Fiskālā nodrošinājuma rezerve jeb ļoti vajadzīgais tauku slānītis nebaltai dienai

Fiskālās disciplīnas likums paredz, ka, sākot ar 2016. gadu, gadskārtējā budžetā jāveido rezerve 0,1% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Uzreiz rodas vairāki jautājumi. Kāpēc mums nepieciešama šāda rezerve? Kāpēc nepietiek ar līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem? Šeit būtu jānošķir abi šie budžeta vadības elementi, jo katram no tiem ir savs pakārtots mērķis, lai arī taisnība ir tiem, kas pamana – abi šie rīki ir mērķēti uz budžeta raitu darbību gada laikā.

Par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Padome jau sniedza 2016. gada ceturkšņa pārskatu, kurā bija redzams gan neparedzēto gadījumu apjoms, gan skaits, gan šādu budžeta transakciju raksturs. Taču visdrīzāk ar šo kabatiņu nepietiek arī fiskālo risku profilaksei.

Pirms teikt par fiskālās nodrošinājuma rezerves vajadzību (plusiem) un kas notiek, ja to neveido (mīnusiem), aizķēros aiz jautājuma, kas ir fiskālais risks. Valstī jau trešo gadu būs fiskālo risku deklarācija, un ko tur atkārtoties. Bet… gribējās vienkāršākiem vārdiem sev pašai pateikt – jā – fiskālie riski ir:

1) budžeta izpildes novirze no budžeta plāniem;

2) vienreizēji pasākumi, kuros iesaistās valsts ar savu budžetu, jo tie skar mūsu tautsaimniecības raitas darbības nodrošināšanai būtiskus aspektus, piemēram, valsts infrastruktūras vai finanšu sektora uzņēmumus.

Plusi – jeb kāpēc vajag rezervi?	Mīnusi – kas notiks, ja neveidosim rezervi?
Neskatoties uz budžeta plānu prognožu kvalitāti, novirzes izpildē pastāv, un tās arī jāspēj kompensēt tajā brīdī, kad tiek kopsavilkts budžeta gads.	Novirzoties no plānotajiem mērķiem, var veidoties situācija, ka noviržu apmērs ir būtisks un prasa stingrus lēmumus nākamajos gados, piemēram, veikt korekcijas uz otru pusi tādā pat apmērā. Praksē korekcija, kas liktu samazināt deficītu, būtu jāīsteno kā konsolidācija.
Vienreizējo pasākumu tradīcija ir katras valsts sastāvdaļa, t.i. Latvija nav izņēmums un krīzes nevar ieplānot. Tomēr prātīga budžeta politika liek paredzēt buferi šādu gadījumu mīkstināšanai.	Nebūs bufera ierastajiem vienreizējiem pasākumiem. Būs vajadzība šādā apmērā spēt konsolidēt budžetu. Vēsturiski var redzēt, ka 0,1% neļauj kompensēt visu zaudējumu apmēru, taču būtiski vienkāršotu krīzes vadību, jo dod iespēju papildu manevram.
Augstāk minētos "vienreizējos pasākumus", protams, var vest caurspīdīgākos ūdeņos, saprotot, ka valsts pusē var notikt ne tikai ekonomiska rakstura krīzes un kļūdas, bet arī – ģeopolitiskas (kara darbība), juridiskas (publisko līgumu neveiksmes, spriedumi pret Latviju), dabas katastrofas (slimības, plūdi). Katru no tiem var pavisam nedaudz kvantificēt, taču kopumā arī tie liek padomāt par to, ka šādu nelaimju gadījumos ir lietderīgi turēt rezerves buferi.	Neesot kvantificētai rezervei, var būt būtiski apgrūtināta budžeta deficīta mērķa sasniegšana.

Tās tādas pārdomas šīs nedēļas dažnedažādu priekšlikumu kontekstā, cerot, ka esam kļuvuši gudrāki un spējam pieturēt rezerves krīzes situācijām. Vienlaikus gan jāsaprot, ka rezerve nav panaceja. Tā ir tikai plāns tauku slānītis, lai kritiskās situācijās neveidojas pārlieks slogs uz valsts parādu.

