Veselības reformas ziņojums bez reformām

16.novembrī Eiropas Komisija atbalstīja Latvijas Valdības priekšlikumu par papildu atkāpi no plānotā budžeta deficīta apmēra veselības reformas īstenošanai. Apstiprinot likumu par valsts budžetu 2017.gadam, tika paredzēta norma papildu 34,3 milj. eiro piešķiršanai ar nosacījumu, ka Veselības ministrija sagatavos informatīvo ziņojumu par reformas plāniem.

28.novembrī Pasaules Bankas konferencē Veselības ministrija saņēma daudz ierosmes Latvijas veselības aprūpes sistēmas reformai. Analītiskais materiāls piedāvā potenciālo darbu ceļa karti, kurai var veltīt kritiku, taču vienlaikus arī izmantot kā atskaites punktu, ar kuru sākt reformu.

Šodien Ministru kabineta komitejas sēdē tiks izskatīts informatīvais ziņojums, kurā tomēr Veselības ministrija nepiedāvā priekšlikumus sistēmas ilgtspējas uzlabošanai. Ko darīsim 2020.gada budžetā? Pagaidu naudu, kuru valsts saņem uz deficīta palielināšanas rēķina, varētu izmantot tikai sistēmas pārkārtošanai un izmaksu samazināšanai pielietojot efektīvas metodes. Taču šādus priekšlikumus Veselības ministrija nesniedz.

Ar sveicieniem,
Dace

Ko paņemt rītdienai no nodokļu foruma?

Turpinājumā būs mēģinājums pēc iespējas vienkārši kopsavilkt par šīsnedēļas nodokļu forumu. Padome savos ziņojumos daudzkārtīgi aicina Valdību veidot konkrētu plānu, kā tā redz sasniegt nosprausto mērķi – 2020.gadā iekasēt 1/3 no IKP un līdz ar to, man bija svarīgi sajust tās cerības un vienlaikus diemžēl arī sajust bailes "grābt dziļāk".

Pirmkārt, laba sajūta bija, kad premjers savos ievadvārdos vēl aizvien piesauca 2020.gadu kā mērķi iekasēt nodokļos 1/3 no IKP. Premjers minēja pat konkrētu soli – 1% punkts gadā. Lieliski!

Otrkārt, premjers aicināja atcelt [neproduktīvās] nodokļu atlaides un samazinātās likmes. Lieliski! Cenšos ticēt, ka spēsim atcelt atlaides tūristiem, ostām, grāmatām, u.t.t. un dot tirgum noticēt pašam sev.

Treškārt, Pasaules bankas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas eksperti atzina, ka Latvijā jāsakārto nodokļu jautājumi tā, ka nabadzīgākajam iedzīvotājam nav lielāks nodokļu slogs, kā tas ir šobrīd. Vai tas tiek darīts ar sociālajiem pabalstiem, vai tas tiek darīts ar neapliekamā minimuma rīku, vai tas tiek darīts noņemot svaru no darba spēka nodokļiem uz kapitāla nodokļiem – tas kompleksi un tālredzīgi jāizlemj. Nežēlosim talantīgos, uzņēmīgos, gudrākos – un nedomāsim viņu vietā, jo pasaulē šī sabiedrības daļa māk dalīties.

Ceturtkārt, ražošanas/pakalpojumu pievienotās vērtības celšana – banku pārstāvis atzīmēja digitālo produktu tirgu, ekonomikas ministrs – investīcijas ilgtermiņa kapitālā. Lieliski!

Piektkārt, patika, ka auditoru uzņēmumu pārstāves lika šaubīties un aplūkot reinvestētās peļņas aplikšanu ar 0% nodokli (jeb lasiet – neaplikt ar nodokli) no kritiskākiem skatu punktiem. Igauņu prakse šeit nav labākā starptautiskā prakse un līdz ar to pēc gadiem varēsim atkal lauzīt galvu, kā ekonomiku pieradināt pie normālās prakses.

Sestkārt, ēnu ekonomika un mūsu pielaidīgums par nodokļu nemaksāšanu. "Roka roku mazgā, abas netīras" – tā reiz teica mans LU ekonomikas prof. G.Libermanis... Skarbs bija K.Klausa un prof.M.Hazāna attēls par to, cik nelāgi maza ir bez-ēnas (no envelope) proporcija tajā galā, kur mēs fiksējam viszemākos oficiālos ienākumus.

