Akadēmiķu un valsts pārvaldes ekspertu sarunas.... Bonnā

Tikko esmu mājās no divu dienu semināra Bonnas Universitātē. Daudz atziņu no diskusijām divdienu garumā. Jāsaka, ka eksperti ir tik pilni ar ekspertīzi, ka pat ēdot sarunas iet tikai par MUN pieredzi starp valstīm, izdevumu konsolidācijas ietekmi, fiskālo-finanšu krīžu ietekmi, politiķu un sabiedrības "dāvanu prieku" jeb nespēju savaldīties "labos laikos" u.t.t.

Vakardien vēl teicu sev, ka iespaidu tik daudz, ka nemāku tos galvā kopsavilkt un strukturēt, kas ir tas svarīgākais [man]. Formāli par katru stāstu ir atskaite un saprasta arī kāda tehniskā nianse, taču ikreiz gribas teikt, kas ir tas, ko ņemu par galveno tālāk ikdienai un arī ilgākam redzējumam uz Latviju.

Un tā trīs lietas – labas lietas:

Pirmā atziņa turpmākam ir vajadzība pēc "mazas tabuliņas" :) jeb kā to stāstīja Vitor Gaspar (SVF) – sen senos laikos kāds franču finanšu ministrs spēja reizi pusgadā savam karalim iedot pāris tabulas ar to, kā izskatās valsts ieņēmumi un izdevumi. George Kopits (Portugāles neatkarīgā fiskālā iestāde) gāja tālāk – un ieteica salikt tik pat mazu tabuliņu, bet – jau starppaudžu griezumā. Lai šajā tabulā ir iekšā gan finanšu situācija šodien, gan arī nākotnes pensiju maksājumi, potenciālie depozītu garantijas fonda izdevumi u.c. Tas atsauca atmiņā nesen žurnālā IR publicēto mežu vērtību, kas arī veido daļu no valsts kopējās vērtības (net worth).

Otrā doma savijās no rakstiem un prezentācijām par to, ka valstīm jāspēj strādāt ar izdevumu pusi, taču tas, protams, neizslēdz sakārtotu nodokļu (ieņēmumu) pusi. Ieņēmumu puses sakārtošana ir kā pamats jeb primāra strukturāla reforma (kas nozīmē – lieliski, Latvija ir uz pareizā ceļa, ka šobrīd strādā ar to, lai uzlabotu nodokļu sistēmu)! Taču  – spēja strādāt ar izdevumu pusi ir kritiski svarīga. Krīzēs – spējot ātri reaģēt (un tādos gadījumos konsolidācija atmaksājas), taču ja "velk garumā", tad drīz vien iestājas sabiedrībā "fiskālais nogurums". Pie kam krīzēs, strādājot ar izdevumu pusi, kaitējums ekonomikai iespējams mazāks, nekā raustot ieņēmumu pusi.

Trešā, bet nebūt ne mazsvarīga (ja jau pat lieku virsrakstā) ir – spēja celt šādas kritiskas un ja drīkst teikt, manā redzējumā, ļoti vajadzīgas un kvalitatīvas diskusijas – starp zinātni un valsts praktiķi. Katrā tēmā tika veltīts laiks mainot lomas. Super! Kad ir savstarpēja spēcīga kritika un argumentētas niknas sarunas, galā atrodas labi kompromisi turpmākajam. Šeit arī aizķēra viens raksts par to, ka fiskālā vienaldzība no sabiedrības puses arī neveicina valsts finanšu ilgtspēju.

Šādi semināri ne tikai izmaļ prātu, bet atkal un atkal pasaka, ka ir daudz jo daudz labu teoriju un arī risinājumu (modeļu), un ir lieliski tos kritiski pārrunāt, lai kopīgi arī nonāktu pie tā, kas palīdz taupīt arī cilvēkresursus, jo pasaka priekšā ceļu, kuru iet...

