Fiskālā nodrošinājuma rezerve jeb ļoti vajadzīgais tauku slānītis nebaltai dienai

Fiskālās disciplīnas likums paredz, ka, sākot ar 2016. gadu, gadskārtējā budžetā jāveido rezerve 0,1% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Uzreiz rodas vairāki jautājumi. Kāpēc mums nepieciešama šāda rezerve? Kāpēc nepietiek ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem? Šeit būtu jānošķir abi šie budžeta vadības elementi, jo katram no tiem ir savs pakārtots mērķis, lai arī taisnība ir tiem, kas pamana – abi šie rīki ir mērķēti uz budžeta raitu darbību gada laikā.

Par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Padome jau sniedza 2016. gada ceturkšņa pārskatu, kurā bija redzams gan neparedzēto gadījumu apjoms, gan skaits, gan šādu budžeta transakciju raksturs. Taču visdrīzāk ar šo kabatiņu nepietiek arī fiskālo risku profilaksei.

Pirms teikt par fiskālās nodrošinājuma rezerves vajadzību (plusiem) un kas notiek, ja to neveido (mīnusiem), aizķēros aiz jautājuma, kas ir fiskālais risks. Valstī jau trešo gadu būs fiskālo risku deklarācija, un ko tur atkārtoties. Bet… gribējās vienkāršākiem vārdiem sev pašai pateikt – jā – fiskālie riski ir:

1) budžeta izpildes novirze no budžeta plāniem;

2) vienreizēji pasākumi, kuros iesaistās valsts ar savu budžetu, jo tie skar mūsu tautsaimniecības raitas darbības nodrošināšanai būtiskus aspektus, piemēram, valsts infrastruktūras vai finanšu sektora uzņēmumus.

Plusi – jeb kāpēc vajag rezervi?	Mīnusi – kas notiks, ja neveidosim rezervi?
Neskatoties uz budžeta plānu prognožu kvalitāti, novirzes izpildē pastāv, un tās arī jāspēj kompensēt tajā brīdī, kad tiek kopsavilkts budžeta gads.	Novirzoties no plānotajiem mērķiem, var veidoties situācija, ka noviržu apmērs ir būtisks un prasa stingrus lēmumus nākamajos gados, piemēram, veikt korekcijas uz otru pusi tādā pat apmērā. Praksē korekcija, kas liktu samazināt deficītu, būtu jāīsteno kā konsolidācija.
Vienreizējo pasākumu tradīcija ir katras valsts sastāvdaļa, t.i. Latvija nav izņēmums un krīzes nevar ieplānot. Tomēr prātīga budžeta politika liek paredzēt buferi šādu gadījumu mīkstināšanai.	Nebūs bufera ierastajiem vienreizējiem pasākumiem. Būs vajadzība šādā apmērā spēt konsolidēt budžetu. Vēsturiski var redzēt, ka 0,1% neļauj kompensēt visu zaudējumu apmēru, taču būtiski vienkāršotu krīzes vadību, jo dod iespēju papildu manevram.
Augstāk minētos "vienreizējos pasākumus", protams, var vest caurspīdīgākos ūdeņos, saprotot, ka valsts pusē var notikt ne tikai ekonomiska rakstura krīzes un kļūdas, bet arī – ģeopolitiskas (kara darbība), juridiskas (publisko līgumu neveiksmes, spriedumi pret Latviju), dabas katastrofas (slimības, plūdi). Katru no tiem var pavisam nedaudz kvantificēt, taču kopumā arī tie liek padomāt par to, ka šādu nelaimju gadījumos ir lietderīgi turēt rezerves buferi.	Neesot kvantificētai rezervei, var būt būtiski apgrūtināta budžeta deficīta mērķa sasniegšana.

Tās tādas pārdomas šīs nedēļas dažnedažādu priekšlikumu kontekstā, cerot, ka esam kļuvuši gudrāki un spējam pieturēt rezerves krīzes situācijām. Vienlaikus gan jāsaprot, ka rezerve nav panaceja. Tā ir tikai plāns tauku slānītis, lai kritiskās situācijās neveidojas pārlieks slogs uz valsts parādu.

Ar sveicieniem,
Dace

Mīts par neuzticību

Sarunās bieži uzpeld apgalvojums, ka Latvijā cilvēki viens otram neuzticas. Strādājot ar aptaujas datiem, vēlējos noskaidrot, vai tā tiešām ir. Meklēju Eurostat datubāze un veiksmīgi arī atradu. Biju pārsteigts. Izskatās, ka Latvijas iedzīvotāji tomēr citiem uzticas, jo uz Eiropas fona mēs izskatāmies labi – vismaz tā bija 2013. gadā.