Tomēr gribas pabeigt ar kaut ko labu. Mana septītā ceļa maizīte no foruma – iespējams naiva, taču – kā patika finanšu ministres pateicība saviem ierēdņiem. Lai kā arī mans finanšu ministrēšanas favorīts ir pagātnē, tomēr šo noteikti gribētu vērtēt kā cerību labai komunikācijai arī nākotnē – ka nedalām – privātais, valsts, politiķis, ierēdnis, uzņēmējs. Esam komanda! J

Ar sveicieniem,
Dace

Koriģēt-nekoriģēt-koriģēt...

Pagājušajā nedēļā Padome publicēja tā saukto ex post jeb budžeta izpildes novērtējumu par 2013.-2015.gadu. Vērīgs lasītājs noteikti pamanītu pievienotajā MS Excel tabulā arī paslēpušos 2016.gadu, kas gan pagaidām ir balstīts uz prognozēm, kā tad noslēgsies šis gads. Bet…šoreizīt rakstu ne par 2016.gadu. Šoreizīt vēlējos aizķert par pašu pēc-izpildes principu.

Kā jau ierasts ar emuāra ierakstiem, paši mācāmies tos rakstot. Ko man māca pēc-izpildes novērtējums? Šim novērtējumam jāpasaka, cik tad fiskāli atbildīga ir bijusi Valdība iepriekšējos gados. Tā teikt – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt… gluži kā mīl-nemīl-mīl-nemīl… tikai šeit tas ir par budžeta bilances nākotnes korekcijām, kas novērstu pagātnes kļūdas.

Fiskālās disciplīnas likums ir gana sauss šajā jautājumā, t.i. pēc-izpildes prasības definē šī likuma 11.pants, nosakot, ka būs-būs jākoriģē nākotnē budžets ar visu to, ko pagātnē esiet pārkāpuši. Taču…kā ierasts – viss slēpjas detaļās. Fiskālās disciplīnas likums prasa tādu fiskālo politiku, kas ir pretēja ekonomikas ciklam, t.i. labos gados taupām, lai sliktos gados ir ko tērēt. Tik tāl Jūs teiktu – viss taču labi. Jā. Bet šo ekonomikas ciklu ekonomisti redz pēc laika, un šim ekonomikas cikla novērtējumam ir tendence tikt mainītam. Zemāk ir divi attēli, kas parāda, kā mainījās situācija no salīdzinoši saspringtas plānošanas pret tādu, kas izskatās gana labi jeb ar zināmu rezervi pret korekcijas mehānismu. Viena rēķināta pirms gada, otra tik tikko.

Līdz ar to – ja jau ekonomikas cikla komponente nes sevī zināmu nenoteiktības elementu, tad prasās paskatīties uz budžeta izpildi vēl caur kādu prizmu. Šī cita prizma parādījās izdevumu pieauguma novērtējuma veidolā. Jau budžeta plānošanā Fiskālās disciplīnas likums liek samērot plānoto tēriņu pieaugumu ar potenciālo tautsaimniecības pieaugumu. – Nosakot, ja ekonomikas potenciāls neaug strauji, tad līdzīgi arī valsts izdevumiem jāaug tādā pat tempā.

Diemžēl šādā rakursā fiskāli atbildīga rīcība iepriekšējos gados nav novērojama. Redzams, ka izdevumiem bija raksturīgs augt salīdzinoši ātrāk nekā to ļauj potenciālā iekšzemes kopprodukta augsmes temps un būtu jāveic atbilstošas korekcijas 2020.gadā. Taču Fiskālās disciplīnas likums par to klusē. Šāda veida novērtējumu budžeta izpildei veic Eiropas Komisija un nemaz nenāktu par skādi arī Latvijā paskatīties uz budžeta izpildi no vairākām pusēm.

Kādā citā reizītē detalizētāk aizķeršu abas metodes – gan to, ko stāsta Fiskālās disciplīnas likuma 11.pants (strukturālās bilances korekcijas mehānisms), gan par izdevumu pieauguma pēc-izpildes novērtējumu.