Ar sveicieniem,
Dace

Budžetā neparedzēts gadījums

Šorīt pamanīju mūsu prezidenta viedokli par valsts budžetu kā apdrošinātāju uzņēmēju likstās. Protams, tikām arī pamanījuši Valdības darba kārtībā šo 700 tūkst. eiro punktu, kas atkal paknapināja rezerves fondu jeb līdzekļus neparedzētiem gadījumiem. Valdības sēdē par šo jautājumu arī bija kritiskas debates. Un... tad nu šodien pa dienu galvā "cita starpā" virmoja arī šī spuldzīte jeb pārdomas, kurās vēlējos īsi padalīties.

Padome jau savā pašā pirmajā uzraudzības ziņojumā 2014.gada nogalē [14.lpp., citēts zemāk] minēja šo Latvijas parādību jeb pat var teikt – tradīciju – valsts budžetu lietot kā apdrošināšanu pret dažādām uzņēmēju likstām.

"Tikmēr neparedzami apstākļi var izraisīt novirzes no iepriekš minētajiem pieņēmumiem. 2014.gadā valdībai nācās uzņemties virkni papildu izdevumu, kas bija saistīti ar kompensācijām agrārajam sektoram dēļ Āfrikas cūku mēra un kompensācijām, kas izrietēja no krasām izmaiņām Latvijas pārtikas tirgū Krievijas tirdzniecības sankciju ietekmē. Padome paredz, ka šādi izdevumi lielākoties tiks finansēti no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem vai pārdalot izdevumus no budžeta pozīcijām ar zemāku prioritāti. Publiski pieejamā informācija nav pilnībā skaidra, vai šādas kompensācijas ir tiešs valdības pienākums, it īpaši gadījumos, kad privātajam sektoram savā uzņēmējdarbībā jārūpējas patstāvīgi par savas mantas un darbības atbilstošu apdrošināšanu."

Piedodiet, nāks-nāks tūlīt droši vien nepiedienīga ironija – bet... vai tad tiešām ir nepareizi kompensēt tos uzņēmējus, kas vēloties vairāk nopelnīt iet uz riskantākiem tirgiem un tad, ja neizdodas bizness, tad pie vainas ir pašu valdība un pašu budžetam jāatbalsta nozare (lasīt – uzņēmējs)? .... Droši varu teikt, ka simetrija nav novērota. Tāpēc tās pasaulē iemītās taciņas parasti ir – vai nu stratēģijas māka (kā B.Rubess ar Volkswagen cauri biznesa cikliem), vai nu droši tiek izmantoti tirgus apdrošināšanas rīki (kas gan papildus maksā, un tas samazina uzņēmējam peļņu). Bet labi-labi-labi. Te beigšu savu ironiju, jo vakarā izklausos jau pēc Dreisleriānas atvaļinātā bundzinieka.

Tomēr otrs aspekts ir jau daudz nopietnāks. Par šo rezervi budžetā. Reizi ceturksnī informējam, kāda ir situācija ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Rakstot šos pārskatus, kolēģiem rodas jautājums, vai tiešām katrs gadījums [piemēram, 2.lpp. uzskaitīti š.g. 1.ceturksnī tie piešķīrumi, kas bija virs 100 tūkst. eiro] atbilst regulējumā noteiktajai definīcijai [3.punkts, citēts zemāk]?

"Līdzekļus piešķir valsts pamatbudžeta apropriācijās neparedzētiem izdevumiem katastrofu un dabas stihiju seku novēršanai, to radīto zaudējumu kompensēšanai, valsts pārvaldes uzdevumu nodrošināšanai gadījumos, ja netiek izpildītas līgumsaistības un no sadarbības partnera tiek iekasēts vai ieturēts līgumsods vai procentu maksājums par saistību neizpildi, citiem neparedzētiem gadījumiem un valstiski īpaši nozīmīgiem pasākumiem."

