Fiskālie nosacījumi: izdevumu pieauguma nosacījums

Ja Jūs samulsināja jau iepriekšējo divu fiskālo nosacījumu apraksti, tad šis nākamais apcerējums nebūs atšķirīgs. Atzīšos, ka šī nosacījuma aprēķinos ir starprezultāti (piemēram, vidēja termiņa strukturālās bilances mērķis, kas ir cits stāsts), kuri man neliek mieru, jo tur vēl ir nianses tālākai izpētei. Un tas nozīmē, ka par to būs noteikti jāraksta atsevišķi.

Izdevumu nosacījuma būtību varētu mēģināt formulēt tā, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst augt straujāk par mūsu tautsaimniecības potenciālu (tā saukto potenciālā iekšzemes kopprodukta pieaugumu) jeb izdevumiem jāiet rok rokā ar to, ko iespēj/nespēj mūsu ekonomika. Formāli tas izriet no Fiskālās disciplīnas likuma 13.panta, kas savukārt kā blanketa norma atsaucas uz Eiropas Savienības regulu.

Arī šoreiz aprēķinus piedāvājam apraksta noslēgumā, bet pirms tā vēl gribētu nedaudz par šī nosacījuma saturisko pusi. Kā jau pie bilances nosacījuma piefiksēju – ar skaitlisko fiskālo nosacījumu palīdzību budžeta veidotāji iegūst maksimāli pieļaujamo valdības izdevumu apmēru pēc dažādām metodēm. Izdevumu pieauguma nosacījums savos aprēķinos tikai beigu posmā nonāk līdz pamatbudžeta un speciālā budžeta izdevumiem (jeb pēc Eiropas kontu sistēmas – centralās valdības izdevumiem). Pats nosacījums lielu daļu aprēķina ceļa apstrādā vispārējās valdības (šo terminu tuvāk mēģinājām skaidrot šeit) datus, kas aptver daudz plašāku izdevumu apjomu nekā tikai valdības budžets. Līdz ar to šis nosacījums pieiet izdevumu aprēķiniem no augstāka skatu punkta, taču gala rezultātā līdzsvarojošais elements ir tieši valdības pamatbudžets.

Kā dots zemāk attēlā – aprēķinu starpposmā ir iegūti rezultāti, ka ekonomikas potenciāls var būt straujāks un izdevumi savukārt aug lēnāk. Izdevumu nosacījums ir tas, ka ļauj piekalibrēt/pielīdzināt budžeta izdevumus pie ekonomikas potenciāla. Pie kam šie vispārējās valdības izdevumi jau ir izlīdzināti, noņemot Eiropas Savienības fondu, procentu maksājumu, sociālo maksājumu u.c. ārpus valdības ietekmes pasākumu izdevumus.

Avots: 2015.gada uzraudzības ziņojums 5.pielikums par skaitliskajiem nosacījumiem.

Izdevumu nosacījuma atslēgā jeb centrālajā pieņēmumā arī parādās makroekonomikas nianses. Vispārējās valdības izdevumi tiek pretstatīti potenciālā iekšzemes kopprodukta novērtējumam un ir kritiski svarīgs ekonomikas potenciāla pārmaiņu novērtējums, jo pēc tā arī tiek attiecīgi pielīdzināti – palielināti vai samazināti – pieļaujamie izdevumi. Vienlaikus pateicoties Fiskālās disciplīnas likumam valdības pieļaujamie izdevumi tiek vērtēti caur vairākām metodēm (bilances, pārmantojamības, izdevumu), un tiek izvēlēti aprēķinātie izdevumi, kas apmierina visus nosacījumus – tātad tie, kas apmierina arī stingrākos nosacījumus. Taču uzskatu, ka lietderīgi ir izmantot visu metožu iespējas, nevis kādu viegli norakstīt tādēļ, ka sastāvdaļas ir teorētiskas un diskutablas. Pie tam vēl taisnības labad jāsaka, ka atšķiras Latvijas un Eiropas (konkrētāk – Eiropas Komisijas) ekonomikas analītiķu novērtējumi par potenciālo iekšzemes kopproduktu Latvijā. Šeit vietā būtu uzteikt Finanšu ministrijas fiskālās politikas ekspertus, kas izdevumu nosacījuma algoritmu izgriež cauri gan Fiskālās disciplīnas likuma limitiem, gan arī Eiropas regulu limitiem, un piemēro stingrākās jeb fiskāli disciplinārākās prasības.