Ar sveicieniem,
Dace

Mīts par neuzticību

Sarunās bieži uzpeld apgalvojums, ka Latvijā cilvēki viens otram neuzticas. Strādājot ar aptaujas datiem, vēlējos noskaidrot, vai tā tiešām ir. Meklēju Eurostat datubāze un veiksmīgi arī atradu. Biju pārsteigts. Izskatās, ka Latvijas iedzīvotāji tomēr citiem uzticas, jo uz Eiropas fona mēs izskatāmies labi – vismaz tā bija 2013. gadā.

Ar uzticību politiskajai sistēmai iet mazāk labi, taču arī šeit Latvijas rādītājs (3,6) ir nedaudz virs vidējā Eiropas Savienības rādītāja (3,5). Kopumā var teikt, ka mēs citiem cilvēkam uzticamies vairāk nekā politiskajai sistēmai, bet dati rāda, ka tas ir raksturīgs visai Eiropai.

Mūsu aptaujā par nodokļu kultūru arī tika iekļauts jautājums par uzticību. Rezultāti norāda, ka cilvēki Saeimai un Valdībai drīzāk neuzticas (vērtējumi – 4,0 un 4,4). Nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka uzticības līmenis Valsts ieņēmumu dienestam (VID) tomēr ir augstāks. Tas ir īpaši interesanti, ņemot vērā pēdējo mēnešu ziņas par VID darbinieku negodprātīgu rīcību.

Viens gan ir skaidrs – mēs citiem cilvēkiem uzticamies vairāk nekā valstij vai institūcijām.

Ar sveicieniem,

Emīls

0,1% ir labāk par 0,5%

Šodien Eiropas Komisija publicēja kopsavilkuma ziņojumu par Latvijas Stabilitātes programmu 2016./19.gadam un par Latvijas Nacionālo reformu programmu.

Pavasarī vērtējot Stabilitātes programmas priekšlikumus, Fiskālā padome saglabāja tādu pat viedokli par veselības reformas novirzēm kādu tā sniedza 2015.gadā, t.i. atturoties vērtēt reformu kvalitāti, bet informējot, ka Latvijas Fiskālās disciplīnas likums neparedz tiešas atkāpes no likumā nospraustā budžeta deficīta apmēra šādai strukturālajai reformai.

Eiropas Komisija bija pielaidīgāka (pamatojumu varējām lasīt arī nesen no jauna izdotajā rokasgrāmatā par fiskālajiem nosacījumiem), un arī līdzīgi kā jau iepriekšējā gadā atbalstīja Latvijas Valdības priekšlikumu. Deficīta novirze tika vērtēta pret Eiropas fiskālās disciplīnas vienotajiem nosacījumiem (Māstrihtas kritēriji), un šogad Valdības ierosinātajai novirzei jau bija iespējas Māstrihtas kritēriju robežās, t.i. ja ne prasītie 0,5%, tad vismaz 0,1% deficīta "pagarinājums" 2017.gadam ir atbalstīts.

Nav grūti prognozēt tālāko budžeta plānošanu…. Taču, vai veselības reformas dos ieplānoto ilgtspējas efektu un nākamajām paaudzēm līdz ar to palīdzēs dzēst kādu daļu parāda? Lai to atbildētu, rudenī būs jāskaita ne vien cāļi, bet arī jāredz konkrēti veselības nozares plāni (ar fiskālo ietekmi), lai vēlāk varam pārliecināties, vai Valdības apņemšanās tiek īstenotas kā iecerēts.

Ar sveicieniem,

Dace

Apturēt vai motivēt?

Strādājot pie aptaujas par nodokļu kultūru, atkārtoti izlasīju ESAO publikāciju par nodokļu maksātāju uzvedību. Šo dokumentu var uztvert par sava veida rokasgrāmatu, kurā sniegti dažādi ieteikumi, lai sekmētu “voluntary compliance” (kontekstuāli te runa ir par labprātīgu nodokļu maksāšanu).

Protams, tiek minēti arī dažādi pasākumi un prakses, kas atturētu cilvēkus un uzņēmumus no likuma apiešanas, taču uzsvars tiek likts uz atbilstošu normu un principu kultivēšanu, kas cilvēkos raisītu pozitīvu attieksmi pret nodokļiem.

Deterrence works better than no incentives at all. But personal norms and social norms are far more influential than deterrent factors.

