Šoreiz pavisam īsi par budžeta izdevumu
veidiem. Faktiski pārdomām vienu no punktiem pielika Izglītības un zinātnes
ministres teiktais par vajadzību domāt, kā apturēt sporta būvju celtniecību un
virzīt līdzekļus skolotāju algām. Tas tik ļoti sagāja kopā ar pagājušā
piektdienā lemto Ministru kabinetā jeb ar to, ka šeit vēlējos tikai nedaudz papildināt
ar kādu niansi. Nodalot, un vienlaikus arī tomēr apvienojot kā līdzīgas abas
ievirzes.
Piektdien tika pieņemta virkne
lielāku un mazāku lēmumu par to, kur atrast naudu, lai nosegtu budžeta deficīta
deficītu – kā arī varam saukt nu jau ierasto vārdu viepli "negatīvā
fiskālā telpa". Jo tas ir atļautā budžeta deficīta apmēra pārsniegums. Šie
lēmumi bija dažādi, bet daži no tiem skāra arī tās jomas, kuras šobrīd siltais ekonomikas cikls ļauj palaist
vaļīgāk (piemēram, sociālie pabalsti). Savukārt uz šo atbrīvoto izdevumu bāzes tiek palielināti jau regulārie izdevumi,
kā piemēram, algas (skolotājiem, mediķiem, tiesnešiem). Retorika – kur radīsies nauda, kad ekonomikas cikls liks, piemēram, palielināt pabalstus dēļ nelabvēlīgākas
ekonomikas situācijas (piemēram, bezdarba līmeņa izmaiņas)?
Savukārt, priekšlikums virzīt
sporta zāļu izdevumus, kas lielākoties ir Eiropas Savienības fondu finansēti
projekti, uz skolotāju algu virzienu, kas ir regulārie valdības izdevumi – arī ir
nedaudz līdzīgs ar iepriekšējo. Jeb… no finansēšanas avota, kas nav regulārie
ieņēmumi, tiek domāts par regulāro izdevumu kāpināšanu. Un atkal neliela
retorika – kur radīsies nauda, kad fondu projekti noslēgsies? Virziens ir labs, taču... arī es sev lieku mērīt daudz reizes, pirms saprast, kur nogriezt.
Tas šeit pavisam īsi, pārdomās
par budžeta ieņēmumu un izdevumu samērošanu. Regulāro izdevumu piesegšana ar labvēlīga cikla iespējām vai Eiropas fondiem diemžēl ir īslaicīga pieeja.
Ar sveicieniem,
Dace
