkrētas valsts un valdības ideoloģiskās nostājas. Piemēram, progresīva nodokļu sistēma par svarīgu pieņem ienākumu vienlīdzības sekmēšanu. Ekspertu zināšanas ir nepieciešamas, lai varētu izveidot konkrētu rīcības plānu, kas ļauj efektīvi sasniegt nosprausto mērķi, taču vienlīdzības mērķa izvēle nav ekspertu pārziņā. Šādus lēmumus var pieņemt tikai ievēlēti sabiedrības pārstāvji (parlaments). Šī iemesla dēļ kā galveno neatkarīgo fiskālo institūciju “politisko” instrumentu min publiskās diskusijas - veicinot sabiedrības izpratni un sekmējot publisko finanšu caurspīdību, tiek uzlabota vēlētāju spēju kritiski izvērtēt politisko iniciatīvu sekas, izmaksas un ieguvumus.

Mūsu aptaujas rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanas par budžeta jautājumiem ir nepilnīgas. Latvijā šajā ziņā nav unikāla – tā ir tipiska t.s. Rietumu pasaules parādība. Šeit var iebilst, ka ar budžetu saistītie jautājumi ir tehniski un tos kompetenti risināt ir spējīgi tikai cilvēki ar ļoti specifiskām zināšanām. Šādā scenārijā iespējams runāt par atbildības deleģēšanu ekspertiem, kuru tehniskā kompetence garantē atbilstošus lēmumus un rīcību. Citiem vārdiem sakot – zemais zināšanu līmenis un interese par budžeta procesu ir mazāk problemātisks, ja pieņemam, ka par to rūpējas cilvēki ar vajadzīgajām tehniskajām zināšanām. Fiskālās politikas pilnīgs deleģējums ekspertiem ir problemātisks (skat. augstāk).


Šeit arī parādās berze starp liberālo demokrātiju un ekspertiem. Liberālās demokrātijas informēta un izglītota publika ir būtiski faktors, kas ietekmē valsts politikas un publisko diskusiju kvalitāti. Informācijas un zināšanu trūkums savukārt rada negatīvu ietekmi, jo ierobežo kritisko funkciju, kuru pilda sabiedrības mijiedarbība ar saviem pārstāvjiem. Citiem vārdiem sakot – ja nav izpratnes, nav arī dialoga un informētas piekrišanas.

One assumption of meaningful discussion is some degree of mutual comprehension. But in the case of expert knowledge, there is very often no such comprehension and no corresponding ability to judge what is being said and who is saying it, and consequently no possibility of genuine ‘discussion’.
Ar sveicieniem,
Emīls

ceturtdiena, 2016. gada 28. jūlijs

OECD on Equity and Taxes

As part of our preliminary research for the next Monitoring Report, I read OECD’s publication on Tax Design for Inclusive Growth. The publication can be regarded as an update of sorts to Tax and Economic Growth, which was published in 2008. The new publication places a greater emphasis on “inclusive growth”, in view of growing economic inequality. The authors define inclusive economic growth as “economic growth that delivers progress to society as a whole”. This is emphasised throughout the paper as growth considerations are supplemented by a concern for equitable distribution and constant reference is made to managing the trade-off between equity and efficiency.

The authors claim that four broad pillars will help governments to reconcile the issues mentioned above: (1) broadening tax bases; (2) strengthening the overall progressivity of the fiscal system; (3) affecting pre-tax behaviours and opportunities; and (4) enhancing tax policy and administration.


Broadening tax bases – while removing most VAT exemptions should be considered, it is particularly important to remove those that give a proportionately larger tax saving to the rich than to the poor; taxing capital and its returns in efficient and equitable ways can also be considered.

Strengthening the overall progressivity of the fiscal system – the paper stresses the importance of going beyond the design of individual taxes and of taking into account interactions between a wide range of factors within tax systems. In particular, progressivity could be strengthened by moving beyond a progressive personal income tax (PIT) rate. For example, improving the quality of social services (good education, basic health care and decent living standards) may help, as social services also play a redistributive role. Financing social security through a progressive PIT and taxes that bear on capital income, property and/ or consumption, could help reduce the tax burden for low income earners, increase employment, while also ensuring the financing of social security systems.