Ar sveicieniem,

Dace

P.S. Aprēķinu izklāsts pieejams šeit. Arī MS Excel formātā (lūdzu skatīt 3.tabulu).

Fiskālie nosacījumi: pārmantojamības nosacījums

Otrs, salīdzinoši vienkāršākais, skaitliskais nosacījums ir tā sauktais pārmantojamības nosacījums. Līdzīgi kā ar bilances nosacījumu, arī šī nosacījuma nosaukums jau vedina uz galveno – proti – to, ka kaut kas tiek pārmantots no pagātnes (taču tā arī ir vienīgā līdzība ar bilances nosacījumu, jo šajā gadījumā izdevumi tiek aprēķināti pavisam citādāk).

Fiskālās disciplīnas likuma un fiskālo nosacījumu kontekstā – "mantojums" nāk no iepriekšējā gadā noteiktajiem valdības izdevumiem. Piemēram, vidēja termiņa budžeta ietvara likumā 2015.-2017.gadam 12.pantā, 2016.gadam bija noteikts 6,6 miljoni eiro, kā maksimāli pieļaujamais valdības izdevumu apmērs. Tas arī ir izejas punkts pārmantojamības nosacījuma piemērošanai.

Fiskālās disciplīnas likuma 5.panta pirmā daļa paredz, ka, plānojot gadskārtējā budžeta izdevumus, jāņem vērā iepriekšējā gadā noteiktais apmērs šim kārtējam gadam. Piemēram, 2016.gadā plānojot budžeta izdevumus 2017.gadam, jāņem vērā 2015.gadā veidotais izdevumu plāns 2017.gadam. Faktiski likums pat iet tālāk, t.i. izdevumu apmērs jāņem vērā ne tikai kārtējam gadam, bet arī vēl vienam gadam uz priekšu (jo tas ir trešais noslēdzošais gads iepriekšējā ietvara likumā).

Tik tālu izklausās vienkārši, jo varētu vien paņemt iepriekš ieplānoto skaitli un pie tā turēties. Tomēr nav tik vienkārši, jo Fiskālās disciplīnas likums ir uzskaitījis virkni apstākļu, kuri ļauj koriģēt šo izdevumu apjomu. Un būtībā jau tas ir pareizi, jo situācija mainās katru gadu un mēdz būt tā, ka pat šķietami "sauss" likums kā Fiskālās disciplīnas likums ļauj koriģēt izdevumus atbilstoši dažādu ārējo faktoru dabiskajām pārmaiņām.

Atkāpei vēl jāmin, ka maksimāli pieļaujamo izdevumu pārskatīšana tiek veikta divas reizes gadā – pirmo reizi, kad tiek sagatavota Stabilitātes programma – izrēķinot izmaiņas periodā starp iepriekšējā ietvara likuma pieņemšanu un Stabilitātes programmu; otro reizi, – kad tiek veidots gadskārtējais valsts budžets un nākamais ietvara likuma projekts – izrēķinot izmaiņas periodā starp Stabilitātes programmu un ietvara likuma projektu.

Rezumējot – kas ir pārmantojamības nosacījums? Pēc iespējas vienkārši pārfrāzējot likumā teikto, – tiek ņemts jau iepriekš ieplānotais izdevumu apmērs, taču papildus tajā koriģējam izdevumus, kas saistīti ar pasākumiem ārpus tiešas valdības ietekmes jeb tā sauktajām dabiskajām pārmaiņām (inflācija, cilvēku skaita izmaiņas, tiesas, u.c.).