Ar uzticību politiskajai sistēmai iet mazāk labi, taču arī šeit Latvijas rādītājs (3,6) ir nedaudz virs vidējā Eiropas Savienības rādītāja (3,5). Kopumā var teikt, ka mēs citiem cilvēkam uzticamies vairāk nekā politiskajai sistēmai, bet dati rāda, ka tas ir raksturīgs visai Eiropai.

Mūsu aptaujā par nodokļu kultūru arī tika iekļauts jautājums par uzticību. Rezultāti norāda, ka cilvēki Saeimai un Valdībai drīzāk neuzticas (vērtējumi – 4,0 un 4,4). Nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka uzticības līmenis Valsts ieņēmumu dienestam (VID) tomēr ir augstāks. Tas ir īpaši interesanti, ņemot vērā pēdējo mēnešu ziņas par VID darbinieku negodprātīgu rīcību.

Viens gan ir skaidrs – mēs citiem cilvēkiem uzticamies vairāk nekā valstij vai institūcijām.

Ar sveicieniem,

Emīls

0,1% ir labāk par 0,5%

Šodien Eiropas Komisija publicēja kopsavilkuma ziņojumu par Latvijas Stabilitātes programmu 2016./19.gadam un par Latvijas Nacionālo reformu programmu.

Pavasarī vērtējot Stabilitātes programmas priekšlikumus, Fiskālā padome saglabāja tādu pat viedokli par veselības reformas novirzēm kādu tā sniedza 2015.gadā, t.i. atturoties vērtēt reformu kvalitāti, bet informējot, ka Latvijas Fiskālās disciplīnas likums neparedz tiešas atkāpes no likumā nospraustā budžeta deficīta apmēra šādai strukturālajai reformai.

Eiropas Komisija bija pielaidīgāka (pamatojumu varējām lasīt arī nesen no jauna izdotajā rokasgrāmatā par fiskālajiem nosacījumiem), un arī līdzīgi kā jau iepriekšējā gadā atbalstīja Latvijas Valdības priekšlikumu. Deficīta novirze tika vērtēta pret Eiropas fiskālās disciplīnas vienotajiem nosacījumiem (Māstrihtas kritēriji), un šogad Valdības ierosinātajai novirzei jau bija iespējas Māstrihtas kritēriju robežās, t.i. ja ne prasītie 0,5%, tad vismaz 0,1% deficīta "pagarinājums" 2017.gadam ir atbalstīts.

Nav grūti prognozēt tālāko budžeta plānošanu…. Taču, vai veselības reformas dos ieplānoto ilgtspējas efektu un nākamajām paaudzēm līdz ar to palīdzēs dzēst kādu daļu parāda? Lai to atbildētu, rudenī būs jāskaita ne vien cāļi, bet arī jāredz konkrēti veselības nozares plāni (ar fiskālo ietekmi), lai vēlāk varam pārliecināties, vai Valdības apņemšanās tiek īstenotas kā iecerēts.

Ar sveicieniem,

Dace

Apturēt vai motivēt?

Strādājot pie aptaujas par nodokļu kultūru, atkārtoti izlasīju ESAO publikāciju par nodokļu maksātāju uzvedību. Šo dokumentu var uztvert par sava veida rokasgrāmatu, kurā sniegti dažādi ieteikumi, lai sekmētu “voluntary compliance” (kontekstuāli te runa ir par labprātīgu nodokļu maksāšanu).

Protams, tiek minēti arī dažādi pasākumi un prakses, kas atturētu cilvēkus un uzņēmumus no likuma apiešanas, taču uzsvars tiek likts uz atbilstošu normu un principu kultivēšanu, kas cilvēkos raisītu pozitīvu attieksmi pret nodokļiem.

Deterrence works better than no incentives at all. But personal norms and social norms are far more influential than deterrent factors.

OECD (2010: 35)

A strategy solely based on deterrence can have major drawbacks and does not necessarily result in improved compliance behaviour and can even result in less compliance.

OECD (2010: 39)

Citiem vārdiem sakot, par nodokļu nemaksāšanu ir nepieciešamas sankcijas, taču ilgtermiņā lētāk un efektīvāk ir sekmēt prosociālu uzvedību un ierobežot cilvēku vēlmi nodokļus apiet. 

Šajā kontekstā arī nelielas pārdomas. Runga visiem ir skaidra - saķeršanās ar Valsts ieņēmumu dienestu. Bet kas tieši ir burkāns?