Tik tāl paliek atvērts jautājums – koriģēt-nekoriģēt-koriģēt…

Ar sveicieniem,

Dace

Ko mēs domājam ar "publisko finansējumu"?

Dažreiz var nebūt pilnībā skaidrs, ko Padome domā ar formulējumu “publiskais finansējums”. Vai runa ir par konkrētās nozares ministrijai piešķirto finansējumu? Varbūt mēs domājam centrālās valdības finansējumu un nepieskaitām pašvaldību budžetus? Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, vēlējos sniegt nelielu ieskatu divās savstarpēji saistītās tēmās – (a) valdības izdevumu klasifikācija atbilstoši funkcionālajām kategorijām (turpmāk COFOG) un (b) vispārējā valdība (no angļu val. general government).

(a) Classification of the Functions of Government (jeb COFOG) ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) izstrādāta valsts izdevumu klasifikācija, kuru izmanto dažādas starptautiskās organizācijas (t.sk. Eiropas Savienība). Šī iedalījuma mērķis ir sakārtot valsts izdevumus starptautiski salīdzināmā griezumā, kas atspoguļo valsts funkcijas un valsts nodrošinātos pakalpojumus. ESAO klasifikācijā ir šādas kategorijas:

i. Vispārējie sabiedriskie pakalpojumi

ii. Aizsardzība

iii. Sabiedriskā kārtība un drošība

iv. Ekonomiskā darbība

v. Vides aizsardzība

vi. Mājoklis un komunālā saimniecība

vii. Veselība

viii. Atpūta, kultūra un reliģija

ix. Izglītība

x. Sociālā aizsardzība

Skaidri redzams, ka šīs kategorijas ir samērā plašas un iekļaujošas (detalizētāks apraksts pieejams šeit). Tas ir apzināts lēmums, lai būtu iespējams korekti salīdzināt būtiski atšķirīgu valstu izdevumus. To var vienkārši ilustrēt. 

Ne visām valstīm ir identisks ministriju klāsts. Piemēram, Latvijā ir 13 ministrijas. Igaunijā savukārt ir tikai 11 ministrijas, lai gan dažās no tām ir divi ministri. Ja mēs atsevišķi skatītu katru ministriju, mums bieži nebūtu vienotu atskaites punktu, lai veiktu korektu starptautisku salīdzinājumu, jo Latvijas ministrijas pilnībā neatbilst Igaunijas ministrijām. Ar citām valstīm, iespējams, atšķirības būtu vēl lielākas. Protams, gandrīz visām valstīm būtu institūcijas, kas atbild par izglītību, veselību un tieslietām, taču pat Latvijā un Igaunijā šī atbildība ir deleģēta atšķirīgām ministrijām. Piemēram, Latvijā ir Veselības ministrija, bet Igaunijā par šo jomu atbild Sociālo lietu ministrija (Sotsiaalministeerium). 

Papildus jāmin arī tas, ka konkrētai valdības funkcijai novirzītie līdzekļi ne obligāti ietver visus atbilstošajai ministrijai piešķirtos līdzekļus. Piemēram, Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte ir attiecīgi Kultūras un Veselības ministriju paspārnē, bet COFOG griezumā Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte nodrošina izglītības funkciju, tāpēc ar šīm augstākās izglītības iestādēm saistītos izdevumus klasificē zem izglītības, nevis kultūras vai veselības.

Īsumā – COFOG valsts izdevumus klasificē atbilstoši funkcijai, kurai finansējumus novirzīts, nevis atkarībā no tā, kuras ministrijas budžetā tie ir iekļauti.

(b) Nav starptautiski vienotas pieejas atbildību un funkciju sadalījumam dažādos valdības līmeņos – dažās valstīs pašvaldībām ir lielāka autonomija un nodrošināmo pakalpojumu klāsts, bet citās tas ir ierobežotāks. Tas atspoguļojas arī atšķirīgajos budžetu apmēros. Piemēram, Igaunijā ir lielāks centrālās valdības budžets nekā Latvijā.

Šāda veida salīdzinājuma gan ir nepilnīgs, jo dod maldinošu priekšstatu, ka Igaunijā kopumā ir lielāks budžets nekā Latvijā.