Affecting pre-tax behaviours – ultimately, this means incentivising people operating in the informal economy to join the formal economy. Low income earners may be forced into the informal sector as a result of tax changes, but informality can also be limited by strengthening the link between the taxes paid and the benefits received across the lifecycle. Furthermore, there is a growing understanding of the negative economic effects of tax complexity and tax uncertainty.

Enhancing tax policy and administration – tax evasion and tax avoidance must be tackled, but tax administration itself must be made more efficient. Revenues should be collected at low administrative costs. Tax policy must be sensitive to the structure of the economy, population density at various income levels and the public’s inequality aversion. Furthermore, the quality of tax statistics and tax policy analysis should be improved.

As with most such papers, one is left with the impression that most of the ideas seem intuitive and mesh well with “common sense”. Let’s see how the Government of Latvia fares this year, as a growth- and equality- friendly tax system is something that we want as well.

Take care,

Emils

ESAO par vienlīdzību un nodokļiem

Sākot priekšdarbus pie Uzraudzības ziņojuma, iepazinos ar ESAO publikāciju par nodokļu sistēmām, kas sekmētu iekļaujošu izaugsmi. Šo publikāciju var uzskatīti par sava veida turpinājumu ESAO 2008. pētījumam par nodokļiem un ekonomisko izaugsmi. Atšķirība ir tā, ka jaunajā publikācijā tiek runāts par izaugsmi kontekstā ar vienlīdzību un taisnīgumu. Šādu izvēli pamato novērojums, ka pēdējo desmitgažu laikā attīstītajās valstīs ir pieaugusi nevienlīdzība. Jaunajos apstākļos tātad nodokļu sistēmas analīzei ir vēl aktīvāk jāžonglē ar vienlīdzību, efektivitāti, taisnīgumu un izaugsmi.

Autori norāda, ka četri plaši definēti principi ļautu valdībām augstākminēto darīt veiksmīgi.


Paplašināt nodokļu bāzi – ir ieteicams apsvērt vairāku nodokļu atlaižu un izņēmumu atcelšanu, taču īpaša uzmanība būtu jāpievērš nodokļu atlaidēm, no kurām visvairāk iegūst tieši bagātākā sabiedrības daļā. Šeit var apsvērt arī taisnīgākus un efektīvākus veidus, kā kapitālu aplikt ar nodokļiem.

Stiprināt fiskālās sistēmas progresivitāti – rakstā uzsvērts, ka ieteicams analizēt nodokļu sistēmu kā vienotu veselumu, nevis koncentrēties uz atsevišķiem nodokļiem. Papildus progresīvām iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmēm, uzmanība jāpievērš arī publisko pakalpojumu uzlabošanai (laba izglītības sistēma un valsts finansēta veselības aprūpe), jo arī tie netieši pilda līdzekļu pārdales funkciju. Sociālās apdrošināšanas finansēšana no IIN un nodokļiem, kas skar patēriņu, kapitālu un nekustamo īpašumu, ļautu mazināt slogu uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, tādējādi stimulējot cilvēku spēju strādāt formālajā ekonomikā.

Ietekmēt potenciālo nodokļu maksātāju uzvedību – kopumā tas nozīmē stimulēt ēnu ekonomikas dalībniekus pāriet uz darbu formālajā ekonomikā, taču ir arī citi faktori. Zemo algu saņēmēji var pāriet ēnu ekonomikā, reaģējot uz nepārdomātām izmaiņām nodokļu sistēmā, tāpēc tās jāvieš uzmanīgi. Ēnu ekonomiku var ierobežot arī, nodibinot ciešāku un uzskatāmāku saikni starp samaksātajiem nodokļiem un ieguvumiem visas dzīves garumā. Būtiska uzmanība jāveltī arī nodokļu sistēmas vienkāršošanai, jo pētījumi norāda uz sarežģītības negatīvo ietekmi uz izaugsmi.