Ar sveicieniem,

Emīls

Neapmierinātība & nodokļi, 3. daļa

Lai iegūtu pilnīgāku izpratni par iedzīvotāju attieksmi pret nodokļiem, aptaujā tika iekļauts jautājums par to, vai, norēķinoties par precēm un pakalpojumiem, vienmēr ir svarīgi nomaksāt arī attiecīgos nodokļus. Šajā gadījumā augstākā atzīme nozīmē, ka respondents apgalvojumam pilnībā piekrīt. Vidējā atzīme no visiem respondentiem ir 7,13 (atskaitot NA/Nezinu), kas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība šim apgalvojumam drīzāk piekrīt. Cilvēkiem ar zemu finansiālo apmierinātību šis rādītājs bija 6.89. Ja sadalām atbildes pa grupām, iegūstam pilnīgāku priekšstatu.

Cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu finansiālo stāvokli, pa grupām izskatās šādi.

Kopumā tātad var teikt, ka cilvēki, kas ar savu finansiālo stāvokli nav apmierināti, ir iecietīgāki pret nodokļu nemaksāšanu, taču šāda attieksme pret nodokļu nemaksāšanu ir uzkrītoša arī visā pārējā respondentu kopā. Vai tam ir kāds sakars ar kopējo uzticības līmeni Valsts ieņēmumu dienestam? Par to citreiz.

Ar sveicieniem,

Emīls

Ceļamaize darbam no skolas

Biju savā skolā. Bērniem ir vaļā prāts un sirdis. Viņiem patīk mācīties. Jā, jā! Šī skola nav mainījusies un tajā vēl aizvien galvenais ir spēt un gribēt mācīties. Kā to zinu? Lūdzu pacelt rokas - kam patīk mācīties? Noteikti virs 80%. Viņi zina arī to, ka lai būtu ekonomists, svarīgi ir mīlēt matemātiku, skaitļus.

Kas bija mainījies kopš iepriekšējā gada? Mazāk, (daudz) mazāk, grib būt "precēti ar valsti" jeb strādāt valsts sektorā. Nu ko? ... Pa ceļam braucot uz darbu, domāju...varbūt, varbūt tas pat ir labi. Jo tas varētu nozīmēt, ka vajadzēs ap 10% no iedzīvotājiem publiskajā sektorā (cik tas būs efektīvi!!) un pārējie spēs būt uzņēmīgāki, mācēs riskēt. Lai tā būtu! Vēlu to Latvijai. Lai ar goda prātu strādā šie divi-trīs bērni no teju 30.

Bet par budžetu? Budžeta disciplīnu? Pēc ieskata pamatos, jautāju - kāda Jūsuprāt būtu labā prakse? Atbilde bija ļoti skaidra - jāspēj dzīvot savu nopelnīto līdzekļu robežās. Tā bija ceļamaize budžeta disciplīnai. Paldies bērniem un skolai!

Ar sveicieniem,

Dace

Atpakaļ uz skolu

Kā katru gadu, arī šogad došos atpakaļ uz savu skolu. Ar ko vēlētos šoreizīt  uzsākt sarunu ar skolēniem? Iespējams, ka sarunas sākums būtu labs ar to, ka pārrunājam, kas ir valsts –

1) budžets – finanšu plāns gadam, kurā noteikti valsts ieņēmumi un izdevumi konkrētiem mērķiem;

2) budžeta disciplīna – piesardzīga un apdomīga rīcība ar valsts līdzekļiem, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko nevar atļauties; 

3) (mūsdienu) budžeta ilgtspēja – nodrošināt valsts kārtējos (ikdienas) izdevumus un veikt nodokļu iekasēšanu tā, lai valsts parāda apjoms neuzliek (nesamērīgu) slogu nākamajām paaudzēm.

Redzēs, kur tālāk aizies saruna, jo gribētos parādīt to, kādi esam un kā varētu būt vēl labāki. Protams, no budžeta disciplīnas raugoties. Jā, jā šeit tā vienkāršā patiesība, ka mums Fiskālās disciplīnas likums nosaka konkrētu budžeta deficītu (-0,5% no IKP), bet praksē mums teju katru gadu ir kāds iemesls, lai deficīts būtu brangāks. Zinu, ka bērni piekritīs, ka dzīvot uz nākamo paaudžu rēķina nav lāgā, lai arī iemesli tēriņiem tiek labi pamatoti. Par to kā gāja īsi teikšu pēc tam.

Ar sveicieniem,

Dace