Kad Padomes savos ziņojumos un komentāros veic starptautiskus salīdzinājumus, tā par atskaites punktu izmanto vispārējās valdības līmeni. Tas aptver visas valsts un pašvaldību budžeta iestādes, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētus un finansētus komersantus. Tas nozīmē, ka vispārējās valdības budžets ietver gan centrālās valdības ieņēmumus un izdevumus, gan arī pašvaldību u.c. budžetus.

Vispārējās valdības budžets publiskās finanses pasniedz starptautiski salīdzināmā formā. Tas tiek aprēķināts, izmantojot Eiropas kontu sistēmas vienotos metodoloģiskos principus, pēc kuriem tiek aprēķināti visu Eiropas Savienības dalībvalstu vispārējās valdības budžeti. Šos aprēķinus Latvijā veic Centrālā statistikas pārvalde, kura aprīlī un oktobrī publicē aprēķinus - notifikācijas, kurās norādīta Latvijas vispārējās valdības budžeta bilance.

Ja salīdzinām Igaunijas un Latvijas budžetus vispārējās valdības līmenī, skaidri redzams, ka Latvijas budžets ir lielāks.

Padome tātad veic starptautiskus salīdzinājumus vispārējās valdības līmenī, izmantojot COFOG klasifikāciju. Izejot no šādas pozīcijas, ir vieglāk saprast, kāpēc Padome izsaka šķietami neticamu apgalvojumu, ka Latvijā noteiktas nozares ir pārfinansētas.

Eurostat dati par 2014. gadu liecina, ka, salīdzinot ar ES vidējo līmeni, Latvijā nepietiekami finansēta bija (i) sociālā aizsardzība, (ii) veselība, (iii) aizsardzība un (iv) vispārējie sabiedriskie pakalpojumi. Savukārt finansējums (i) izglītībai, (ii) ekonomiskajai darbībai, (iii) mājokļiem un komunālajām saimniecībām, kā arī (iv) atpūtai kultūrai un reliģijai bija virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Protams, katru no šīm funkcijām var sadalīt vēl sīkāk. Tas parādītu, ka, piemēram, ne visi izglītības līmeņi ir vienlīdz labi finansēti. Tajā pašā laikā šie rezultāti liek pārdomāt, cik efektīvi tiek izmantoti budžetā pieejami līdzekļi.

Kopsavilkums

Kad Padome savos dokumentos veic starptautisku publiskā finansējuma salīdzinājumu, tiek izmantota COFOG klasifikācija, kas izdevumus sadala atbilstoši funkcijai, kuru tie pilda un nodrošina. Salīdzināt ministrijām piešķirto finansējumu starptautiskā griezumā nav korekti. Ne visām valstīs ir vienots jomu sadalījums un identisks ministriju skaits. Kā jau minēju, ministriju finansējums var tikt izmantots, lai nodrošinātu arī kādu citu COFOG funkciju. Piemēram, Veselības ministrija var finansēt medicīnisko izglītību, taču COFOG klasifikācijā piešķirtie līdzekļi tiks uzskaitīti kā izdevumi izglītībai. Būtiski ir arī skaidri saprast, par kuru budžeta līmeni ir runa. Padome savos dokumentos gandrīz vienmēr runā par vispārējās valdības budžetu. Tā ir plaša kategorija, kas ietver visus valsts un pašvaldību budžetus, kā arī valsts un pašvaldību kontrolēto un finansēto komersantu budžetus. Šajā līmeni ir korekti veikt starptautiskos salīdzinājumus, jo vispārējās valdības ieņēmumi un izdevumi tiek aprēķināti pēc vienotiem metodoloģiskiem principiem un ierobežo valstij specifisku faktoru ietekmi, kas mēdz apgrūtināt salīdzinājumus.

Ar sveicieniem,

Emīls

Veselība un ilgtspēja

Viens no galvenajiem jautājumiem Padomes 2016. gada Uzraudzības ziņojumā būs veselības aprūpe un tai piešķirtā finansējuma ilgtspēja un izlietojums. Šajā sakarā vēlējos dalīties ar aptaujas datiem.

Mūsu aptaujā respondentiem tika piedāvāts saraksts ar dažādām jomām, no kurām bija jāizvēlas tās, kurām nepieciešamības gadījumā finansējums būtu jāsamazina, un tās, kuru finansējumu nevajadzētu skart. 