Ar sveicieniem,

Dace

p.s. Aprēķinu izklāsts pieejams šeit.

Fiskālie nosacījumi: bilances nosacījums

Fiskālās disciplīnas likums (FDL) nosaka vairākus skaitliskos nosacījumus un arī vairākus tā sauktos procedurālos nosacījumus.

Kā jau pasen sev solīju, sākšu pa vienam šķetināt. Lai nenojūku kādos vārdu un formulu mežģos jau pašā sākumā, sākšu ar vienkāršāko no skaitliskajiem nosacījumiem – bilances nosacījumu (FDL, 10.pants).

Lai arī vienkārši skan, tad prātā iesēžas kādi trīs-četri jautājumi, kuriem jātiek pāri, pirms varu saprast bilances nosacījumu.

Par kādu bilanci iet runa? Aprēķinos nav runa par nominālo bilanci, kas veidojas no ieņēmumiem atņemot izdevumus. Mēs runājam par strukturālo bilanci, t.i. no nominālās bilances tiek "noņemta" ekonomikas cikla komponente un vienreizējie izdevumu/ieņēmumu pasākumi.

Ko īsti rēķina ar skaitliskajiem nosacījumiem? Skaitlisko nosacījumu aprēķinu rezultāts ir valdības izdevumu griesti jeb maksimāli pieļaujamais izdevumu apjoms.

Kāpēc to mēra pret IKP, nevis pret budžeta apmēru? Labs jautājums. Iekšzemes kopprodukts ir tas "iluzorais zilonis", par kuru mūsdienās ir panākta tāda kā vienota izpratne, ka tas vislabāk raksturo tautsaimniecības vilkmi. Visu citu jau mēra pret šo lielumu. Īsā atbilde tomēr būtu tāda – relatīvais lielums, kas palīdz salīdzināt valstis.

Kādu IKP lietot? Tā kā budžets tiek veidots nominālās cenās jeb faktiskajās cenās, arī iekšzemes kopprodukts, pret kuru tiek veikti aprēķini, ir faktiskajās cenās.

Tiem, kas peld budžeta veidošanas procesā katru dienu, šie jautājumi sen vairs nav jautājumi. Tomēr tā kā ar šiem aprēķiniem darbojos pāris reizes gadā, man noder ikreiz (vēl aizvien) sākt ar pamatiem.

Bilances nosacījumā nosaukums vedina domāt, ka nosacījums aicina uz līdzsvaru. Atliek tad saprast starp kādiem lielumiem "jāsavelk bilance" jeb "kam jābūt pa nullēm", lai izpildītos šis nosacījums. Vienkāršāk varētu teikt – cik lielus izdevumus varam atļauties likumā noteiktajā deficīta apmērā.

Aritmētika ir šāda:
1. Izpētām, kas notiek ar kopbudžeta sastāvdaļām, t.i. pašvaldību budžetu bilanci un atvasināto publisko personu budžetu bilanci. Paņemam skaitļus (šeit un turpmāk skaitļi ņemti no 2015.gada uzraudzības ziņojuma), piemēram, 2016.gadam, pašvaldību budžetu bilance ir -38,6 miljoni eiro un atvasināto publisko personu budžetu bilance ir -2,0 miljoni eiro.

2. Turpinām ar kopbudžeta sastāvdaļām, t.i. raugām, kas notiek ar pamatbudžeta un speciālā budžeta ieņēmumiem. Paņemam skaitļus, piemēram, 2016.gadam, 7 282,6 miljoni eiro.

3. Trešais solis, protams, solās būt interesants, jo – ja iepriekš darbiņš bija ar naudas plūsmas metodi, kādā tiek likta nacionālā budžeta grāmatvedība (faktiski ir tikai dažas valstis pasaulē, kas spēj arī nacionālo budžetu uzreiz veidot pēc uzkrājumu metodes), tad tagad jāizpēta, kā atšķirsies konsolidētā kopbudžeta bilance no vispārējās valdības budžeta bilances. Paņemam korekcijas skaitļus, piemēram, 2016.gadam, -23,0 miljoni eiro.