Uzlabot nodokļu politiku un nodokļu administrēšanu – nodokļu apiešana un nemaksāšana ir jāmēģina izskaust, taču jāuzlabo arī ieņēmumu dienesta darbība. Ieņēmumu ievākšana būtu jāveic ar pēc iespējas zemākām izmaksām. Nodokļu politika jāveido, balstoties uz ekonomikas struktūru, sabiedrības sadalījumu dažādas ienākumu grupās, kā arī ņemot vērā sabiedrības attieksmi pret nevienlīdzību. Jāuzlabo arī nodokļu statistikas un nodokļu politikas analīzes kvalitāte.

Kā vienmēr pēc šādu rakstu izlasīšanas, rodas sajūtu, ka viss jau kaut kur dzirdēts un labi sadzīvo ar “veselo saprātu”. Redzēsim, kā turpmāk veiksies Latvijas valdībai, jo izaugsmi un ekonomisko vienlīdzību veicinoša nodokļu sistēma ir arī mūsu mērķis.

Ar sveicieniem,
Emīls

Kas ir fiskālā disciplīna?



Šoreiz ne par matemātiku. Šoreiz par terminu. Vārdi "fiskālā politika", "fiskālā disciplīna", "fiskāls" – var ik pa brīdim dzirdēt te un tur. Ik pa laikam izskan pārmetums jeb biedējums, ka "fiskālā disciplīna" pārņēmusi prātus, bet aizmirsusi cilvēcisko pusi.

Kādu laiku atpakaļ lēkāju starp vārdiem "budžeta disciplīna" un "fiskālā disciplīna", cenšoties rast kopīgo un izvēlēties tos vārdus, kas ir tuvāki pašas saprašanai. "Budžeta disciplīna" faktiski liek nedzīvot pāri tam, ko esam nopelnījuši, bet – kas tad ir "fiskālā disciplīna"?

Turpinājumā nevēlētos radīt jaunas definīcijas, bet tik paķert kādus domugraudus. Taisnības labad vēl jāsaka, ka 2014.gada nogalē, kad Fiskālās disciplīnas padome publicēja savu pirmo uzraudzības ziņojumu, publicējām arī prezentāciju, kurā centāmies vienkāršākiem vārdiem izskaidrot mūsu tēmu. Tajā arī  minējām, ka…
Fiskāls – latīņu valodā "fiscalis" un nozīmē "valsts kase", "valsts nauda";
Fiskālā politika – valdības ieņēmumu un izdevumu plānota un pārdomāta vadība;
Fiskālā disciplīna – piesardzīga un apdomīga rīcība ar valsts līdzekļiem, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko nevar atļauties.
Taču šeit vēl jāpiebilst, ka, domājot par to, kas ir galvenā atšķirība starp budžeta un fiskālo disciplīnu, būtiski ir pieminēt valsts parāda vadību. Viens no fiskālās disciplīnas pamatprincipiem ir valsts parāda sloga apzināšana. Kāds parāda apjoms nepasliktina tautsaimniecības aktivitātes gan tagadnē, gan arī kāds parāda apjoms neuzliek slodzi nākotnes paaudzēm?

Turpmākais jau ir valsts parāda pieauguma ierobežošana vai vismaz tādu procesu un lēmumu veicināšana, kas samazina pieauguma apmēru.

Tāpēc, kad tiek runāts par to, ka fiskālā disciplīna ir kaut kas abstrakts un nomācošs, tehnisks un no cilvēkiem atsvešināts, tad varu paturēt prātā, ka fiskālā disciplīna tomēr ir tikai sauciens ierobežot nepārtraukto slogu uz valsts parādu. Jo deficīta finansēšana, protams, paģēr palielināt mūsu valsts parādu un nodokļu slogu nākamajām paaudzēm.