64% respondentu uzskatīja, ka varētu samazināt izdevumus, kas saistīti ar atalgojumu valsts pārvaldē. Otrajā vietā bija atbalsts mākslai un kultūrai, kuru izvēlējas 36% respondentu.

Finansējumu nevajadzētu skart veselībai aprūpei (88%) un sociālajām garantijām (70%).

Uzskati par to, cik bieži katrā jomā jāizvērtē izdevumi, bija dažādi. 83% respondentu uzskatīja, ka tik bieži jāizvērtē veselības aprūpes izdevumi, taču tikai 37% uzskatīja, ka izdevumi mākslai un kultūrai jāizvērtē tikpat regulāri.

Regulāru izdevumu lietderīguma izvērtēšanu respondenti atzīst par būtisku. Īpaši izteikti tas ir veselības aprūpei piešķirto līdzekļu gadījumā, taču respondenti neuzskata, ka veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi būtu jāsamazina konsolidācijas nolūkos.

Gribam labu veselības aprūpi, kura efektīvi izmanto savus līdzekļus, taču finansējumu nevajadzētu piegriezt, ja nepieciešams panākt sabalansētu budžetu. Bet... vai mēs gribam tādu veselības aprūpi, kuras pašreizējās izmaksas segs nākamās paaudzes? Uz šādu jautājumu atbilde nav viegla vai viennozīmīga, un es ceru, ka to saprot visi.

Ar sveicieniem,

Emīls

Pakalpojumi un ēnas

Viena no interesantākajām atziņām, kuru es guvu, iepazīstoties ar mūsu aptaujas rezultātiem, bija, ka cilvēki vēlētos, lai valsts uzņemas lielāku atbildību par cilvēku vajadzību nodrošināšanu. Tas, protams, nav viennozīmīgi. Iecietība pret nodokļu nemaksāšanu bija uzskatāma; turklāt Baltic International Bank pasūtītās aptaujas rezultāti (06.2016.) norāda, ka vēlme pēc publiskajiem pakalpojumiem ir mazāka, ja tiek skaidri pateikts, ka tas nozīmē augstākus nodokļus.

Manuprāt, tas labi raksturo neskaidro attieksmi pret nodokļiem un publisko sektoru. No vienas puses, valstij ir jāsniedz pakalpojumi un jārūpējas par iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu. No otras puses – mēs to uzturam par saviem nodokļiem, un es pats taču varu labāk novērtēt, kā savām vajadzībām izmantot ienākumus, vai ne?

Šādu attieksmi, labi ilustrē 6. septembrī publicētais Vjačeslava Dombrovska raksts. Piemēram…

Ja Latvija būtu ciems ar simts iedzīvotājiem, tad apmēram trīsdesmit cilvēki šajā ciemā radītu reālu ekonomisku vērtību (privātajā sektorā strādājošie). No viņu samaksātajiem nodokļiem tiktu uzturēti visi pārējie ciema iedzīvotāji – sākot ar valsts ierēdņiem, pašvaldību skolotājiem, un beidzot ar bezdarbniekiem, skolēniem un pensionāriem.

Privātajā sektorā strādājošie neapšaubāmi rada ekonomisko vērtību, taču šajā citātā ir izmantots samērā nekorekts pārējo cilvēku raksturojums. Tie tiek nostādīti tādā kā parazīta lomā. Jā, pie publiskā sektora pieder valsts pārvaldes darbinieki un sociālā apdrošināšanu, taču tas ietver arī infrastruktūru, likumdošanu un izglītības sistēmu, kas rada atbilstošus apstākļus uzņēmējdarbībai.

Sarunas par Latvijas nodokļu politiku un stratēģiju vēl tikai priekšā, un šajā kontekstā ir svarīgi skaidri saprast - kādu publisko sektoru mēs vēlamies? Kas ir "pakalpojumu grozā", kuru mēs finansēsim kolektīvi? Šeit, gribot negribot, ekonomiski apsvērumi savijas ar politiskām vīzijām par sabiedrību, un to der atcerēties. Piemēram, komentāros par nevienlīdzību Vjačeslavs Dombrovskis par to runā tīri no ekonomiskā skatpunkta, apejot jautājumu, ka nevienlīdzības mazināšana bez šaubām ir arī politisks mērķis. Progresīvie ienākumu nodokļi nav tikai veids, kā radīt ieņēmumus.