4. It kā prasās pauze, taču, jāturpina. Esam nonākuši līdz tam, ko nozīmē bilances apmērs, pēc kura "jāsakrīt" ieņēmumu un izdevumu pusēm. Fiskālās disciplīnas likuma 10.pants paredz -0,5%, taču zinām, ka pastāv pensiju reformas atkāpe, plānos guļ veselības sistēmas reformas atkāpe. Līdz ar to – teorētiski būtu ikreiz jāpieturas pie ‑0,5% vai vēl tuvāka skaitļa 0%, taču praksē slīdam prom no -0,5%. Paņemot 2016.gada plānotos skaitļus – -0,86% no IKP (IKP prognoze tajā brīdī bija 26 126,5 miljoni eiro un -0,86% ir -223,6 miljoni eiro).

5. Šeit varētu likt punktu un teikt – nu – šeit arī laiks saprast, cik tad lieli drīkst būt valdības izdevumi, bet nē. Ir vēl divi punkti, kas ir šajā aritmētikā. Pirmais ir "vienreizējie pasākumi", ar to saprotot būtiskus un vienreizējus izdevumus vai ieņēmumus.  2016.gadā šādu atkāpju nebija, bet, piemēram, 2014.gadā bija 0,4% no IKP (vienreizējs kapitāla pārvedums saistību izpildei pret Eiropas Rekonstrukciju un attīstības banku (ERAB) – 88,2 milj. eiro jeb 0,4% no IKP).

6. Otrs punkts, kas nav mazāk svarīgs, ir "ekonomikas cikliskā komponente". Esam centušies skaidrot, kas ir ekonomikas jeb biznesa cikls pie Padomei biežāk uzdotajiem jautājumiem šeit. Nosakot cikla amplitūdu, ir iespēja veidot budžetu pretēji ekonomikas ciklam, t.i. labos gados uzkrāt, bet sliktos gados dot iespēju tērēt jeb stimulēt Latvijas tautsaimniecību.  Piemēram paņemam 2016.gada skaitļus: -0,13% no IKP jeb -35,0 miljoni eiro.

7. Un tā – esam nonākuši pie pēdējā soļa – izdevumu griestu aprēķina pēc bilances nosacījuma. Liekam visu iepriekš uzskaitīto kopā:

Valdības maksimālie izdevumi 2016.gadam = [-38,6 + (-2,0) + 7 282,6 + (-23,0)] - [-223,6 + (-35,0)] = 7 219,1 +  258,7 = 7 477,8 miljoni eiro.

Vēl svaigāki aprēķini ir pieejami pie Padomes starpziņojuma (lūdzu skatīt 2.tabulu).

Ar sveicieniem,

Dace

Zināšanas un fiskālā politika

Ekspertu loma demokrātiskās sabiedrībās ir sarežģīta. No vienas puses – mēs ikdienā paļaujamies uz dažāda jomu profesionāļu darbu, ieteikumiem un vērtējumiem. No otras puses – profesionālās valodas un zināšanu sarežģītība liberālās demokrātijās ir problēma. 