Jūlijā varēs redzēt pusgada bilanci. Gribētos ticēt, ka, raiti piešķirot šos rezerves līdzekļus, tiek paturēts prātā arī tas, kā mēdz būt gada beigās mūsu sāpju [burtiskā nozīmē] nozarēs, un vai tajā brīdī būs zināms, no kurienes atkal spēt uzburt  līdzekļus. Labāk jau tomēr būtu ļaut plaukt uzņēmēju stratēģiskajai domāšanai patstāvīgi, un iespējams, ka arī talantīgie cilvēki spēj sevi nodrošināt paši... 

Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem ir tas labais rīks, kas palīdz gada laikā vadīt budžeta laivu, kad valsts darbu upē iekrīt negaidīti sprunguļi, negaidītas krāces. Tomēr ik reizīt, kad no šī rezerves fonda tiek piešķirti līdzekļi, atceros gada beigas, kad ir beigušies līdzekļi daudz svarīgākās jomās. Protams, tā arī nav precīza definīcijas atbilstība un arī ar šo rezervi tās neaizlāpīt, taču tajā brīdī ir svarīgi tās vismaz nodzēst.  

Ar naksnīgu pirmslampas sveicienu,

Dace

Vai tikai papīra mērķis?

Pagājušā nedēļā sanācām jau trešo reizi uz baltiešu fiskālo iestāžu domapmaiņu. Pagājušā gadā un arī šogad mūsu domnīcai :) pievienojās arī somu kolēģi. Un … šoreiz tieši no viņiem man ir neliela inspirācija kādiem diviem attēliem, ar kuriem (jāatzīstas) līdz šim nebiju gana drosmīga. Jeb precīzāk – pietrūka secinājuma ar gana pesimistiskiem novērojumiem.

Proti, tā ir (1.) bilde par to, kā mēs izskatāmies pret to budžeta bilances mērķi, kuru esam sev nosprauduši Fiskālās disciplīnas likumā. Fiskālās disciplīnas likumā noteiktais mērķis paliek vien kā mērķis, no kura allažiņ atrunāties.

Protams, protams, Jūs teiksiet – mums taču ir pavisam likumīgas (atļautas) atkāpes iemaksām pensiju otrajā līmenī, un šogad arī veselības jomas strukturālām izmaiņām. Jā, to zinu. Šī bilde ir tik, lai pamanām, ka ar to visu atļauto atkāpju "vezumu" (ja tā drīkst teikt), mums neizdodas ievērojot labos nodomus, kas ir ielikti Fiskālās disciplīnas likumā. Un labie nodomi likumā ir fiksēti kā spēja salīdzinoši minimāli aiziet prom no sabalansēta (jeb bezdeficīta budžeta, kā tas par piemēru ir igauņiem :). Vienlaikus (godam valdībai) jāsaka, ka pagājušā gada nogalē bija spēja savaldīt izdevumus, ievērojot ekonomikas vājāku augsmi nekā cerēts, kas rezultējās gandrīz sabalansētā budžetā.

Šeit arī nesarežģu mazās (pavisam mazās) piezīmes ar noviržu uzkrājumiem u.t.t., ko saistībā ar novirzēm ļauj un liek darīt Fiskālās disciplīnas likums (t.i. ja ilgstoši novirzāmies no likumā noteiktā, tad nākotnē jākoriģē). Taču (!) šeit mums viss ir labi (ironiska balss), jo visas atkāpes (kā jau iepriekš minēju) ir atļautas.

Skumjais aspekts šajās novirzēs ir tāds, ka jebkurš deficīts jāfinansē, un kā finansēšanas avots mums ir valsts parāds. Kas nekur nepazūd – gan relatīvajos rādītājos, pret iekšzemes kopproduktu, gan arī absolūtajos rādītājos. Tā ir (2.) bilde, kur atkal inspirējos no somu kolēģiem un saņemos drosmes arī pateikt līdzīgi – vien šajā gadsimtā parāds ir desmitkāršojies absolūtajos rādītājos. Somiem šīs skumjas bija uz pusīti mazākas. 