Lai arī Latvijā pastāv ienākumu nevienlīdzība, pēc sava mēroga tā ne tuvu nestāv tuvu tai sabiedrības noslāņošanai, kura Rietumvalstīs veidojusies gadsimtiem

Spriežot pēc vēlāk teiktā, runa ir par “bagātās šķiras” izveidi, kuras ienākumu aplikšana ar nodokļiem mazinātu nevienlīdzību.

Mūsu uzņēmēju slānis, diemžēl, nav kļuvis tik turīgs, lai, paņemot no viņiem vēl vairāk, varētu būtiski pacelt pārējo Latvijas iedzīvotāju labklājību.

Šis, šķiet, labs iebildums. Ir svarīgi apzināties ierobežojumus, kas konkrētu pieeju nodokļu politikai padara nepraktisku, taču Dombrovska kungs komentē arī pašreizējo situāciju, uzsverot..

Jau šobrīd mums ir visaugstākie darbaspēka nodokļi un visaugstākie akcīzes nodokli reģionā. Uzņēmuma ienākumu nodokļu ziņā skaidri zaudējam Igaunijai, kur reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli.

Padome savā 2015. gada Uzraudzības ziņojumā norādīja, ka darbaspēka nodokļu kāpināšana nav vēlama. Eiropas Komisijas publikācijā Tax Reforms in EU Member States ir pausta līdzīga nostāja – darbaspēka nodokļi ir augsti.

Par nodokļiem uzņēmējiem gan bilde sāk kļūt nedaudz sarežģītāka. PWC savā ziņojumā Paying Taxes 2016 norāda, ka “kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemākā Baltijas valstīs”.

Interesanti arī apzināties, ka mēs ar šīm “augstajām” nodokļu likmēm ieņēmumu ziņā sēžam Eiropas Savienības pēdējos solos.

                                    Avots: Eurostat

Iemeslu varēs uzminēt daudzi – mums ir vērā ņemama ēnu ekonomika. Vjačeslavs Dombrovskis gan to savā rakstā piemin tikai kā iespējamo draudu.

Rezumējot, publiskā sektora vēriens un valsts finansēto "pakalpojumu grozs" ir tieši saistīti ar mūsu vēlmi maksāt nodokļus. Nevienlīdzība ir ekonomisks fakts, bet politiski tā ir problēma un tāpēc atkarīga no mūsu attieksmes. Domājot par valsts nodokļu politiku, mums nāksies skaidri formulēt savu nostāju šajos jautājumos. Izveidot nodokļu sistēmu, kas slāpē uzņēmēju iniciatīvu nav prātīgi, taču nedrīkst aizmirst par ēnām. 

Ar sveicieniem,

Emīls

No fiskālās politikas nav jābaidās

Kad sāku strādāt Fiskālās disciplīnas padomē, nācās saskarties ar dažādiem jokiem par valsts iestāžu iejaukšanos ekonomiskajos procesos. Atslēgvārds, protams, bija “brīvais tirgus”, taču bieži tika piesaukta arī valsts pārvaldes kompetence (vai tās trūkums) un konkrētu lēmumu politiskā “aizmugure”.

Ja tā padomā, šie komentāri vairāk atsedz cilvēku neticību valsts pārvaldei, nevis konkrētus un sasvstarpēji saderīgus apgalvojumus. Vīzija par brīvā tirgus organisko attīstību, kuru smacē ļaunie ierēdņi, kuri vienlaikus ir nekompetenti par ekonomikas jautājumiem, taču tomēr spējīgi manipulēt ar fiskālajām svirām, lai panāktu sev vēlamo iznākumu… Jā, tādu vīziju ir grūti atspēkot, jo nav īsti skaidrs, kur sākt.

Tāpēc iesaku noskatīties Crash Course video par fiskālo politiku. Principā iesaku skatīties Crash Course, ja par kādu jautājumu ir interese, bet pietrūkst laika lasīt garas grāmatas.

Ar sveicieniem,

Emīls