Protams, ja runājam par akadēmisko vidi, situācija šķiet intuitīvi pareiza. Ir labi, ka fiziķu darbu novērtē citi fiziķi, jo tieši kolēģi būs tie, kas varēs vislabāk novērtēt tava argumenta un datu interpretācijas kvalitāti. Problēmas sākas, kad mums ar sarežģītu profesionālo valodu jāsaskaras ikdienā. Medicīnas jomas profesionāļi to zina jau sen – informētas piekrišanas veidlapas pieņem, ka pacients var izdarīt kompetentu izvēli, lai gan viņa zināšanas un izpratne var būt ierobežota. Līdzīgi sarežģījumi ir arī valsts līmenī.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc neatkarīgo fiskālo institūciju (piemēram, Fiskālās disciplīnas padome) mandāti neparedz konkrētus instrumentus fiskālās politiskas ietekmēšanai, ir fiskālās politikas politiskais raksturs. Fiskālā politika sevī ietver resursu pārdali, vadoties no konkrētas valsts un valdības ideoloģiskās nostājas. Piemēram, progresīva nodokļu sistēma par svarīgu pieņem ienākumu vienlīdzības sekmēšanu. Ekspertu zināšanas ir nepieciešamas, lai varētu izveidot konkrētu rīcības plānu, kas ļauj efektīvi sasniegt nosprausto mērķi, taču vienlīdzības mērķa izvēle nav ekspertu pārziņā. Šādus lēmumus var pieņemt tikai ievēlēti sabiedrības pārstāvji (parlaments). Šī iemesla dēļ kā galveno neatkarīgo fiskālo institūciju “politisko” instrumentu min publiskās diskusijas - veicinot sabiedrības izpratni un sekmējot publisko finanšu caurspīdību, tiek uzlabota vēlētāju spēju kritiski izvērtēt politisko iniciatīvu sekas, izmaksas un ieguvumus.

Mūsu aptaujas rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanas par budžeta jautājumiem ir nepilnīgas. Latvijā šajā ziņā nav unikāla – tā ir tipiska t.s. Rietumu pasaules parādība. Šeit var iebilst, ka ar budžetu saistītie jautājumi ir tehniski un tos kompetenti risināt ir spējīgi tikai cilvēki ar ļoti specifiskām zināšanām. Šādā scenārijā iespējams runāt par atbildības deleģēšanu ekspertiem, kuru tehniskā kompetence garantē atbilstošus lēmumus un rīcību. Citiem vārdiem sakot – zemais zināšanu līmenis un interese par budžeta procesu ir mazāk problemātisks, ja pieņemam, ka par to rūpējas cilvēki ar vajadzīgajām tehniskajām zināšanām. Fiskālās politikas pilnīgs deleģējums ekspertiem ir problemātisks (skat. augstāk).

Šeit arī parādās berze starp liberālo demokrātiju un ekspertiem. Liberālās demokrātijas informēta un izglītota publika ir būtiski faktors, kas ietekmē valsts politikas un publisko diskusiju kvalitāti. Informācijas un zināšanu trūkums savukārt rada negatīvu ietekmi, jo ierobežo kritisko funkciju, kuru pilda sabiedrības mijiedarbība ar saviem pārstāvjiem. Citiem vārdiem sakot – ja nav izpratnes, nav arī dialoga un informētas piekrišanas.

One assumption of meaningful discussion is some degree of mutual comprehension. But in the case of expert knowledge, there is very often no such comprehension and no corresponding ability to judge what is being said and who is saying it, and consequently no possibility of genuine ‘discussion’.

Turner (2003: 12)

Ar sveicieniem,

Emīls

OECD on Equity and Taxes

As part of our preliminary research for the next Monitoring Report, I read OECD’s publication on Tax Design for Inclusive Growth. The publication can be regarded as an update of sorts to Tax and Economic Growth, which was published in 2008. The new publication places a greater emphasis on “inclusive growth”, in view of growing economic inequality. The authors define inclusive economic growth as “economic growth that delivers progress to society as a whole”. This is emphasised throughout the paper as growth considerations are supplemented by a concern for equitable distribution and constant reference is made to managing the trade-off between equity and efficiency.

The authors claim that four broad pillars will help governments to reconcile the issues mentioned above: (1) broadening tax bases; (2) strengthening the overall progressivity of the fiscal system; (3) affecting pre-tax behaviours and opportunities; and (4) enhancing tax policy and administration.

Broadening tax bases – while removing most VAT exemptions should be considered, it is particularly important to remove those that give a proportionately larger tax saving to the rich than to the poor; taxing capital and its returns in efficient and equitable ways can also be considered.