Ar sveicieniem,
Dace

Vasaras plāna iztrūkums

Katru gadu budžets tiek pieņemts pēc visām pusēm skaidra grafika. Jā, varam čīkstēt un stenēt, ka tas ir saspringts, bet – tā galā nav tiesa. Tas ir vienkāršs darbs, un katrā valstī tas ir tieši tik pat saspringts kā mūsējais. Valsts finanšu pārvaldība prasa savu, un tas ir labi.

Pagājušā gadā bija prieks par to, ka šajā laika grafikā parādījās jaunas un ļoti vajadzīgas norises: ministrijas iesniedza Finanšu ministrijā fiskālo risku vadības ziņojumus, bija īstenota izdevumu pārskatīšana un paredzēta fiskālā rezerve. Lieliski!

Arī šogad laika plānos ir daudz cerību, kaut vai šādi piemēri kā – amata vietu skaita un vakanču pārskatīšana, nulles budžeta izmēģinājumprojekts (kas grafika projektā bija plānots veselības nozarē). Iepriekšējā gada labās lietas arī nebija svītrotas un pats galvenais – ir skaidrs darbu laika plānojums.

Kas noticis ir šobrīd un par ko es te rakstu? Diemžēl šobrīd ierasto darbu laika grafiks ir koriģējies. Diemžēl jāņu zāles nelasīšu ar padarīta darba sajūtu, kā bija cerēts :), jo ikgadēji līdz jūnija vidum makroekonomikas prognožu apstiprināšana Padomē ir pabeigta.

Padomei ir pienākums apstiprināt makroekonomikas rādītāju prognozes, pirms tiek uzsākti nākamie posmi budžeta plānošanā. Pēc makroekonomikas ietvara sāk domas un lēmumus likt nodokļu un labklājības jomas eksperti, un pēc tam jau pieslēdzas fiskālās politikas eksperti, kam rūp valdības izdevumu griestu pieskatīšana. Kopīgais vasaras darbs rezultējas augusta sākumā (šogad plānots 8.augusts), kad Ministru kabinetā tiks apstiprināts makro-fiskālo prognožu ziņojums 2018.-2020.gadam.

Protams, ir ļoti labi saprotams, ka vēl trūkst lēmumu par reformām – par veselības reformu un nodokļu reformu. Un nenoliedzami abām reformām būs noteikta ietekme uz to, kā nākamajos gados darbosies tautsaimniecība, iedzīvotāji. 

Taču procesa pārskatāmībai noteikti, noteikti gribas pēc iespējas ātrāk zināt, uz kādu laiku šogad ir pārceltas tās divas nedēļas – visdrīzāk jūlijā – kurās Padome "grauzīs" cauri un diskutēs-pārbaudīs-diskutēs-pārbaudīs-diskutēs :) tos makroekonomikas datus, ko būs sagatavojusi Finanšu ministrija. Sajūtās vēl ir bažas par to, vai līdz 8.augustam varēs pagūt visus posmus, kā ierasts, jo kavēšanās šobrīd redzama par vismaz mēnesi. Par pārējiem posmiem Ministru kabinetā šeit pat neminām.

Pie tā vien varu noapaļot ar vēlējumu par raženu vasariņu un lai rudens atnāk pārskatāmi un pārdomāti.

Ar sveicienu,

Dace

Divas ilgtspējas

Viens no šīgada darbiņiem (ko ceram padarīt līdz gada beigām) ir fiskālās ilgtspējas ziņojums. Šodien [ekspertu diskusijā] bija liela griba pēc iespējas neitrāli apzināt darba mēru gan no uzņēmīgo puses, gan arī no mazāk uzņēmīgo puses. Lai jau mērķētāk spētu vilkt ilgtspējas līnijas, kuras Latvijas iedzīvotājiem ir kritiski mainīt uz labāku pusi.Vai šoreiz varu tās nosaukt par trim labām lietām, ko paņemt līdzi? Tomēr, jā.