OECD (2010: 35)

A strategy solely based on deterrence can have major drawbacks and does not necessarily result in improved compliance behaviour and can even result in less compliance.

OECD (2010: 39)

Citiem vārdiem sakot, par nodokļu nemaksāšanu ir nepieciešamas sankcijas, taču ilgtermiņā lētāk un efektīvāk ir sekmēt prosociālu uzvedību un ierobežot cilvēku vēlmi nodokļus apiet. 

Šajā kontekstā arī nelielas pārdomas. Runga visiem ir skaidra - saķeršanās ar Valsts ieņēmumu dienestu. Bet kas tieši ir burkāns?

Ar sveicieniem,

Emīls

Neapmierinātība & nodokļi, 3. daļa

Lai iegūtu pilnīgāku izpratni par iedzīvotāju attieksmi pret nodokļiem, aptaujā tika iekļauts jautājums par to, vai, norēķinoties par precēm un pakalpojumiem, vienmēr ir svarīgi nomaksāt arī attiecīgos nodokļus. Šajā gadījumā augstākā atzīme nozīmē, ka respondents apgalvojumam pilnībā piekrīt. Vidējā atzīme no visiem respondentiem ir 7,13 (atskaitot NA/Nezinu), kas nozīmē, ka Latvijas sabiedrība šim apgalvojumam drīzāk piekrīt. Cilvēkiem ar zemu finansiālo apmierinātību šis rādītājs bija 6.89. Ja sadalām atbildes pa grupām, iegūstam pilnīgāku priekšstatu.

Cilvēki, kuri nav apmierināti ar savu finansiālo stāvokli, pa grupām izskatās šādi.

Kopumā tātad var teikt, ka cilvēki, kas ar savu finansiālo stāvokli nav apmierināti, ir iecietīgāki pret nodokļu nemaksāšanu, taču šāda attieksme pret nodokļu nemaksāšanu ir uzkrītoša arī visā pārējā respondentu kopā. Vai tam ir kāds sakars ar kopējo uzticības līmeni Valsts ieņēmumu dienestam? Par to citreiz.

Ar sveicieniem,

Emīls

Ceļamaize darbam no skolas

Biju savā skolā. Bērniem ir vaļā prāts un sirdis. Viņiem patīk mācīties. Jā, jā! Šī skola nav mainījusies un tajā vēl aizvien galvenais ir spēt un gribēt mācīties. Kā to zinu? Lūdzu pacelt rokas - kam patīk mācīties? Noteikti virs 80%. Viņi zina arī to, ka lai būtu ekonomists, svarīgi ir mīlēt matemātiku, skaitļus.

Kas bija mainījies kopš iepriekšējā gada? Mazāk, (daudz) mazāk, grib būt "precēti ar valsti" jeb strādāt valsts sektorā. Nu ko? ... Pa ceļam braucot uz darbu, domāju...varbūt, varbūt tas pat ir labi. Jo tas varētu nozīmēt, ka vajadzēs ap 10% no iedzīvotājiem publiskajā sektorā (cik tas būs efektīvi!!) un pārējie spēs būt uzņēmīgāki, mācēs riskēt. Lai tā būtu! Vēlu to Latvijai. Lai ar goda prātu strādā šie divi-trīs bērni no teju 30.

Bet par budžetu? Budžeta disciplīnu? Pēc ieskata pamatos, jautāju - kāda Jūsuprāt būtu labā prakse? Atbilde bija ļoti skaidra - jāspēj dzīvot savu nopelnīto līdzekļu robežās. Tā bija ceļamaize budžeta disciplīnai. Paldies bērniem un skolai!

Ar sveicieniem,

Dace

Atpakaļ uz skolu

Kā katru gadu, arī šogad došos atpakaļ uz savu skolu. Ar ko vēlētos šoreizīt  uzsākt sarunu ar skolēniem? Iespējams, ka sarunas sākums būtu labs ar to, ka pārrunājam, kas ir valsts –

1) budžets – finanšu plāns gadam, kurā noteikti valsts ieņēmumi un izdevumi konkrētiem mērķiem;

2) budžeta disciplīna – piesardzīga un apdomīga rīcība ar valsts līdzekļiem, nepieļaujot pārsteidzīgus lēmumus un tēriņus, ko nevar atļauties; 

3) (mūsdienu) budžeta ilgtspēja – nodrošināt valsts kārtējos (ikdienas) izdevumus un veikt nodokļu iekasēšanu tā, lai valsts parāda apjoms neuzliek (nesamērīgu) slogu nākamajām paaudzēm.

