Fiskālā nodrošinājuma rezerve jeb ļoti vajadzīgais tauku slānītis nebaltai dienai

Fiskālās disciplīnas likums paredz, ka, sākot ar 2016. gadu, gadskārtējā budžetā jāveido rezerve 0,1% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Uzreiz rodas vairāki jautājumi. Kāpēc mums nepieciešama šāda rezerve? Kāpēc nepietiek ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem? Šeit būtu jānošķir abi šie budžeta vadības elementi, jo katram no tiem ir savs pakārtots mērķis, lai arī taisnība ir tiem, kas pamana – abi šie rīki ir mērķēti uz budžeta raitu darbību gada laikā.

Par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Padome jau sniedza 2016. gada ceturkšņa pārskatu, kurā bija redzams gan neparedzēto gadījumu apjoms, gan skaits, gan šādu budžeta transakciju raksturs. Taču visdrīzāk ar šo kabatiņu nepietiek arī fiskālo risku profilaksei.

Pirms teikt par fiskālās nodrošinājuma rezerves vajadzību (plusiem) un kas notiek, ja to neveido (mīnusiem), aizķēros aiz jautājuma, kas ir fiskālais risks. Valstī jau trešo gadu būs fiskālo risku deklarācija, un ko tur atkārtoties. Bet… gribējās vienkāršākiem vārdiem sev pašai pateikt – jā – fiskālie riski ir:

1) budžeta izpildes novirze no budžeta plāniem;

2) vienreizēji pasākumi, kuros iesaistās valsts ar savu budžetu, jo tie skar mūsu tautsaimniecības raitas darbības nodrošināšanai būtiskus aspektus, piemēram, valsts infrastruktūras vai finanšu sektora uzņēmumus.

Plusi – jeb kāpēc vajag rezervi?	Mīnusi – kas notiks, ja neveidosim rezervi?
Neskatoties uz budžeta plānu prognožu kvalitāti, novirzes izpildē pastāv, un tās arī jāspēj kompensēt tajā brīdī, kad tiek kopsavilkts budžeta gads.	Novirzoties no plānotajiem mērķiem, var veidoties situācija, ka noviržu apmērs ir būtisks un prasa stingrus lēmumus nākamajos gados, piemēram, veikt korekcijas uz otru pusi tādā pat apmērā. Praksē korekcija, kas liktu samazināt deficītu, būtu jāīsteno kā konsolidācija.
Vienreizējo pasākumu tradīcija ir katras valsts sastāvdaļa, t.i. Latvija nav izņēmums un krīzes nevar ieplānot. Tomēr prātīga budžeta politika liek paredzēt buferi šādu gadījumu mīkstināšanai.	Nebūs bufera ierastajiem vienreizējiem pasākumiem. Būs vajadzība šādā apmērā spēt konsolidēt budžetu. Vēsturiski var redzēt, ka 0,1% neļauj kompensēt visu zaudējumu apmēru, taču būtiski vienkāršotu krīzes vadību, jo dod iespēju papildu manevram.
Augstāk minētos "vienreizējos pasākumus", protams, var vest caurspīdīgākos ūdeņos, saprotot, ka valsts pusē var notikt ne tikai ekonomiska rakstura krīzes un kļūdas, bet arī – ģeopolitiskas (kara darbība), juridiskas (publisko līgumu neveiksmes, spriedumi pret Latviju), dabas katastrofas (slimības, plūdi). Katru no tiem var pavisam nedaudz kvantificēt, taču kopumā arī tie liek padomāt par to, ka šādu nelaimju gadījumos ir lietderīgi turēt rezerves buferi.	Neesot kvantificētai rezervei, var būt būtiski apgrūtināta budžeta deficīta mērķa sasniegšana.

Tās tādas pārdomas šīs nedēļas dažnedažādu priekšlikumu kontekstā, cerot, ka esam kļuvuši gudrāki un spējam pieturēt rezerves krīzes situācijām. Vienlaikus gan jāsaprot, ka rezerve nav panaceja. Tā ir tikai plāns tauku slānītis, lai kritiskās situācijās neveidojas pārlieks slogs uz valsts parādu.

Ar sveicieniem,
Dace