Pirmā noteikti ir Eiropas Komisijas viedokļa kopsavilkums [10.lpp.] par nodokļu reformas priekšlikumiem – dārga (1,7% no IKP), ar ierobežotiem kompensējošiem pasākumiem (0,6% no IKP), pro-cikliska (vai pagūsim ielēkt augošā cikla pēdējā rīcības vagonā?), regresīva (zemo ienākumu saņēmēji nav reformas mērķa auditorija) un audzē deficītu, vienlaikus samazinot publiskā sektora apmēru.

Otrā ir pārdomas, par to, cik svarīgi ir ikreiz savām viedokļu tēzēm likt klāt datus. Tāpēc patika Mārtiņa Āboliņa aptaujas kopsavilkums, t.sk. par algu pieauguma ietekmi [16.lpp.], Ulda Biķa kritika, ka jāliek redzamas ir medmāsu vidējās algas, kad runājam par "sajūtām", Baibas Belas aptaujas kopsavilkums par problēmu kopsavilkumu Latvijā [10.lpp.], kā arī mūsu aptaujas pretrunīgais slaids [6.lpp. un lūdzu skatīt bildi arī zemāk], ka iedzīvotājiem vienlaicīgi liekas, ka sociālajai aizsardzībai tērē gan vismazāk, gan visvairāk. Zinu, ka nākamais teikums neizturēs kritiku, bet tā vien šķiet, ka šis slaids ir zināms spogulis tam, ka sabiedrība zina, ka tiek darīts daudz (jo sociālais budžets ir teju 1/3 no visa budžeta), taču nojaušs, ka tas nominālā izteiksmē vienalga ir gaužām maz.

Trešā "lieta" ir tā, ka sociālajai pusei jābūt skaļākai-redzamākai, jo tā ir ļoti vajadzīga. Jāpiekrīt Aldim Austeram, kas teica – pirmā reize, kad arodbiedrības stāvēja tā kārtīgi pretī. Domāju, ka noteikti tā nebija pirmā reize un noteikti arodbiedrības dara ļoti daudz, taču – skaidrs, ka var likt kopā spēkus ar sociālās jomas praktiķiem un zinātniekiem, kas spēj runāt precīzi un skaidri – un stāstīt vēl un vēl un vairāk un vairāk. Tas ir grūts darbs, jo maļ pāri publiskajā vidē jautājumu zalves, taču – vajag, ļoti vajag šo profesionālo komunikāciju, kas tieši ar datiem skaidri [skaudri] pasaka, kā ir.

Līdz ar to "ceļa sausiņš" ilgtspējas ziņojumam ir tas, ka, protams, – tas būs par fiskālo ilgtspēju. Taču skaidrs, ka nedrīkstam būt ciniķi pie secinājumiem un tāpēc atļausimies ielikt vismaz īsā skaidrojošā kastītē arī sociālās ilgtspējas aspektu.

Ar sveicieniem,

Dace

Bažas par ilgtermiņa šķēršļiem

Fiskālās disciplīnas padome 2017. gada sākumā noslēdza līgumu ar pētījumu centru SKDS, lai veiktu aptauju par valsts budžeta disciplīnu. Šī gada aptauja galvenokārt tika veltīta jautājumiem, kas skar ilgtspēju.

Garāks ziņojums par aptaujas rezultātiem būs pieejams jūlijā, bet šodien vēlējos sniegt īsu ieskatu respondentu atbildēs uz diviem aptaujas jautājumiem.

(i) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas ekonomisko attīstību?

Zemāk pievienotajā attēlā ir redzams, ka visi četri piedāvātie atbilžu varianti bija salīdzinoši populāri, lai gan uzvarētājs bija augsti nodokļi. Tātad – cilvēki uzskata, ka augsti nodokļi ir būtisks šķērslis Latvijas ekonomikas attīstībai.

Tiesa gan, ja apskatāmies uz sociāldemogrāfisko griezumu, var ieraudzīt interesantas variācijas. 