Redzēs, kur tālāk aizies saruna, jo gribētos parādīt to, kādi esam un kā varētu būt vēl labāki. Protams, no budžeta disciplīnas raugoties. Jā, jā šeit tā vienkāršā patiesība, ka mums Fiskālās disciplīnas likums nosaka konkrētu budžeta deficītu (-0,5% no IKP), bet praksē mums teju katru gadu ir kāds iemesls, lai deficīts būtu brangāks. Zinu, ka bērni piekritīs, ka dzīvot uz nākamo paaudžu rēķina nav lāgā, lai arī iemesli tēriņiem tiek labi pamatoti. Par to kā gāja īsi teikšu pēc tam.

Ar sveicieniem,

Dace 

Neapmierinātība & nodokļi, 2. daļa

Aptaujā par nodokļu kultūru tika iekļauts jautājums par to, cik attaisnojama ir nodokļu nemaksāšana. Pēdējās European Values Study aptaujas rezultāti (no 2008. gada), norāda, ka Latvijas radītāji jautājumos, kas skar nodokļu krāpniecību, ir samērā augsti – Latvijas sabiedrība pret nodokļu nemaksāšanu ir salīdzinoši iecietīga.

Pieņemot, ka pastāv zināma saikne starp cilvēku attieksmi pret nodokļu nomaksu un ēnu ekonomiku, tika izlemts izzināt Latvijas iedzīvotāju nostāju – vai nodokļu nemaksāšana ir attaisnojama? Mūsu aptaujas rezultāti bija šādi.

Rezultāts nav pārsteidzošs un norāda, ka Latvijas sabiedrība kopumā nodokļu nemaksāšanu neuzskata par attaisnojamu rīcību, bet 18% no visiem respondentiem nodokļu nemaksāšanu drīzāk attaisnotu.

Ar savu finansiālo stāvokli neapmierināto cilvēku atbildes ir nedaudz atšķirīgas. Ja skatāmies uz vidējo vērtību, cilvēki, kuri ar savu finansiālo stāvokli drīzāk ir neapmierināti, ir nedaudz iecietīgāki pret nodokļu nemaksāšanu. 

Sadalījums pa atbilžu grupām šeit sniedz pilnīgāku ieskatu.

Kā redzams, šajā grupā lielāka proporcija cilvēku uzskata, ka nodokļu nemaksāšana ir attaisnojama.

Ar sveicieniem,

Emīls

Neapmierinātība & nodokļi

Eurostat datubāzē ir pieejami dati par cilvēku apmierinātību ar savu mājsaimniecību finansiālo stāvokli. Dati ir no 2013. gada. Zemāk redzams, ka ES 28 vidējais rādītājs 10 punktu skalā bija 6, bet Latvijas rādītājs bija tikai 5. Īsumā - Latvijā cilvēki ir mazāk apmierināti ar savu finansiālo stāvokli nekā vidēji ES. 2016. gada aprīlī veiktās aptaujas rezultāti uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar savu finansiālo stāvokli ir mazliet uzlabojusies – vidējais rādītājs ir 5,18.

Sadalot aptaujas atbildes pa grupām, mēs iegūstam šādu bildi.

“Drīzāk apmierināts” un “Drīzāk neapmierināts” grupas ir līdzsvarā, taču dati rāda, ka neapmierināto cilvēku skaits ir lielāks nekā apmierināto.

Apmierinātība ar finansiālo stāvokli	Cilvēku skaits
1	63
2	63
3	102
4	103
5	228
6	159
7	177
8	87
9	26
10	10

No 1018 aptaujātajiem, 126 cilvēki (jeb 12,2%) nav apmierināti ar savu finansiālo stāvokli. Apmierināti ir tikai 36 cilvēki. Kā tas ietekmē šo cilvēku attieksmi pret nodokļiem? Par to nākamreiz.