Ar sveicieniem,
Dace

pirmdiena, 2016. gada 20. jūnijs

Nezināšana, kas mums var dārgi izmaksāt

Iepazīstoties ar neatkarīgo fiskālo institūciju (turpmāk – NFI) labajām praksēm un vēlamajām iezīmēm, es bieži saskāros ar apgalvojumu, ka NFI ir jāveicina publiskas diskusijas un sabiedrības izpratne par jautājumiem, kas skar fiskālo politiku. NFI pašas nedrīkst noteikt, kā valdībai ir jārīkojas, jo fiskālā politika sevī ietver ienākumu pārdales elementu, un tas izslēdz šo jautājumu deleģēšanu nevēlētām amatpersonām. Šo iestāžu “ierocis” ir publisko diskusiju kvalitāte, kas ļautu vēlētājiem izvērtēt, vai budžeta iznākums ir veiksmes vai kompetentas politikas veidošanas rezultāts.

Šāds situācijas redzējums it kā nav problemātisks. Kompetenta sabiedrība, politiķu atbildība vēlētāju priekšā, pārdomāta fiskālā politika – tas viss skan labi. Prakse, protams, ir nedaudz atšķirīga. Mūsu aptaujas rezultāti norāda, ka cilvēku izpratne par budžeta veidošanu un ar budžetu saistītiem jautājumiem ir nepilnīga. Vai tā ir problēma? Atkarīgs, kā uz to skatās.


Lai iegūtu labāku izpratni par šo jautājumu, iepazinos ar Ilya Somin grāmatu Democracy and Political Ignorance: Why Smaller Government Is Smarter. Grāmatas pirmajās nodaļās vēlētāju nezināšana apskatīta no dažādiem skatpunktiem, taču viens no centrālajiem pavedieniem ir, ka nezināšana ir racionālas izvēles rezultāts. Šajā kontekstā bieži tiek piesaukta rational ignorance ideja. Galvenā doma ir, ka piepūle un izmaksas (piemēram, laiks), kas jāieliek, lai uzlabotu savas zināšanas par politiskajiem procesiem pārsniedz potenciālo ieguvumu, ko šīs zināšanas var sniegt. Īsumā – tas ir tikai normāli, ka daudzi vēlētāji ir neinformēti vai slikti informēti par politiskajiem procesiem valstī.
An individual voter has little incentive to learn about politics because there is only an infinitesimal chance that his or her well-informed vote will actually affect electoral outcomes.

Somin (2013: 5) 
Šeit skaidri redzama berze starp NFI mērķiem un rational ignorance versiju par vēlētājiem. NFI ir jāpārliecina vēlētājs, ka ir vērts uzlabot savas zināšanas par procesiem, kas ir sarežģīti, niansēti un gaužām tehniski, lai gan konkrētā vēlētāja ieguvumi, ņemot vērā “investīcijas”, ir niecīgi. Nepalīdz arī tas, ka šī parādība ir samērā konstanta. Vieglāka piekļuve izglītības sistēmai to nav būtiski mainījusi.
We cannot know for certain that the rational ignorance hypothesis is correct. But the available evidence strongly supports it. Otherwise, it is difficult to explain the fact that political knowledge levels have remained roughly stable at low levels for decades, despite massive increases in education levels and in the availability of information through the and now the Internet. 
Somin (2013: 66)
Autors gan piedāvā arī alternatīvu redzējumu, kas labāk atbilst impulsam, kas motivēja NFI izveidi.
The challenge posed by political ignorance, however, is that behavior which is individually rational may have major negative effects on society as a whole. Most other examples of rational ignorance do not pose as blatant a conflict between individual rationality and collective goals. 
Somin (2013: 63) 
Demokrātiskās sabiedrībās ar vēlētiem parlamentiem izvēle palikt nezinošam rada vērā ņemamas sekas, jo palielina iespēju, ka tiks izdarīta neinformēta izvēle, kas var būt pretēja vēlētāju interesēm. Protams, mēs varam paļauties, ka citi cilvēki veltīs laiku, lai iepazītos ar vajadzīgo informāciju, un sekmēs “pareizo” izvēli. Individuāli šīs izvēles ir saprotamas un racionālas. No kolektīva viedokļa – nav.
An informed electorate is a typical example of a “public good” that consumers have little incentive to help pay for because they can enjoy its benefits even if they choose not to contribute to its production. 
Somin (2013: 64)
Ar sveicieniem,
Emīls