Strengthening the overall progressivity of the fiscal system – the paper stresses the importance of going beyond the design of individual taxes and of taking into account interactions between a wide range of factors within tax systems. In particular, progressivity could be strengthened by moving beyond a progressive personal income tax (PIT) rate. For example, improving the quality of social services (good education, basic health care and decent living standards) may help, as social services also play a redistributive role. Financing social security through a progressive PIT and taxes that bear on capital income, property and/ or consumption, could help reduce the tax burden for low income earners, increase employment, while also ensuring the financing of social security systems.

Affecting pre-tax behaviours – ultimately, this means incentivising people operating in the informal economy to join the formal economy. Low income earners may be forced into the informal sector as a result of tax changes, but informality can also be limited by strengthening the link between the taxes paid and the benefits received across the lifecycle. Furthermore, there is a growing understanding of the negative economic effects of tax complexity and tax uncertainty.

Enhancing tax policy and administration – tax evasion and tax avoidance must be tackled, but tax administration itself must be made more efficient. Revenues should be collected at low administrative costs. Tax policy must be sensitive to the structure of the economy, population density at various income levels and the public’s inequality aversion. Furthermore, the quality of tax statistics and tax policy analysis should be improved.

As with most such papers, one is left with the impression that most of the ideas seem intuitive and mesh well with “common sense”. Let’s see how the Government of Latvia fares this year, as a growth- and equality- friendly tax system is something that we want as well.

Take care,

Emils

ESAO par vienlīdzību un nodokļiem

Sākot priekšdarbus pie Uzraudzības ziņojuma, iepazinos ar ESAO publikāciju par nodokļu sistēmām, kas sekmētu iekļaujošu izaugsmi. Šo publikāciju var uzskatīti par sava veida turpinājumu ESAO 2008. pētījumam par nodokļiem un ekonomisko izaugsmi. Atšķirība ir tā, ka jaunajā publikācijā tiek runāts par izaugsmi kontekstā ar vienlīdzību un taisnīgumu. Šādu izvēli pamato novērojums, ka pēdējo desmitgažu laikā attīstītajās valstīs ir pieaugusi nevienlīdzība. Jaunajos apstākļos tātad nodokļu sistēmas analīzei ir vēl aktīvāk jāžonglē ar vienlīdzību, efektivitāti, taisnīgumu un izaugsmi.

Autori norāda, ka četri plaši definēti principi ļautu valdībām augstākminēto darīt veiksmīgi.

Paplašināt nodokļu bāzi – ir ieteicams apsvērt vairāku nodokļu atlaižu un izņēmumu atcelšanu, taču īpaša uzmanība būtu jāpievērš nodokļu atlaidēm, no kurām visvairāk iegūst tieši bagātākā sabiedrības daļā. Šeit var apsvērt arī taisnīgākus un efektīvākus veidus, kā kapitālu aplikt ar nodokļiem.

Stiprināt fiskālās sistēmas progresivitāti – rakstā uzsvērts, ka ieteicams analizēt nodokļu sistēmu kā vienotu veselumu, nevis koncentrēties uz atsevišķiem nodokļiem. Papildus progresīvām iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmēm, uzmanība jāpievērš arī publisko pakalpojumu uzlabošanai (laba izglītības sistēma un valsts finansēta veselības aprūpe), jo arī tie netieši pilda līdzekļu pārdales funkciju. Sociālās apdrošināšanas finansēšana no IIN un nodokļiem, kas skar patēriņu, kapitālu un nekustamo īpašumu, ļautu mazināt slogu uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, tādējādi stimulējot cilvēku spēju strādāt formālajā ekonomikā.

Ietekmēt potenciālo nodokļu maksātāju uzvedību – kopumā tas nozīmē stimulēt ēnu ekonomikas dalībniekus pāriet uz darbu formālajā ekonomikā, taču ir arī citi faktori. Zemo algu saņēmēji var pāriet ēnu ekonomikā, reaģējot uz nepārdomātām izmaiņām nodokļu sistēmā, tāpēc tās jāvieš uzmanīgi. Ēnu ekonomiku var ierobežot arī, nodibinot ciešāku un uzskatāmāku saikni starp samaksātajiem nodokļiem un ieguvumiem visas dzīves garumā. Būtiska uzmanība jāveltī arī nodokļu sistēmas vienkāršošanai, jo pētījumi norāda uz sarežģītības negatīvo ietekmi uz izaugsmi.