Ar sveicieniem,
Emīls

Fiskālie nosacījumi: stāsts sākas

Eiropas budžeta pakts ar tam pakārtoto divpaku parādās kā jauns vilnis senā jūrā. Fiskālie nosacījumi nav jaunums. Skaitliskie fiskālie nosacījumi vai vēl konkrētāk – komplicēti skaitliskie fiskālie nosacījumi – tie gan ir jau pēc finanšu krīzes novitāte. Apzināta novitāte, jo pasaules makro-fiskālais organisms pareizi un pamatoti uzskatīja, ka jābūt veidam, kā – kaut vai ar sankcijām – spēt kritiski turēt budžeta disciplīnu labos laikos, lai būtu, kur pasmelties, kad pienāk krīze (kas ir neatņemama sastāvdaļa jebkuras valsts ekonomikas ciklos). Lai man pašai kļūtu skaidrāks, par ko runāju, jāpiedāvā raksta autoru kolektīva minētā definīcija tam, kas ir fiskālais nosacījums – un tas ir ilgstošs fiskālās politikas ierobežojums, izmantojot skaitliskus robežlielumus budžetam.

A fiscal rule imposes a long-lasting constraint on fiscal policy through numerical limits on budgetary aggregates.

Schaechter et al (2012: 5)

Lieliski, ka autori uzreiz arī aizķer to apstākli, fiskālie nosacījumi ir ne tikai skaitliski, bet arī procedurāli (lai atceramies kaut vai kā piemēru Latvijas centienus ievērot likumu un paredzēt fiskālo rezervi; to, ka pašvaldībām ir aizņēmumu griesti u.tt.). Autori prātīgi atzīmē, ka fiskālo nosacījumu loma ir būtiska gan gadskārtējā budžetā, gan vidēja termiņa budžeta plānošanā, gan starppaudžu solidaritātē (nepalielinot parādu). Taču tas, kas tiek mainīts katru gadu nav fiskālais nosacījums!

Thus, medium-term budgetary frameworks or expenditure ceilings that provide multi-year projections but can be changed annually are not considered to be rules.

Schaechter et al (2012: 6)

Fiskālie nosacījumi tiek piesaistīti tādiem budžeta agregātiem kā deficīts, parāds, izdevumi vai ieņēmumi, vismaz centrālās valdības līmenī.

Par parāda nosacījumu. Saistībā ar Latviju uzreiz iekrita tas, ko autori saka – ka nosacījums kā tāds nepalīdz zem-limita gadījumos, jo parāda nosacījums nedod virzienu, kā vērtēt esošo līmeni. FDL guļ šis nosacījums (60%)  un pagaidām nemērām (jo esam zem šī limita). Bet tas jau cits stāsts.

Par bilances nosacījumu. Atkal prāts par Latviju. Laikam tāpēc, ka 4.maijs tepat vien. Labāks esot strukturālās bilances nosacījums, jo ietver ekonomiskās stabilizācijas mehānismu. Smalki! Un labi! Bilances nosacījums būtībā pēta, kā mums iet ar... mūsu bilanci – tā saukto primāro bilanci, kas būtībā vienkārši nozīmē budžeta ieņēmumus mīnus izdevumus. Te neskatās uz parāda procentu maksājumiem. Un strukturālā bilance savukārt piemet klāt ekonomikas ciklu.

Par izdevumu nosacījumu. Jau pēc nosaukuma skaidrs, ka skatās tikai uz izdevumiem. Kādiem? Ja pareizi saprotu autorus, tad tikai uz tiem, kurus var ietekmēt valdība. Izdevumu nosacījums liek noņemt no kopējiem izdevumiem cikliski sensitīvos maksājumus, piemēram, bezdarba pabalstus. Citi autori gan paģēr vēl vairāk. Bet.. tas jau ir cits stāsts. Autori atzīmē, ka esot labi kombinēt kopā ar parāda un bilances nosacījumu. Jā! Arī to Latvija dara!

Par ieņēmumu nosacījumu. Arī šeit nosaukums palīdz nojaust – ies runa par ieņēmumiem. Griesti – ja grib ierobežot nodokļu slogu, sliekšņi – ja grib veicināt ieņēmumu iekasēšanu. Autori atzīst, ka šis nosacījums ir liels izaicinājums, jo esot tieši atkarīgs no ekonomikas cikla. Taču līdzīgi kā izdevumu nosacījums, palīdz regulēt valdības [budžeta] apmēru. Latvijā netiek piemērots.

