Strādājot pie pētījuma par nodokļu kultūru (tax morale), uzdūros grāmatai, kurā
apskatītas vairākās parādības, kuras post-padomju Krievijā ieviesa pāreja no
plānveida ekonomikas uz neoliberālismu.
Iekļauto tēmu klāsts ir samērā plašs - biopolitika, pilsētplānošana un arī
budžeta veidošana. Tieši nodaļa par budžeta veidošanu piesaistīja manu
uzmanību, jo autors apskata vairākas problēmas, kuras 20. gs. pēdējā desmitgadē
smagi izjuta reģionālās valdības. Autors norāda, ka
[a]s tax collections collapsed in most cities, local governments no longer had sufficient resources to pay for utilities and salaries for teachers and doctors, or to repair deteriorating infrastructures. In Rostov, as in other regions, the regional budget office had responded by transferring resources to cities and rural districts in an attempt to “fill the gap” between local revenues and expenditure “needs” defined by long-established Soviet norms for social provisioning.
Collier (2011: 163)
Īsumā, jaunie apstākļi apgrūtināja ierasto praksi nodrošināt plašu
publisko pakalpojumu klāstu. Protams, izdevumu sabalansēšana ar ieņēmumiem kā
ideja nav intriģējoša - tas vienkārši šķiet intuitīvi pareizi. Vēlāk tekstā gan
autors situāciju sarežģī un budžeta veidošanu apskata nedaudz citā griezumā,
kas man šķiet krietni interesantāks.
On the one hand, during the twentieth century, as the social state expanded dramatically in most countries, ever-growing portions of national product cycled through the fisc, and were allocated according to some criterion of substantive need defined by governments. Budgetary allocations—and the process through which decisions about such allocations are made—can be thereby read as expressions of “public values” and of the mechanisms through which these values are defined and realized. On the other hand, the budget has also become a privileged site of formal rationalization—particularly since reforms (from the eighteenth to twentieth centuries) unified government budgets and professionalized budgetary management. The budget is thus also the crucial governmental mechanism through which scarcity is confronted, and through which government is forced to weigh competing priorities.
Collier (2011: 165)
Ir nepieciešams līdzsvars starp vajadzībām un iespējām, taču iepriekš
minētais drīzāk norāda uz atšķirīgām gaidām pret publisko sektoru. Pieeja, ko
autors sauc par substantive allocation
jeb substantive provisioning, skata
budžeta kā sava veida vajadzību apmierinātāju. Formal rationalization savukārt pieņem, ka budžeta resursi ir
ierobežoti, kā rezultātā arī mūsu vajadzības būs jāierobežo. Autors velta lielu
daļu nodaļas, lai ilustrētu konkrēto kompromisa variantu, kas tika realizēts
Rostovā 20. gs. pēdējā desmitgadē. Domājot par situāciju Latvijā, man radās
jautājums – kāds ir/būs mūsu kompromiss? Mēs savas vajadzības pielāgosim
ieņēmumiem? Tas nozīmētu ierobežotu publisko pakalpojumu klāstu. Ieņēmumu
pielāgošana vajadzībām? Tas nozīmētu nodokļu ieņēmumu palielināšanu – ēnu ekonomikas
mazināšanu, likmju celšanu vai nodokļu atlaižu ierobežošanu. Turpināšu domāt.
Ar sveicieniem,
Emīls