ceturtdiena, 2016. gada 16. jūnijs

Nevienmērīgais optimisms

Pirmais solis valsts budžeta plānošanas procesā ir ekonomikas attīstības prognozēšana tuvākajiem gadiem, t.sk. iekšzemes kopprodukta pieaugums, inflācijas lielums u.c.. Tas, cik daudz naudas valsts spēs iekasēt budžetā, ir tieši atkarīgs no tā, kā attīstīsies ekonomika, respektīvi, cik aktīvi attīstīsies ražošana un pakalpojumi, cik cilvēku valstī tiks nodarbināti utt..

Kad ekonomikas attīstības prognozes ir veiktas, ir iespējams novērtēt, cik lielus nodokļu ieņēmumus valsts būs spējīga gūt konkrētajā gadā pie konkrētā ekonomikas attīstības scenārija – piemēram, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi ir tieši atkarīgi no prognozētās ražošanas un pakalpojumiem, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas – no nodarbināto iedzīvotāju skaita utt..

Latvijas ekonomikas attīstību prognozē vairākas vietējās un starptautiskās institūcijas. Šoreiz apskatu Finanšu ministrijas, Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda prognozes un to izmaiņas laika gaitā. Kā apskatāmo parametru ņemu nominālā IKP pieaugumu – tieši nominālais IKP ir valsts budžeta plānošanai svarīgākais makroekonomiskais indikators, jo, vispārīgi runājot, tas kalpo par bāzi iekasējamajiem nodokļiem budžetā.

Saliekot grafikos katras no minēto institūciju prognozēm, iegūstu šos līdzīgā izskata attēlus.



Protams, tie nav identiski, bet lielos vilcienos (šajā gadījumā to sanāk teikt pat visnotaļ tiešā šī vārda nozīmē) līdzība ir neapstrīdama. Diemžēl Eiropas Komisija nepublicē prognozes tālāk kā 2 gadiem uz priekšu, bet pieļauju, ka arī tai līkņu turpinājumi būtu līdzīgi Finanšu ministrijas un Starptautiskā valūtas fonda līknēm. Vismaz 2016. un 2017. gadiem līdzība ar pārējo divu institūciju prognožu līknēm ir izteikta. Ko mēs no tā varam secināt?

Atkarībā no tā, vai skatām grafikus horizontālajā vai no vertikālajā plāksnē, varam secināt divas lietas:
Horizontāli: prognozētājiem labpatīk domāt par nākotni optimistiski. Turklāt optimisms visstraujāk aug jau nākamajam tuvākajam gadam, t.i., gadam, kas seko aiz tekošā gada. Tātad, sanāk, ka tieši šobrīd diez kas nav, bet jau pavisam drīz situācija uzlabosies un nostabilizēsies jaunajā, uzlabotajā veidolā.

Vertikāli: pēdējā brīdī prognozētāju viedokļiem ir tendence kļūt piezemētākiem tuvākajam prognožu periodam. Kā redzams līknēs, 2016. gadam lēciens lejup no 2016. g. februāra prognozes uz jūnija prognozi ir vislielākais, 2017. gadam šis lejupvērstais lēciens ir mazāks, bet 2018. un 2019. gadiem – varētu teikt, nebūtisks. Tie gaida 2017. gadu, lai varētu baudīt “brīvo kritienu” lejup.

Bet var jau būt (un cerams), ka es kļūdos, un prognožu korekcijas samazinājuma virzienā turpmāk vairs nebūs nepieciešamas.

Ar sveicieniem,
Elīna V.