Autori iziet vēsturisko ceļu, un uzzinu, ka pirmie skaitliskie nosacījumi bija vēl 1947.gadā (Japānā), labi tiek skaidrotas izmaiņas saistībā ar Eiropas likumu “pakām”, citu pasaules savienību centieni. Attīstības valstīm autori rekomendē izvēlēties vienkāršākus nosacījumus.

Some regional differences regarding the types of fiscal rules persist. In particular, debt rules are the predominant national rules for low-income countries, possibly reflecting institutional weaknesses that would complicate, for example the implementation of expenditure rules. Budget balance rules that account for the economic cycle are still more prevalent in advanced than emerging economies. Even for the former country group, pinpointing the output gap is challenging but even more so for economies that still undergo structural changes. Thus, emerging economies with budget balance rules that account for the cycle tend to use thresholds of actual economic activity rather than an output gap concept.

Schaechter et al (2012: 16)

Autori piedāvā īsu, labu “rokasgrāmatu” par to, kas nepieciešams, lai ieviestu fiskālos nosacījumus savā valstī – atbilstoši likumi; sapratne, uz kādiem budžetiem attieksies; uz kādiem fiskālajiem rādītājiem attieksies; izņēmuma gadījumu apraksts (tam veltīts vienas lapas pielikums ar valstu dažādību); automātiskie korekcijas mehānismi un vajadzība nodibināt neatkarīgu fiskālo iestādi. Nedrīkstot arī aizmirst par šo nosacījumu ieviešanas mehānismu, t.sk. monitoringu.

Pēc lasītā varētu tālāk padomāt, kā caurspīdāk redzēt, kas notiek ar fiskālo nosacījumu ievērošanu budžeta izpildes gaitā. Tad nebūtu brīnums, kāpēc otrais un trešais vidēja termiņa budžeta gads ir tik mainīgs. Ja tas būtu caurspīdīgi, tad tā jau būtu pusbēda.

Ar sveicieniem,

Dace

Fiskālās ilūzijas kliedēšanas rīks

Izdevumu nosacījuma izpratnes meklējumos garām skrēja neliels rakstiņš par to, kā budžeta bilances mēdz “uzlaboties”, tuvojoties gadu mijai un citos brīžos. Šādi fiskālās disciplīnas ievērošanas ilūzijas cēloņi var būt, piemēram, Valdības rīcība, kas saistīta ar maksājumu atlikšanu no gada beigām uz gada sākumu, lai uzlabotu gada noslēguma bilanci, vai aktīvu pārdošana, tos parādot kā ieņēmumus, bet piemirstot uzskaitīt ilgākā termiņā radušos zaudējumos, piemēram, no nākotnē neiekasējamas īres maksas.

Delaying payment, for instance, no longer reduces the deficit when accounts payable are recognized as a liability on the government’s balance sheet, and the deficit takes account of the accumulation of those liabilities. Likewise, the sale of assets does not reduce the deficit if the assets are on balance sheet and the deficit is measured as the decline in net worth. Recognizing such assets and liabilities is consistent with the accrual-based version of International Public Sector Accounting Standards (IPSASB, 2014), the International Monetary Fund’s Government Finance Statistics Manual (IMF, 2015), as well as many national and regional standards for fiscal data.

Irwin (2016: 4)

Skatot nesenos Latvijas piemērus – gan otrādā veida darījumā (VID ēkas iegāde), tiek neaizmirsti arī ieguvumi. Kas pozitīvi no uzskaites viedokļa. (Taču der atcerēties, ka darījuma sekas pasliktināja budžeta bilanci par 0,3% no IKP – tā teikt – fiskālā ilūzija tiešām tiek kliedēta). Cits pozitīvs apstāklis no uzskaites puses – labi, ka esam no tiem, kas izdevumu principa aprēķinos neieskaita investīcijas, kas vidējā un ilgā termiņā nes būtisku pozitīvo efektu.

[...]treating investment in infrastructure as ordinary spending can be misleading, because the investment can have long-run fiscal benefits.