Piemēram, nodokļus par problēmu biežāk uzskatīja cilvēki Zemgalē, bet retāk – Rīgā. Redzams arī, ka jaunāki cilvēki un cilvēki, kas nedzīvo pilsētā, biežāk pauda bažas, ka nodokļi bremzē ekonomisko attīstību. 

Valsts parāda slogs biežāk tika uzskatīts par šķērsli Rīgā un Latgalē, bet bažas par prasmju un ideju trūkumu izrādīja cilvēki Pierīgā un respondenti ar augstiem ienākumiem.

(ii) Jūsuprāt, kura ir būtiskākā problēma, kas ilgtermiņā apdraud Latvijas valsts finanšu stabilitāti?

Šī jautājuma gadījumā bija skaidrāks uzvarētājs. 39% respondentu izvēlējās lēnu ekonomisko attīstību, lai gan pārējie trīs varianti respondentiem arī radīja bažas. 

Bet arī šeit ir redzamas interesantas iekšējās variācijas.

Par lēnu ekonomisko attīstību mazāk uztraucas Rīgā, bet vairāk – Vidzemē un ārpus pilsētām. Par sabiedrības novecošanos mazāk uztraucas Rīgā un Kurzemē.

Arī valsts finanšu stabilitātes kontekstā par parādu vairāk uztraucās cilvēki, kas dzīvo Rīgā un Latgalē. Nedaudz pārsteidza Vidzemes iedzīvotāju mierīgā attieksme pret parādu.

Par emigrāciju vismazāk satraucas cilvēki virs 54 gadu vecuma, bet visvairāk – cilvēki ar vidēji augstiem ienākumiem.

Kopsavilkums

Šie divi jautājumi zināmā mērā atsedz Latvijas iedzīvotāju uzskatu daudzveidību. Ārpus fakta, ka tas vienkārši ir interesanti, nedaudz mulsina respondentu nostāja par augsto nodokļu slogu – ka tas ilgtermiņā bremzēs ekonomisko attīstību. Protams, ir atsevišķi griezumi, kuros tiešām var apgalvot, ka Latvijā ir “augsta” nodokļu likme vai slogs. Piemēram, slogs zemo algu saņēmējam, kas saņem 67% no vidējās darba algas, tiešam ir augsts. Iespējams atbilde ir tāda, ka par nodokļiem sniegtie pakalpojumi netiek atzīti par adekvātiem, kā rezultātā pat pieklājīgas likmes sāk kaitināt. Šādā situācijā nav pārsteidzoša, ja daudzi par galvenajiem deficīta un valsts parāda pieauguma cēloņiem uzskata naudas izsaimniekošanu un korupciju.

Ar sveicieniem,

Emīls

Līdzsvara meklējumos jeb vasaras darbi

Tomēr neizdevās pārliecināt Eiropas Komisiju piemērot Latvijai citādu metodoloģiju nekā pārējām ES valstīm. Palikām vienā rindā kopā ar pārējiem. Una lex una justicia omnibus (viens likums visiem).

Protams, protams, ekonomikas cikls ir un paliks lielais netveramais, un katrā valstī katram ekonomistam būs savs modelis vai sava "aknu sajūta" jeb tiešie-netiešie rādītāji, kas apliecinās – ekonomika pārkarst-atdziest-ir līdzsvarā… Nodokļu reformas kontekstā patīk, ka Finanšu ministrijas makroekonomikas eksperti spēj salikt savas aplēses pragmatiski [skat.45.lpp.], patīk, ka šoreizīt lēmumu procesā tiek izpurināti gan matemātiskie modeļi, gan arī jūtams, cik milzīgs darbs tiek darīts darba grupās. Tomēr Padomes biedriem vēl ir daudz jo daudz jautājumu un… ceram, ka makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas un apstiprināšanas process dos visas atbildes. Cerēsim, ka nolīgot varēs jau ar vieglāku sirdi. :)

Kāpēc šoreizīt rakstu? Tikai tādēļ, ka Eiropas Komisijas novērtējums uzliek atbildību atturēties no inovācijām vērtējot fiskālajos nosacījumus jeb to, kādā apmērā ekonomika un likumi definē to apmēru, kādus drīkstam atļauties savas valsts budžeta izdevumus, lai būtu fiskāli atbildīgi un arī [kas vēl svarīgāk] – fiskāli ilgtspējīgi.

