Fiskālās ilūzijas kliedēšanas rīks

Izdevumu nosacījuma izpratnes meklējumos garām skrēja neliels rakstiņš par to, kā budžeta bilances mēdz “uzlaboties”, tuvojoties gadu mijai un citos brīžos. Šādi fiskālās disciplīnas ievērošanas ilūzijas cēloņi var būt, piemēram, Valdības rīcība, kas saistīta ar maksājumu atlikšanu no gada beigām uz gada sākumu, lai uzlabotu gada noslēguma bilanci, vai aktīvu pārdošana, tos parādot kā ieņēmumus, bet piemirstot uzskaitīt ilgākā termiņā radušos zaudējumos, piemēram, no nākotnē neiekasējamas īres maksas.

Delaying payment, for instance, no longer reduces the deficit when accounts payable are recognized as a liability on the government’s balance sheet, and the deficit takes account of the accumulation of those liabilities. Likewise, the sale of assets does not reduce the deficit if the assets are on balance sheet and the deficit is measured as the decline in net worth. Recognizing such assets and liabilities is consistent with the accrual-based version of International Public Sector Accounting Standards (IPSASB, 2014), the International Monetary Fund’s Government Finance Statistics Manual (IMF, 2015), as well as many national and regional standards for fiscal data.

Irwin (2016: 4)

Skatot nesenos Latvijas piemērus – gan otrādā veida darījumā (VID ēkas iegāde), tiek neaizmirsti arī ieguvumi. Kas pozitīvi no uzskaites viedokļa. (Taču der atcerēties, ka darījuma sekas pasliktināja budžeta bilanci par 0,3% no IKP – tā teikt – fiskālā ilūzija tiešām tiek kliedēta). Cits pozitīvs apstāklis no uzskaites puses – labi, ka esam no tiem, kas izdevumu principa aprēķinos neieskaita investīcijas, kas vidējā un ilgā termiņā nes būtisku pozitīvo efektu.

[...]treating investment in infrastructure as ordinary spending can be misleading, because the investment can have long-run fiscal benefits.

Irwin (2016: 3)

Autors turpināja apskatīt, cik bieži tiek publiskoti budžetu izpildes pārskati, ka tiek ņemtas uzskaitē valsts (arī pašvaldību) kapitālsabiedrības, nefinanšu transakcijas u.c.  Autors parāda tās attīstītās valstis, kas uzskaitē arvien plašāk izmanto uzkrājumu principu (atšķirībā no vēl aizvien populārā naudas plūsmas principa daudzās pasaules valstīs). Manu uzmanību pievērsa arī nākotnes pensiju saistību neuzskaitīšana (šeit gan kā piemērs nav minēta neviena konkrēta valsts), savukārt priecēja tas, ka arvien vairāk valstīs prognozē deficīta un parāda attīstību ar vismaz 30 gadu laika nogriezni.

Nav jau tālu arī mums iespēja strādāt ar tiktāl attīstītu budžeta uzskaites un grāmatvedības sistēmu, kas ļautu piemērot uzkrājuma principu arvien vairāk. Tomēr ceļš priekšā.  Arī manas izpratnes par izdevumu nosacījumu.

Ar sveicieniem,

Dace