Irwin (2016: 3)

Autors turpināja apskatīt, cik bieži tiek publiskoti budžetu izpildes pārskati, ka tiek ņemtas uzskaitē valsts (arī pašvaldību) kapitālsabiedrības, nefinanšu transakcijas u.c.  Autors parāda tās attīstītās valstis, kas uzskaitē arvien plašāk izmanto uzkrājumu principu (atšķirībā no vēl aizvien populārā naudas plūsmas principa daudzās pasaules valstīs). Manu uzmanību pievērsa arī nākotnes pensiju saistību neuzskaitīšana (šeit gan kā piemērs nav minēta neviena konkrēta valsts), savukārt priecēja tas, ka arvien vairāk valstīs prognozē deficīta un parāda attīstību ar vismaz 30 gadu laika nogriezni.

Nav jau tālu arī mums iespēja strādāt ar tiktāl attīstītu budžeta uzskaites un grāmatvedības sistēmu, kas ļautu piemērot uzkrājuma principu arvien vairāk. Tomēr ceļš priekšā.  Arī manas izpratnes par izdevumu nosacījumu.

Ar sveicieniem,

Dace

Iespējas & vajadzības

Strādājot pie pētījuma par nodokļu kultūru (tax morale), uzdūros grāmatai, kurā apskatītas vairākās parādības, kuras post-padomju Krievijā ieviesa pāreja no plānveida ekonomikas uz neoliberālismu. Iekļauto tēmu klāsts ir samērā plašs - biopolitika, pilsētplānošana un arī budžeta veidošana. Tieši nodaļa par budžeta veidošanu piesaistīja manu uzmanību, jo autors apskata vairākas problēmas, kuras 20. gs. pēdējā desmitgadē smagi izjuta reģionālās valdības. Autors norāda, ka

[a]s tax collections collapsed in most cities, local governments no longer had sufficient resources to pay for utilities and salaries for teachers and doctors, or to repair deteriorating infrastructures. In Rostov, as in other regions, the regional budget office had responded by transferring resources to cities and rural districts in an attempt to “fill the gap” between local revenues and expenditure “needs” defined by long-established Soviet norms for social provisioning.

Collier (2011: 163)

Īsumā, jaunie apstākļi apgrūtināja ierasto praksi nodrošināt plašu publisko pakalpojumu klāstu. Protams, izdevumu sabalansēšana ar ieņēmumiem kā ideja nav intriģējoša - tas vienkārši šķiet intuitīvi pareizi. Vēlāk tekstā gan autors situāciju sarežģī un budžeta veidošanu apskata nedaudz citā griezumā, kas man šķiet krietni interesantāks.

On the one hand, during the twentieth century, as the social state expanded dramatically in most countries, ever-growing portions of national product cycled through the fisc, and were allocated according to some criterion of substantive need defined by governments. Budgetary allocations—and the process through which decisions about such allocations are made—can be thereby read as expressions of “public values” and of the mechanisms through which these values are defined and realized. On the other hand, the budget has also become a privileged site of formal rationalization—particularly since reforms (from the eighteenth to twentieth centuries) unified government budgets and professionalized budgetary management. The budget is thus also the crucial governmental mechanism through which scarcity is confronted, and through which government is forced to weigh competing priorities.

Collier (2011: 165)

Ir nepieciešams līdzsvars starp vajadzībām un iespējām, taču iepriekš minētais drīzāk norāda uz atšķirīgām gaidām pret publisko sektoru. Pieeja, ko autors sauc par substantive allocation jeb substantive provisioning, skata budžeta kā sava veida vajadzību apmierinātāju. Formal rationalization savukārt pieņem, ka budžeta resursi ir ierobežoti, kā rezultātā arī mūsu vajadzības būs jāierobežo. Autors velta lielu daļu nodaļas, lai ilustrētu konkrēto kompromisa variantu, kas tika realizēts Rostovā 20. gs. pēdējā desmitgadē. Domājot par situāciju Latvijā, man radās jautājums – kāds ir/būs mūsu kompromiss? Mēs savas vajadzības pielāgosim ieņēmumiem? Tas nozīmētu ierobežotu publisko pakalpojumu klāstu. Ieņēmumu pielāgošana vajadzībām? Tas nozīmētu nodokļu ieņēmumu palielināšanu – ēnu ekonomikas mazināšanu, likmju celšanu vai nodokļu atlaižu ierobežošanu. Turpināšu domāt.

Ar sveicieniem,

Emīls