Uzlabot nodokļu politiku un nodokļu administrēšanu – nodokļu apiešana un nemaksāšana ir jāmēģina izskaust, taču jāuzlabo arī ieņēmumu dienesta darbība. Ieņēmumu ievākšana būtu jāveic ar pēc iespējas zemākām izmaksām. Nodokļu politika jāveido, balstoties uz ekonomikas struktūru, sabiedrības sadalījumu dažādas ienākumu grupās, kā arī ņemot vērā sabiedrības attieksmi pret nevienlīdzību. Jāuzlabo arī nodokļu statistikas un nodokļu politikas analīzes kvalitāte.

Kā vienmēr pēc šādu rakstu izlasīšanas, rodas sajūtu, ka viss jau kaut kur dzirdēts un labi sadzīvo ar “veselo saprātu”. Redzēsim, kā turpmāk veiksies Latvijas valdībai, jo izaugsmi un ekonomisko vienlīdzību veicinoša nodokļu sistēma ir arī mūsu mērķis.

Ar sveicieniem,

Emīls

Kas ir fiskālā disciplīna?

Šoreiz ne par matemātiku. Šoreiz par terminu. Vārdi "fiskālā politika", "fiskālā disciplīna", "fiskāls" – var ik pa brīdim dzirdēt te un tur. Ik pa laikam izskan pārmetums jeb biedējums, ka "fiskālā disciplīna" pārņēmusi prātus, bet aizmirsusi cilvēcisko pusi.

Kādu laiku atpakaļ lēkāju starp vārdiem "budžeta disciplīna" un "fiskālā disciplīna", cenšoties rast kopīgo un izvēlēties tos vārdus, kas ir tuvāki pašas saprašanai. "Budžeta disciplīna" faktiski liek nedzīvot pāri tam, ko esam nopelnījuši, bet – kas tad ir "fiskālā disciplīna"?

Turpinājumā nevēlētos radīt jaunas definīcijas, bet tik paķert kādus domugraudus. Taisnības labad vēl jāsaka, ka 2014.gada nogalē, kad Fiskālās disciplīnas padome publicēja savu pirmo uzraudzības ziņojumu, publicējām arī prezentāciju, kurā centāmies vienkāršākiem vārdiem izskaidrot mūsu tēmu. Tajā arī  minējām, ka…

Fiskāls – latīņu valodā "fiscalis" un nozīmē "valsts kase", "valsts nauda";

Fiskālā politika – valdības ieņēmumu un izdevumu plānota un pārdomāta vadība;

Fiskālā disciplīna – piesardzīga un apdomīga rīcība ar valsts līdzekļiem, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko nevar atļauties.

Taču šeit vēl jāpiebilst, ka, domājot par to, kas ir galvenā atšķirība starp budžeta un fiskālo disciplīnu, būtiski ir pieminēt valsts parāda vadību. Viens no fiskālās disciplīnas pamatprincipiem ir valsts parāda sloga apzināšana. Kāds parāda apjoms nepasliktina tautsaimniecības aktivitātes gan tagadnē, gan arī kāds parāda apjoms neuzliek slodzi nākotnes paaudzēm?

Turpmākais jau ir valsts parāda pieauguma ierobežošana vai vismaz tādu procesu un lēmumu veicināšana, kas samazina pieauguma apmēru.

Tāpēc, kad tiek runāts par to, ka fiskālā disciplīna ir kaut kas abstrakts un nomācošs, tehnisks un no cilvēkiem atsvešināts, tad varu paturēt prātā, ka fiskālā disciplīna tomēr ir tikai sauciens ierobežot nepārtraukto slogu uz valsts parādu. Jo deficīta finansēšana, protams, paģēr palielināt mūsu valsts parādu un nodokļu slogu nākamajām paaudzēm.

Ar sveicieniem,

Dace