Piekrītu daudz gudrākām galvām, kas saka, ka izdevumu nosacījums ir viena kārtīga sintētika. Taču iespējams, ka šis nosacījums ir sintētisks tāpēc, ka mums allaž pietrūkst laika kritiski vērtēt tā sastāvdaļas. Gribu pieturēt sevi pie apņēmības vēl [iepriekš minētajā] makroekonomikas rādītāju prognožu apspriešanas gaitā rūpīgi diskutēt arī tos rādītājus, kas būs svarīgi nākamajā "raundā" jūlija beigās.

Eiropā lēnītēm kritiski skatās uz strukturālās bilances nosacījumu [vienkārši sakot tā iemesla dēļ, ka tas ir ļoti mainīgs dēļ tā paša "netveramā ziloņa", kas ir ekonomikas cikla punkts konkrētajam gadam], un arvien cerīgāk uz izdevumu nosacījumu [arī vienkārši sakot dēļ tā iemesla, ka tas izlīdzina rādītājus vairāku gadu garumā un spēj dot vienmērīgāku atbildi par pieļaujamo izdevumu apmēru].

Te nonācu līdz tām sastāvdaļām, kas būs skaidras jau makro rādītāju apstiprināšanas posmā: ES programmu izdevumi, bruto pamatkapitāla veidošana (jeb investīcijas), bezdarba cikliskā komponente, IKP deflators (t.sk. vienoties par šī rādītāja izlīdzināšanas principiem "cauri gadiem"). Nedaudz vēlāk – kad Valdība virzīs nodokļu reformas likumprojektu paku – varēs arī precīzāk aprēķināt papildu jeb tā sauktos diskrecionāros izdevumus, kas Stabilitātes programmā diemžēl izdevumu nosacījumā izpalika.

Izdevumu nosacījumu sadalot daļās, - (a) izdevumi, kuru apjomu Valdība nevar ietekmēt, piemēram, parāda procenti, ES fondu apmērs, [kā arī neierobežojot investīciju izdevumu svārstību ietekmi], (b) izdevumi, kuru apjoms ir saistīts ar bezdarba ciklu, (c) papildu ienākumi, kas saistīti ar būtiskām politikas izmaiņām [kā nodokļu reforma]; šeit jāpiezīmē, ka nodokļu reformas kontekstā tie veido būtisku negatīvu ietekmi. ... varam nonākt līdz tam, ka spējam salīdzināt, kā mums mainās šie plānotie izdevumi ar to, kāda ir ekonomikas potenciāla attīstība - pie kam izlīdzināta desmit gadu nogrieznī. Ja spējam rast līdzsvaru tajā, tad viss notiek! Vai tas ir bez konsolidācijas, tas jau ir cits jautājums.

Zinu, ka ir jau vakars, un doma kārtojās nākot mājup, un kamēr vēl bērni ir savos fakultatīvos. Bet bija mēģinājums sevi strukturēt, lai pieturētu ārpus inovācijām fiskālo nosacījumu novērtējumu šajā vasarā un censties vilkt laukā no atzinuma to, ko kopīgi jāatrisina, lai nodokļu reforma būtu fiskāli ilgtspējīga. Kompensējošie pasākumi reformas likumprojektu paketē būs kritiski svarīgi. Un tas ir svarīgi ne vien kontekstā ar to, ko aizrāda Eiropas Komisija, bet arī kontekstā ar mūsu pašu Fiskālās disciplīnas likumu.  

Ar sveicieniem,

Dace